Sestdien 31.martā aizssākās burāšanas ceļojuma Horvātija – Latvija (vismaz tā ir iecerēts) pirmā diena, kad pl.8 no rīta sapulcējās pieci pirmie braucēji (Egils, Ilze, Raits, Arnis un Rūdolfs), sasēdās kemperī un sāka ducināt – kur vairāk saules virzienā! Pirmās ziņas, ka visiem viss patīk un mutes smaida es saņēmu, kad viņi bija tikuši vien līdz Bauskai, bet tā kā Nautica brīvdienās izstādījās Batltic boat show 2012, ātri piemirsu, ka citiem prāti pārņemti ar ceļojuma lietām.
Jau otrā dienā 1.aprīlī pēcpusdienā saņēmu sms, ka viņi ir jau Horvātijā Raba salā un ne tikai ir tur- bet ir jau nokrāsojuši jahtu ar neapaugošo! Sms no Egila bija īsa, bet daudzsološa: laivu nokrāsojām, rīt laižam ūdenī!
Ilze raksta (2.aprīlis): „Nu ta beidzot atkodām kā te pie interneta pieslēgties citādi viss tik sarežģiti.
Ceļš no Rīgas protams bija jautrs un interesants, toties galā gaidīja pasmags darbiņš.
Laivu šodien no rīta ielaidām ūdenī, laiciņš foršs, lai neteiktu vairāk, kādi gradi 16 – 17 točna pa dienu pavisam silts, vakaros pavēs.
Ja viss labi izdosies, varbūt rīt uzsāksim ceļu – lai gan Egils saka ka vajadzētu vēl vairāk laika, jo tomēr ļoti daudz visādu problēmiņu. Cik saprotu, tad mums nebūs GPS, jo sataisīt laikam nav iespējams un vēl pāris elektrības korķu, kaut kas ar akīti ir pakaļā, bet kopumā smuki nokrāsojā laivai dupsi
Visi cītīgi strādā lai dabūtu uzabojumus, pat es – reizēm
Bet kopumā kompānija superīga un viss tiek padarīts ar lielu gandarījumu.
tālāk sekos bildes, kuras ir pa lielu lai ta vienkārsi pārsūtītu un man te biku jāpaķimerējās lai ko tādu nosūtītu.
Megināsu nākamoo sūtījumu rakstīt laicīgāk.
I.&Co”
Vakar (2.aprīlī) arī nedaudz papļāpājām skaipā (internets pašvaks un saruna atgādina teletiltu: kaut ko pasaki un tad jāsaka Egil!, tad viņš nober savu sakāmo un sauc: Sandra! Un tad varu atkal uzdot nākamo jautājumu). Uzzināju, pirmo nakti nakšņojuši uz jahtas, kura stāv uz skrabera, ka Ilze visiem pagatavojusi šikas pusdienas no vietājā vistu veikaliņā iegādātā cāļa un, ka tuvumā nav sakarīgu veikalu, kuros varētu iegādāt nepieciešamās detaļas, tādēļ ir doma pabraukt uz priekšu, patestēt ko visu vēl takelāžai vajag. Saņēmu gmailā pirmās bildes un metām mieru.
Šodien (3.aprīlī) Egils un Ilze atkal zvanīja pa skaipu, stāstīja, ka šodien gan esot lietains, neliels vējš 6-7m/s un viņi pošas uz burāšanu. Esot plānā nošļūkt pirmo gabaliņu, lai apskatītu kā viss strādā. Burāt ir doma gaišajā laikā un tā kā jau ap astoņiem vakarā ir patumš, pirms tam griezīšot uz krasta pusi.
Nu ko – gaidam ziņas!
Papildināts (4.aprīlī). Vakar vēlu vakarā saņemu sms no Ilzes, kur viņa raksta, ka pirmās 29 jūdzes ir noburājuši un piestājuši uz Silba salas, kur kā smej Ilze bez viņiem ir vēl divi cilvēki. Izmirkuši, tumsā un sveču gaismā ceļotāji paēduši vakariņas, skanot “Autobuss debesīs” dziesmām konstatē nestrādājošo ierīču faktus. Pa ceļam sasmēluši laivā krietnu devu ūdens un pieparkojušies seklajā ostiņā bez dziļuma mērītāja. Izmeklēkot laivu tiek konstatēts fakts: Ilze raksta: “Atradām ūdens avotu – izrādās, ka tur kur ir dušas slēdzis – aizmugurējā rundukā – liekot fnderus, tas bija ieslēdzies un visu ceļu mums duša bija ieslēgta” Labi, ka tā 🙂
Arī laika apstākļi ir sabojājušies, nākamais sms ir: “Laikapstākļi nav vairs tik superīgi, jo līst un vispār samērā pavēss, bet mēs turamies pie mērķa un neesam iekavējuši laikos – rīt cīniņu turpināsim ar smaidu uz lūpām”.
