Roņu sala

53940_pic1Roņu sala ar katamarānu 01. augusts – 4. augusts 2009 Sarunāts tikties Saulkrastos pie kapteiņa Armanda mums kuģa puikām Ingum un Zigmāram. Izbraucam ap 7:00 no Rīgas un ar visu pekelēšanos, parkošanos un katamarāna sastellēšanu piekrasti atstājam 9:00. Līdz sagādātā pārtika, jiftīgie dzērieni, mantas gulēšanai sapakotas pāris maisos un pavirši izsvaidītas pa klāju. Čības, mētelīši lietum, airi viss tīklos samests. Jāsteidzas – ceļš tāls turklāt patreizējais vēja virziens ir kā sviests uz maizes. Bruņojušies ar sauļošanās krēmiem un čila aprīkojumu pludmalē sastingstam viļņu un ne visai labo laikapstākļu priekšā. Pludmalē viļņos zvalstās kāda zvejnieka laiva ik pa brīdim pamatīgi triecoties pret krastu, arī atpūtnieki nekur nav manāmi. Šķiet aizburāt līdz salai mums nebūs pa spēkam. Līpošās acis un mērkaķu sirdspuksti atgādina par vakara uzdzīvi. Mēs kuģa puikas gulējuši tik cik vien atļauts braucot pie auto stūres stiklainām acīm. Vienīgi kapteinis salādējis savu bateriju un apņemšanos uz visiem simts. Un stingrā, klusā pārliecībā uzņem vajadzīgo kursu. Stumjot pašbūvēto Armanda katamarānu lielajos viļņos nolaižam vienu no divām stūrēm, kas ievērojumi apgrūtina tā vadāmību. Lieta nopietna, taču uztverta tikpat kā cigaretes aizsmēķēšana. Un nu jau esam ceļā. Pirmie kilometri putojošajā jūrā saistās ar idilli – pēc brītiņa varēs izlaisties – iemigt, nedaudz pasauļoties, iedzert rumu kā parasti. Iztēles augļi sāka pūt pēc apmēram trim stundām, viļņi kļuva arvien lielāki pat sasniedza 2,5 m. Mums kuģa puikām tie atgādināja milzīgas ūdens sienas, kas teju, teju mūs aprīs. Kaut kas neredzēts! Kapteinis apģērba lietus apģērba 53940_pic4komplektu un garās bikses, bet mēs kuģa puikas cerot uz labāku laiku saglabājām esošo štāti – apakšveļu un cietāmies līdz lūpas kļuva zilas un kāju, roku pirkstu āda atmiekšķēja. Pierastā komfortablās burāšanas idille pamazām sāka gaist. Grāmatas ieslēptas koferos, pārtika kastēs un pat filozofēšanu nomāca mežonīgais un draudīgais jūras tukšums. Nācās sastingt un turēties, lai neizveltos un nesalūstu. Par mūsu burāšanu un Roņu salas maršrutu zināja tikai pāris draugi un radi, kuru starpā neviena glābēja vai robežsarga nav. Zonas strīpiņas telefonā pamazām saruka līdz tas kļuva par pulksteni turklāt ieslēgtu koferī. Navigācijai izmantojām GPS, kuri mums bija divi, ja ar vienu gadījumā kas atgadītos. Situācija bija tik smaga, ka pat līdzpaņemto obligāto valsts karogu mastam piestiprināt neizdevās. Staigāšana pa klāju līdzinājās pļēgurojošu pīļu pastaigai pa ledu. Kājas visa brauciena laikā aizstāja piekto riteni, tās visas sešpadsmit stundas pamatīgi sala un atradās ūdens baseinā par kādu kļuva katamarāna pontoni. Pārvietošanās lai pārvilktu, pārsietu virves praktiski tika veikta ar rokām velkoties un vēderu slidinot pa klāju. Arī iemigt, paēst, un pat padzerties nebija reāli, jo ūdens, kas brīžiem šļācās pār bortiem lika iejusties demonstrācijā kur visiem viena sāpe un ārsts ugunsdzēsējs. Brīdī kad 30 km bija jau aiz muguras un bijām 8 reizes katrs klusībā padevušies un atkal un atkal savākušies saprotam, ka uzņemto kursu saglabāsim. Daudz