Jūrā iešana 19.gs.beigās.

55855_pic1-1Kas vēlas sārtus vaigus
Un spirgtu sevi saukt,
Lai atstāj zemes tvaikus
Un sāk uz jūru braukt
Sena jūrnieku dziesma

Topošais Ainažu jūrskolnieks Jānis Kozenkrāniuss savā dienasgrāmatā rakstījis:
„Man jau bija 20 gadi un prāts nesās uz jūru. Iestājos darbā par jaunāko matrozi uz jaunpirktā kuģa.
Ļoti jaukā 1887.gada 8.maija dienā izbraucām no Rīgas ar blanku lādiņu uz Angliju. Vējš bija labvēlīgs, un kuģis ar pilnām zēģelēm slīdēja labi uz priekšu.Drīz jau bijām Dānijā. Vējš sāka pūst pretī.Nogājām pilsētā produktus pieņemt priekš tālākā ceļa. Atbraukuši uz kuģa redzējām, ka vējš labojies un braucām tālāk līdz Kullenai, kur tiek ‘’enzelēti’’ jaunie jūrnieki. Tā ir sena jūrnieku tradīcija. Uz kuģa iznāk vecs vīrs ar garu bārdu un gariem svārkiem, darvas bočka vienā rokā, otrā liels koka nazis, ar kuru jaunajiem jūrniekiem paredzēts nodzīt bārdu, kaut arī viņiem tās nemaz nebūtu.Tādā veidā tiek izspiesta dzeramnauda. Kurš sola vairāk maksāt, tas tiek viegli cauri, kurš mazāk, tam iet grūti, bet kas nemaksā, to iesien striķī un velk pa ūdeni zem kuģa ķīļa. Pēcāk no kuģa kapteiņa šis jaunais jūrnieks izņem uz savas algas rēķina šnabi un iedod bārdas dzinējam, kurš ar to uzcienā pērējos kuģa ļaudis.
Tādā veidā šis jūrnieks ir iesvētīts un kļūst par īstenu jūrnieku………..’’55855_pic2-1

Vairāk ar 19gs. b. un 20.gs. sāk. jūrnieku atmiņām un vēstulēm var iepazīties izdevumā-
‘’Jūras vilki sarakstē un atmiņās’’, sastādītāja I.Erdmane

Kā arī Ainažu jūrskolas muzejā.