Visās ziņas no ceļotājiem ir jaušama priecīga un optimistiska noskaņa. Es ceru, ka to vairs nekas nebojās. Galu beigās, uz jahtas ir tās īpašnieki – un nestrādājošās ierīces taču var nopirkt jaunas! 😀 Lai nenokautu brauciena dalībnieku vēlmi piedalīties jahtas ceļojumā mājup 🙂
Šodien gaidu ziņas no Zadaras!
P.S. Sirsnīgs sveiciens visiem, kas aktīvi seko līdz brauciena dalībnieku gaitām. Pēc viņu lūguma, publicēju te – sveicienus viņu draugiem un līdzjutējiem 😉
(5.aprīlis) Vakar kā jau bij zināms, saņēmu no ceļotājiem ziņas, ka viņi ir sasnieguši Zadaru (man visu laiku gribas teikt- Zanzibāru :D, sorry, ja kaut kur kļūdīšos). Brauciens bija veiksmīgs, arvien labāk tiek izprastas ierīces, kuras ir uz jahtas – dažas no tām pat sākušas darboties, citas solās, ka pakļaušoties remontam. Lai nu kā Zadara esot piemērotāka laivu remontētājiem, tur esot veikali, kuros varēs nopirkt jaunas falles un citas nepieciešamās lietas. Par nopietnajiem vīru centieniem kaut ko nomakšķerēt parēc gan tunči, kuriem āķis tiek raidīts, gan delfīni, kuri drauskojas gar jahtu brauciena laikā. 🙂 Braucēji nonāk pie secinājuma, ka skaistais dzidrais attēls ūdenī mazliet māna acis un seklums nav tik sekls kā izskatās.
Kad vaicāju, lai man pastāsta kaut ko no smieklīgakajiem atgadījumiem, Ilze saka, ka vīri nopietni bij ķērušies pie klāja mazgāšanas, berzuši un skalojuši tik traki, ka to pat nācās sajust matračiem, segām un mantām, kuras bija iekārtojušās uz braucienu kajītēs. Īsāk sakot – tika pamatīgi pielietas kajītes pa neaizvērtajām lūkām! Labi, ka tas ir brauciena sākumā un visiem par to nāk smiekli! 🙂
Aprunājos ar Egilu skaipā, viņš stāstīja, ka Horvātijā satiktie ļaudis visi ir laipni, protams papīru un formalitāšu pildīšana esot diezgan pamatīga un vienīgais, kas uzraudzības instancēm interesē – ka tik mūsējie nesāk nodarboties ar kāda vizināšanu un naudas pelnīšanu. Ja viņu nodomi ir tikai ātrāk traukties mājās, tad vietējiem viņi ir diezgan vienaldzīgi. Var samaksāt visu par ko ir jāsamaksā, aizpilda papīrbūšanu un var doties tālāk.
Saņēmu arī šādu meilu kopā ar bildēm: “BEIDZOT esam piestājušī ostā kur ir elektrība, sakari un ŪDENS -pareizāk sakot dušas.Bildes kā vienmēr pielikumā, paši laimīgi bez gala, un nesakārtotās lietas sāk sakārtoties.
Tā kā dzīve sķā ieņemt rožainu noskaņojumu.
Šovakar esam nolēmušī izstaigāt pilšetu Zadaru, kurā ir fantastiski jahtklubi, kur mūsu parastā latvieša prātam neaptveramas laivas ieraudzīt un priecāties par to, kā cilvēki pasaulē prot atpūsties. Katru no mums pārņēma neviltota sajūsma un vēlme savu dzīvi turpināt tieši sādi.