nerunājām. Sarunas ar katru nākamo stundu kļuva arvien smieklīgākas. Fantāzijas dziļos lidojumus un jaunizdomātos jokus stāstījām ar degsmi, arī klausītāji gardi smējās, lai gan bangu trokšņa dēļ 53940_pic5viens otru pat nedzirdējām. Tālākās pārdomas, sarunas izvērsās dziļas un lēnīgas sevī un tās krāsaini papildināja aukstuma, bada, slāpju un bezmiega radītās halucinācijas. Brīžiem mēs kuģa puikas ilgi mēģinājām saskatīt jūrā dzirdēto liego balsu īpašnieces, kas visticamāk bija burinieka vantis. Katrs kilometrs vilkās mūžību, jūra un nekā cita, tikai horizonts kam piesiet aci, lai nekļūtu no piespiedu šūpolēm slikti. Paskaties tur! Visi atplauka un ar degsmi vēroja Roņu salu, kura patiesi izskatījās maza. Jaunā pārmaiņu ainava deva cerību, vēl reizi staigāt un caur pirkstiem sijāt smiltiņas. Visas sajūtas saistījās ar cietzemes vienkāršajiem brīnumiem, kas pēkšņi kļuvuši tik svarīgi un mīļi. Nemaz nerunājot par pasaules lielākajām baudām – eksistenciālajiem sīkumiem, kuri kā sasolīti dārgumi gaidīja mūs krastā. Mūsu (kuģa puiku) sejas un stāvi sašļuka tiklīdz kapteiņa mierīgā un nosvērtā balss paziņoja, ka dēļ neizdevīgā vēja virziena nāksies salai braukt garām un tikai varēsim griezt uz to. Prognozētās divas ceļā pavadāmās stundas izvērsās sešās. Vairākas reizes buras saplaka izejot no vēja un ar jaunu sparu piepūtās katamarānu pamatīgi aizraujot uz priekšu. Vienā no šīm situācijām otrā bura neizturēja un tika norauta pilnībā. Visu šo brauciena daļu raksturo tumsa, mirgojošā bāka, milzīgie viļņi, vējš, un nežēlīgs aukstums. Kā samirkušas mājvaboles pēdējos trīs kilometrus airējam kabatas luktura apspīdēti. Un te nu viņa Roņu sala – smirdīgas zāles (30 cm biezā slānī un vismaz 4 m platā joslā), akmeņiem nosēta piekrastes seklūdens daļa un nemazākās saprašanas par apkārtni. Brienam kā dzērves pa siltajām aļģēm, velkot 53940_pic2katamarānu krastā. Tiklīdz tas darīts metāmies kurināt ugunskuru un celt telti. Locītavu eņģes čīkstēdamas desoja pa pludmali ātri ar dzīvnieciski mežonīgu sparu. Izsvaidīto drēbju jūklī pie ugunskura pilnīgi kaili malkojam brokastīs nedzerto kafiju. Tās garša bija neaprakstāma, kā pretstats notikušajam, kā Roņu salas nirvāna. Līgojoties, jūras pamatīgi izšūpoti, gatavojam arī nelielu maltīti – olas ar svaigu gurķīti, desiņas un katram ar tika pa banānam. Lai roņi nevilktu mūsu slapjās drēbes, tās steidzīgi pakaram starp katamarāna vantīm izvilktajā striķī.un pie miera. Rīts sākās ar nogulēto saulrietu un radio latviešu mēlē, ko šeit ķer samērā labi. Laisks rīts, lēna kafija un sarunas par neprātu, kas paveikts. Kamēr dzīvnieki neredz ar airi izrokam pagrabu un tajā norokam pārtiku un vīnu. Vērtīgākās mantas GPS uztvērēju un viskiju paslēpjam zem telts, bet pārējo vienkārši sasviežam tajā. Roņu sala piebraucot mums bija pagriezusi pakaļu. Pamazām slīdot pastaigā gar piekrasrti un klīstot pa salas apdzīvoto daļu, acīm pavērās pilnīgi cita aina. Līdz šim redzēto zaņķi nomaina arhitektūras, dabas un cilvēku dzīves īpatnības. Šeit šķiet nav neviena lieta vai vieta, kurai nebūtu sava stāsta arī dīvainības šeit netrūkst. Salas vasarnieki, kuru sētā iegriezāmies meklējot ūdeni