Kas ir burāšana

„Burāšanai piemīt poēzija, kas ir tikpat sena kā pasaule”, reiz senos laikos teicis Antuāns de Sent-Ekziperī. Ko īsti burāšana nozīmē mums, burātājiem, ne skatītājiem no malas?

52958_pic1

Atbildes uz šo jautājumu ir tieši tikpat daudz, cik pašu burātāju. Nenoliegsiet taču, ka katrā no mums sēž tas mazais nemiera gars, tas mazā Dullā Daukas sindroms, kas dīda un mudina palūkoties tālāk, vēl nedaudz tālāk, tur – aiz horizonta. Burāšana – tās ir nemitīgās alkas pēc piedzīvojuma, pēc jauniem apvāršņiem, pēc iespējas sev atklāt arvien jaunas pasaules. Kādam citam tā varbūt ir iespēja pabūt ar sevi, izrauties no ierastās ikdienas vides, izbaudīt dabu un jūru. Iespēja izbaudīt brīvības un plašuma sajūtu. Jūra mūs izmaina, tā atņem visu negatīvo, gan sliktās domas, gan nelāgo garastāvokli. Ja ceļojuma sākumā uz klāja uzkāpj drūms, noguris un īgns ofisa cilvēks, tad mājās pārrodas pārguris, saulē apdedzis, bet bezgala smaidīgs cilvēks jau ar varbūt citu izpratni par pasauli. Jau pēc pirmās nedēļas jūrā, viņu vairs neuztrauc tas, kāds šodien ir datums vai kāda nedēļas diena, nav nedz sapulču, nedz nervozu darba kolēģu, iestājas tāds savāds miers un liekas tūlīt iestāsies apgaismība par visu, bet uz tik daudz ko neceriet, nekas tur nenāks, ja nu vienīgi grotbomis pa pieri. J Varbūt tieši Tev, tā ir iespēja sevi pierādīt sacensībās, gūt to reibinošo adrenalīna devu, kad uz starta līniju centies izrauties pirmais. Ir patīkami sajust to saspringumu gaisā, kad visi pīpmaņi dūmo kā TECu skursteņi, lai tikai uztvertu mazāko vēja pūsmiņu un tās virzienu. Izmantot vissmalkākos taktikas gājienus, lai spētu būt pirmie vai vismaz panāktu pirmspēdējo laivu. Sacensībās ir tā iespēja būt saliedētai komandai, darboties un rīkoties saskanīgi, sajust to, ka daudzi cilvēki var būt viens veselums. Varbūt Tev tā ir iespēja atdot savus spēkus jūrai un pretī saņemt to izšķirošo brīzi pēdējam finiša spurtam. Mums katram ir bijuši brīži, kad lietus līst tā, ka plūdi Noasa laikos liekas sīkums, un cerības ieraudzīt sauli ir tikpat niecīgas kā iespēja, ka Roņu sala kādreiz piederēs Latvijai. Tu, tikko pamodies, precīzāk sakot, pamodināts no kāda jauka sapņa, izlien no siltās kojas, velc mugurā jau tā izmirkušās drēbes, un ar „plašu smaidu” sejā dodies ārā pie stūres un tieši tajā mirklī jūra Tev aizšļāc aiz apkakles tieši tik daudz ūdens, lai tās vietas, kuras bijušas sausas, tādas vairs nebūtu. Tad galvā neviļus rodas tas dīvainais jautājums – ko es te daru un kam man tas vajadzīgs? Ne velti Viljams Sneits savā grāmatā „Vēja takās” ir teicis, ka burāšana okeānā sastāv no daudzām sliktām pēcpusdienām, pretīgiem rītiem un smagām naktīm. Bet… Laikam jau gūtās emocijas un iespaidi atsver visas negulētās naktis, mūžīgo mitrumu un naidīgi uzbrūkošās kojas sienas lielajos viļņos. Lai arī cik saguruši mēs nebūtu, tuvojoties mājām vienmēr pārņem tās divējādās sajūtas. Gribas uz mājām, pie ģimenes, draugiem un gultas, kas ir horizontāla un nekustas, bet kaut kur sirdī sajūtas tās ilgas pēc tām baltajām burām, viļņu čalām, kas iemidzina labāk par jebkuru šūpuļdziesmu, atkal rodas ilgas pēc piedzīvojuma. Uz jautājumu, kas ir burāšana un burātāji, mums katram ir sava atbilde. Es pat neteiktu, ka burāšana ir dzīvesveids, pārliecība vai brīvā laika pavadīšanas veids, tas drīzāk ir tāds īpašs dvēseles stāvoklis, kuru spēj saprast tikai pats burātājs. Ir kas mūs visus vienojošs – jūra un buras un tas, ka katra piedzīvojuma beigas ir sākums kādam jaunam piedzīvojumam… ©