Tatad šovakar krodziņš un uzdzīve – BEIDZOT
Ak, jā – esam sagaidījušī vēl vienu no mūsu komandas šā posma pēdējiem braucējiem – tā ir Astra. Ar nelielām nesaprašanām ar autobusa šoferi, kurš mūsu komandas biedreni aizveda uz pārējiem trim jahtklubiem pēc kārtas – esam viņu tomēr sagaidījuši – par ko sekoja svētku vakariņas ar tūrista brokastīm
Tālākie plāni ir iziet no Zadaras parīt, jo tad mums labvēlīgais ceļavējš aizesīs tieši pie Itālijas krastiem, ceram beidzot burāt kā lieli vīri. Domājams ka tam mums būs iespēja jo Egīls ceļu nolicis ir 200 jūdžu garu.
Pagaidā atāaaa – rīt iespēams stāsta galerījā pievienosies naksnīgās Zadaras tūrisma apskates bildes
Gaidiet jaunumus un sekojiet līdzi mūsu piedzīvojumiem – ŠEIT PATIEŠĀM IET JAUTRI”
Par tālāk došanās plāniem brālis minēja, ka ir doma vēl šodien (ceturtdien) visu dienu nodzīvoties pa Zadaru un tad pāri Adrijas jūrai laist uz Itāliju. Protams pirms tam informējot vietējos teritorijas uzraugus par saviem pasākumiem. Tad mēs izštukojām, ka piektdien, sestdien viņi pavadīs ceļā un Lieldienās vajadzētu sasniegt Itālijas krastus. Cerams paspēs nokrāsot olas, jo par šupošanos vēl arī krastā, pieļauju, domāt negribēs neviens.
Šodien neviens man neko neziņo, tāpēc kā ceļojuma plāni iegrozīsies tālāk, mēs uzzināsim tikai pēc jaunas info devas.
O, šobrid kāds ir pie pogām un Ilze no Rūdolfa pastakastes ziņo man sekojošo:
“Nu, tad tā – vakar SUPERĪGI atpūtāmies un šodien biku velk pēc skāba gurķa 🙂
Toties izstaigājām ļoti skaistas vietas Zadarā
bijām pie vēja stabulēm, kur kāds gudrinieks ir izurbis caurumus zemē un vējam skrienot caur tiem veidojas superīga muzika atkarība nocauruma lieluma.
Tad bijām uz gaismas grīdas kura kustās visādās gaismiņām
Īstenībā ļoti skaista pilsetiņa.
Šodien savukārt zēni iepirka visu nepieciešamo lai mūsu pārgājiens uz Itāliju būtu bez raizēm.
Egīls tiko masta galā karājās, un saveda arī tur visu kā nākas.
Nu jau drošības sajūta pastiprinās ne pa jokam
un rīt no rīta mēs dodamies ceļā
nebūsim visdrīzāķ pie sakariem kādas divas diennaktis
un tad nu gaidiet atkal jaunumus no 6 trakajiem, kas ceļo un atpūšas no sirds un labpatikas nesaktoties ne uz ko 🙂
Visiem līzjutejiem BUČas!!!!!!
i un Co”
6.aprīlis. Ir piektdienas rīts un mūsu ceļotāji pamet Horvātiju. Šodien gan vēl ceļš vedīs gar tās salām, bet ir doma bez apstājas turpināt ceļu pāri Adrijas jūrai uz Italiju, kuru plānots sasniegt Lieldienās. Ilze man raksta, ka beigās samaksājot visus rēķinus, nākas secināt, ka paburāt Horvātija ir ļoti dārgs prieks. Egils minēja, ka tik par ostu vien – par 2 diennaktīm nopogājuši Ls100…
šobrid buras jau ir paceltas un viņi ir devušies tālāk. Rītapusē lija. Bet tagad ir migla, kurai cauri jau laužas saulīte. Esot silti – gaiss +15C, bet ūdens, kurš ir skaistā tirkīzzilā krāsā ir uzzsilis līdz +17C.
Nu tad – gaidam Lieldienas un jaunas ziņas no mūsu draugiem!