apgalvoja, ka visi salas iedzīvotāji ir savādnieki (esot traki), katram esot kāda īpatnība. Smējāmies par vienīgo salas lāci, dzeram kafiju un ieslīgstam vēstures, kultūras, un salas dzīves purvā. Vakarā neredzot saulrietu, tas salas otrā pusē, labojam vētras salauzto katamarānu, kurinām milzu ugunskuru un vāram gardu biezo zupu. Vides fons acis priecē ar 53940_pic3tālumā esošiem zibeņiem, kas uz brīdi izgaismo mierīgo jūru. Un tas viss gaidot laika ziņas mazajā radio, kas pagaidām atskaņo kādu lēnu itāļu romanci. Labrīt! Un atkal rītu ieskandina radio. Ir agrs, un lēni ar īpašu niansētu jūtīgumu to baudām. Brokastis nedaudz atgādina mieru ko jutām Roņu salas baznīcā. Daudz nekavējamies jo priekšā pamatīgs darbiņš – katamarāns iesēdies zampā starp akmeņiem un nav ne mazākās jausmas kā mums naktī izdevies piestāt un vai maz izdosies to izstumt. Tomēr veiksmīgi, pusstundu bradājot pa zaļo jūras paklāju un parazītu slāņiem izgrozāmies sakraujam mantas un dodamies ceļā ar kursu uz Kolku. Diena pagāja zibenīgi un raksturojama, kā absolūts pretstats pirmās dienas burāšanai – saulains, bez viļņiem. Vējš mūs lutinot dzina ar ātrumu 10 km/h. Brūnām kraukšķīgām ādām un kaili sauļojoties visu dienu mielojāmies ar vārītu iebiezināto pienu, medus maizēm un sieru. Ap pusdienas laiku ieviesās nobīde no kursa un Kolkā sarunātā pirtiņa gāja secen. Grūti teikt, kas bija vainīgāks pie notikušā. Vai tas, ka kapteinis bija devies baudīt pusdienas snaudu, vai tas, ka kuģa puikas atvēra glauno viskija pudeli un tika nosēdināti pie stūres, vai tomēr mainījās vēja virziens. Lai arī kā – krastu sasniedzām Mērsragā. Niedres un gulbji visur apkārt, tik ne vietas kur piestāt. Atrunājuši kapteini no vēlmes nakšņot niedrēs vai jūrā, piestājam mazā pludmalītē, kur izlokam kājas spoguļojoties pārsteigto cilvēku izlobītajās acīs. Lai noskaidrotu kur veikals jautājām tuvāk esošajām divām dāmām un mazajam puisītim, kuru iesaucām par Voldemorfu. Saņēmām, starpcitu, brīdinājumu, ka vietā kur grasāmies būvēt telti Voldemorfs pirms mūsu ierašanās pastrādājis nedarbu, kuru no rīta kā brūns uz balta pamanījām tik līdz izlīdām no telts. Veikalu atradām pirms desmitiem, taču likāmies praktiski uzreiz uz auss un taupījāmies nākamajai dienai. Modāmies ap 5 vai 6 jo rīta agrumā vakar satiktās dāmas solījās mūs pacienāt ar kafiju vai vismaz karstu ūdeni. Tā arī notika… Patērzēšana un lēnais rīts tika iemainīts pret ātro kafiju un agro burāšanu. Ceļā ar acīm pavadījām milzīgos tranzīta kuģus un malkojām aliņus, sauļojāmies un baudījām atsevišķo viļņu šļakatas, kas mūsu pārkarsušajos ķermeņus iešāvās kā ledus bultas tos dzesējot. Snauduļojām jūras šūpulī un lasījām grāmatas. Piekrasti sasniedzām laicīgi ap septiņiem vakarā un steigšus izvilkām katamarānu pludmales siltajās smiltiņās. Ceļojumu noslēdza kapteiņa mammas gatavotās vakariņas Saulkrastu rezidencē. Gardās zupas, sviesta pupiņu un rupjmaizes kārtojuma garšu buķete, kas vēlreiz atgādināja un krāsaini raksturoja visu pēdējās dienās notikušo. Paldies visiem, kuri atbalstīja un juta lūdz mūsu dienām un nedienām, padies, tiem, kurus sastapām un ar kuriem gardi smējāmies. 😉 Autors: Ingus Purgalis