Mežakapteiņi

55850_pic1_0 19.gs. vidū ne viens vien Vidzemes piekrastes kuģinieks ar savu malkasjanci devās tirdzniecības braucienos uz Rēveli, Pēterburgu un Somiju. Šos kuģiniekus toreiz dēvēja par mežakapteiņiem. Brauca viņi gar krastu – tādā attālumā, lai tas būtu saredzams(tā arī radies nosaukums mežakapteiņi); uz tālākām ostām devās pa vairākām laivām kopā. Ceļā pieturējuši vairākās noteiktās vietās, lai sagādātu pārtiku, nopērtos pirtī, taisītu reisa līgumus un sagaidītu tos, kuri brauca lēnāk. Pirmā pietura parasti bijusi Muhu sala – Kuivastu. Šeit reisa vajadzībām iepirka aitas gaļu, kuģinieki gāja pirtī. Bet pirms pirts Kuivastu krogā dzēra reisa līkopu. To darīja tik pamatīgi, ka vēlāk reisa laikā vīru galvas bija tik raibas, ka nebija vairs, kas kuģi vada. Tad talkā nāca sievas, kas no iepriekšējiem braucieniem bija apguvušas kuģa vadīšanas māku. Tās prata izbraukt ar kuģi cauri Muhu jūras šaurumam…
Kuģi bijuši bez deķa, tikai ar šauru borta malu staigāšanai. Pārsvarā tiem bija viens masts, divmastīgie vēl bija retums.
Visbiežāk pārvadāja ģipsi. Tā kā vešanas nauda kuģiem tika maksāta par uzlādēto ģipša kravu, tad tie vienmēr tika pielādēti līdz pēdējai iespējai. Nu, protams, kad izbrauca atklātā jūrā, tad drošības dēļ nācās daļu lādiņa pārmest pāri bortam.
Vecie jūrnieki zobojās – ja Rīgas jūras līci izpumpētu tukšu, tad jūras dibenā atklātos skaists ģipša ceļš no Rīgas uz Muhu jūras šaurumu…..”

Par to kā tālāk attīstījās latviešu zemnieku kuģniecība lasiet Ainažu jūrskolas muzeja izdotajā grāmatā – I.Erdmane ‘’Dzelzs vīri, koka kuģi”.