OVER
7.aprīlis. Ir pusnakts, tikko sācies 7.aprīlis, man nenāk miegs un es nosūtu Ilzei sms, kas zin – varbūt viņiem ir zona. Dzin dzin ap vieniem naktī saņemu atbildi: “Zona ir brīnumainā kārtā. Krūmiņš uz vača, mans vačš sāksies 2 naktī. Sagaidījām pirmo saulrietu jūrā. Visu dienu spīdēja saule, esam pat iedeguši. Tunči pagaidām neķerās, lai gan zvejojam uz nebēdu. Vakariņās mums bija cepta vista ar rīsiem, kas gan cepās kādas 3h. Laiks samērā mierīgs, tāpēc ik pa brīdim, kad nolūst vējš braucam ar motoru. Vienu brīdi, kad saulīte sildīja – mūs visus pārņēma neviltota romantika- kas var būt labāks par Lieldienu brīvdienām Adrijas jūrā tik skaistā dienā. Mēs pat dziedājām par balto laivu, kas slīd ūdens apmirdzēta – iestājās neaprakstāma labsajūta – tad nu sakiet – cik latviešiem šāds ceļojums vispār ir sanācis? Būsim tak vieni no retajiem! ”
Un šodien pa dienu es saņemu atkal sms: “Hi hi hi – esam iebraukuši Itālijas robežās – tagad vieglāk ar zvaniem un internetu. Nolēmām mainīt maršrutu – līdz Bari netiksim, jo sola negaisu un ceļš vēl tāls, paši arī esam noguruši, jo naktī labi pūta. Piestāsim pēc 30 jūdzēm uz paša Itālijas raga – Vieste!
Burātāji ir krastā. Saņemu ziņas, ka Itālijā viesmīlību laikam aizstāj ar citiem vārdiem. Ja kaut ko gribi šiem atstāt uz palikšanu – par to vien jānopogā 4 EUR 😀
Sakarā ar to, ka man šobrid nāk miegs, ne tā kā pagājušonakt – tad apsolos jaunumus nopublicēt rit!
Visiem – Priecīgas Lieldienas! 🙂
Svētdiena, 8.aprīlis – EDGARDIENA!
Sveicieni Lieldienu rītā!!!!!
Oliņas sakrāsotas un varam doties tālāk
Šajā diennaktī mums jāpārvar 140 jūdzes. Vakar rēķinājàm ka 10 dienās jānoiet 700 jūdžu tapēc grafiks paliek saspringtāks. Ja vidējais ātrums ar burām pa normālu vēju ir 6 jūdzes stundā tad var izrēķināt cik mums drīkst būt uzdzīves krastā.
Rīgā labotās buras sāk pa vīlēm jukt ārā tapēc nodarbojamies ar rokdarbiem.
Braucot gar Itālijas krastu mūsu acīm paveras brīnišķīgs skats. Nelielās itāļu mājeles sabērtas kā čupiņā(nosūtīšu bildītes) uz tādas kā kraujas.
Vispār itāļi ir interesanta tauta, vakar sēžot kafūzītī troksnis no viņu jautrās čalošanas pārspèja visu mums pat nācās sabļaustīties lai viens otru dzirdētu.
Pilsēta skaista bez gala. Prospektus nelasījām bet varēja noprast ka ar ļoti senu vēsturi. Īsāk sakot pie izdevības iesakām apmeklēt arī Viestu.
Rakstot šo vestuliti tā šūpojas laiva ka uznāca miegs, biku pasnaudīšu- ceļš vēl tāls.
9.aprīlis VĒTRA
Vakar vēlu vakarā saņemu sms no Ilzes: “Itālijas krasts mirdz vienā mirdzēšanā – tik daudz māju tik garā joslā es vēl nekad neesmu redzējusi – līdz krastam 8 jūdzes, joprojām mūkam no vētras”. “Sakarā ar to, ka tajā ostā Viesta nebija nedz normālu hauzīšu nedz interneta, mums nebija pēdējo prognožu. Tagad kaut kā mākoņi nobiedēja un dabūjām arī prognozes – uiiiijjjjj, Egils pat bez ierunām atrada pirmo ostu, kur arī pārlaidīsim negaisu. Tiko tik pabraucām garām Bari, tad nu nākamā būs mūsējā un tā pēc 11 jūdzēm. Uz kuģa nemiers, bet pamatots, jo sola vēju sākot no 35 mezgliem jūrā, krastā 25. Jācer, ka paspēsim aizvējā laikus. Viļņu augstums 3-5m, brāzmas vispār pzdj. Šitais viss pierimšoties tikai pirmdien vakarā, tas viss nopietni apdraud mūsu laicīgu ierašanos Sardīnijā.” ” Stūrējam uz ostu Mola di Bari. Bāc, Sandra, ja Tu zinātu, cik smuki tas zibens zibeņo ar tādiem lieliem laukumiem!”
