Šis stāsts aizsākās klinšainā pussalā, kuru apskaloja ziemeļu jūras. To apdzīvoja senās skandināvu tautas, kuras ticēja Odinam, Toram, valkīrām un karotāji uzskatīja par pienākumu mirt ar zobenu rokās, pēc nāves vēlreiz satiekoties pie dieva Odina galda Valhallā. Šīs tautas dzīvoja ģimeņu klanos un nodarbojās ar lauksaimniecību un zvejniecību. Tā aizsākās vikingu ēra…
Vārda ”vikingi” izcelsme joprojām nav īsti skaidra. Vēstures literatūrā visbiežāk nonāk pie secinājuma, ka dotais vārds ir atvasināts no senās norvēģu valodas darbības vārda ”vīkj” – pagriezties, izvairīties. Sākotnēji vikingi savu jūras braukšanas prieku izmantoja tirdzniecības vajadzībām. Bet, kur notiek plaša tirdzniecība, tur sāk arī parādīties ātras peļņas tīkotāji, līdz ar to vikingu jūras braukšanas prieks sāka arvien vairāk izmantots laupīšanām. Baltijas jūras tirdzniecības ceļu pirms vikingiem bija pārņēmusi gotu tauta, kuras galvenā tirdzniecības apmetne atradās Visbijas salā. Tad tika zviedru vikingu atklāts ļoti ienesīgs tirdzniecības ceļš ar Tuvajiem Austrumiem. Šis tirdzniecības ceļš bija grūts un bīstams. Viņi iepeldēja Daugavas lejtecē un virzījās līdz Daugavas augšteces sākumam -Polockai. Tālāk vikingiem vajadzēja šķērsot sauszemes platību, izkraujot kuģus un pašus kuģus novietojot uz baļķiem, velkot tos ar virvēm. Tad ceļš veda caur tuvākajām mazajām upītēm un ezeriem, sasniedzot Gņezdovu un Smoļensku Dņepras krastā, pa kuru tālāk līdz Melnajai jūrai. Bija arī otrs ceļš, proti, no Somu jūras līča pa Ņevu līdz Lādogas ezeram, tad pa Sviras upi Oņegas ezerā. Turpināja ceļu pa mazajām upītēm un ezeriem līdz Volgai, nonākot Kaspijas jūrā.
Skandināvi būtībā pasauli bija ”sadalījuši” savā starpā.
Dāņi terorizēja Rietumeiropas un Anglijas piekrasti. Agrākā liecība ir par dāņu un norvēģu vikingu uzbrukumu 793. gadā Lindisfārnas klosterī, kas atradās Anglijas ziemeļu apgabalā Nortambijā.
Zviedru interešu sfērā bija austrumu tranzītceļš. Par zviedru vikingu ietekmi austrumu zemēs liecina tas, ka Bizantijas imperatori no viņiem veidoja elites miesassargu vienības.
Norvēģi ”specializējās” uz transatlantiskiem ceļojumiem, apgūstot no sākuma Šetlandes un Fēru salas, vēlāk Islandi, tad Grenlandi un Ziemeļamerikas piekrasti ilgi pirms Kristofers Kolumbs ”atklāja” Ameriku.
Vikingu sirojumu galvenie faktori varētu būt vairāki. Pirmkārt, IX – X gs. Eiropas karaļnamos vairāku gadsimtu laikā bija jau uzkrājušās ievērojamas bagātības.
Otrkārt, vikingi bija lieliski jūrasbraucēji ar tam laikam kvalitatīvi būvētiem kuģiem. Piemēram viens no viņu kuģu tipiem – snekja bija pilnveidota romiešu galleja. Tikai snekja bija lielāka izmēra un piemēroti kā tāliem okeāna pārbraucieniem, tā arī peldēšanai pa iekšzemes ūdeņiem. Snekja bija aprīkoti ar burām un airiem, tādēļ šie kuģi varēja pārvietoties arī bezvēja apstākļos, vai pat virzīties pret vēju un straumi.
Tāliem ceļojumiem bija labi piemērots tips kā skuta. Vislielākais vikingu kuģa tips saucas drekkar jeb dreka, kas tulkojumā nozīmē ”pūķa galva”. Šā tipa kuģi parādījās vikingu ēras beigās un mūsdienās tiek pamatā ekranizēts. To pamanāmu darīja koka pūķa galva kuģa priekšgalā. Tad bija šāda vēsturiski apliecināta vikingu tradīcija – krastā piestājot vai sastopot citu kuģi ceļā, ja tiek noņemta pūķa galva, tad braucēju nolūki ir miermīlīgi.
Visai ticams izskatās dažu latviešu vēsturnieku viedoklis, ka oficiālo Rīgas dibināšanas gadu hronisti drīzāk būs pierakstījuši bīskapam Albertam, jo bijuši ieinteresēti viņa slavināšanā nekā viņš šo lomu spēlējis. Rīga kā lībiešu osta un apdzīvota vieta pastāvējusi jau pirms 1158. gada, kad vēstures hronikas sniedz pirmās ziņas par vācu tirdzniecības kuģu ienākšanu Rīgas lībiešu ostā.
Autors: INGARS BRIEDIS