Mēs mājās žigli atrodam kartē ostu, izpētam, ka šiem būs gan jahtklubs, gan kafeijnīca, gan katedrāle un nosūtam ostas tel.nummuru. Es saku Ilzei, lai safočē tos zibeņus.
Ap pusnakti viņi laimīgi piestāj ostā. Šorīt saņemu ziņas skaipā:
Neko tādu neviens no mums vēl nebija redzējis, te ir īsta elle. Bet mēs esam mierigā zonā tikuši. Visi tagad baigi čato internetā. Mums te internets par brīvu. Mēs visi no 4 rītā augšā, tagad tikai veči pa kārtai atguļas – bet pie kārtējā blīkšķa skrien skatīties, kas atkal noticis. Brāzmas ir regulāri, kā prognozēs teikts līdz 70 knotiem. Daudzām laivām ir iztinušās fokburas un tās ir lupatās… Trakie itālieši skrien gar krastu un roķeles vicina…”
Saņemts šodien pl 12 dienā:
“cau, te Ilze!
nosūtu bildes no mukšanas pasākuma, kā mēs no vētras mukām.smējāmies, smējāmies un daudz domājām vai vajadzētu – bet labi vien ir ka aizmukām,citādi naktī notiekošais neko labu nesolīja.visu nakti sākot no 4 rītā puiši vaktēja laivu un satraucās ka tik kaut kas nenotiek, jo visapkārt laivam kaut kas plīsa brīkšķēja un vispar traka sajūta bija 🙂
Pa dienu jau nekas neko tādu neliecināa – mūsu braucienā bija pirmā siltā diena,kurā paspējās pat nosauļotes uz nebēdu.Ēdam mīdiju zupu un priecājāmies par smuku saulrietu,es vēl centos ko iemūžināt no nakts brauciena, bet laikam fotogrāfa spejas man nav tās spožākās.ir ari nakts video uzņemts bet to tad kad iemācīsimies ko sūtīt tad nosūtīsim
10.aprīlis, pl 8
Ceļotāji pamet ostu Mola di Bari un dodās tālāk. Ir doma pa ceļam vērot kā uzvedīsies laikapstākļi un tad izlemt, kur nakšņot.
Pa ceļam labi pūš, laiva iet ar 7 mezgliem. Viļņi vēl palieli, daudz mētā – bet uz priekšu iet, turoties gar krasta joslu. Laiks esot vēss, ar visu to, ka spīd saulīte – salst.
Ir apklusis motors un ceļinieki ar burām iekreicē – BRINDISI.
Egils stāsta, ka forša liela osta. Esot iepirkuši jaunu aķīti. Laiks ir silts un patīkams. Visi uz dušām, tad vakariņot un rit no rīta plāno atkal doties ceļā. Jau šodien esot bijis labs ceļavējš – bij sadomājušies, ka varēs nedaudz panākt nokavēto, bet ek – tā ķibele ar aķiti….
11.aprīlis pl.8 no rīta. Sarakstos šorīt ar Ilzi caur sms: To, ka sola veselu nedēļu pretvēju, mēs zinām, un tas mani neiepriecina, šodien arī sū… laiks, izskatās, ka būs jābaro zivis 🙂 Es lepojos ar Tavu brāli! Par cik vakar nosprāga tas motors, pareizāk sakot aķis kirdik, tad mēģinājām ar tādu mazo motoriņu – tipa blenderīti pie pilnīga bezvēja, un kad nosprāga arī tas, tad nu nācās ar burām – Egils pie steķa piegāja kā Dievs :D! – mēs ar Astru tik mainījām halzes, jo pārējie veči bija vai nu traumēti vai turēja mazo motoriņu 🙂 🙂 🙂 ! Arnis ir izmežģījis kāju…. Vispār jau esam pieraduši un visas lietas notiek automātiski bez īpašas domāšanas. Brindisi ir interesanta – proporcionāli kā Latvijai Salacgrīva. Vakar, noskalojot visus krenķus, ēdām trakoti garšīgas picas, uzdzerot mājas vīnu!
pl 9 Brokastis, kafija un brauks tālāk!
pl13! Nekāds tālāk diemžēl nav sanācis, ir saplēsta fokbura un viņi atgriežas Brindisi. Kā smej ilze, tad Mario no picēriajas būs priecīgs, ka viņi atkal nāks ciemos picas ēst 🙂 Ilze raksta man sms: “Ģāž lietus un ir stiprs vējš. Viļņi diezgan palieli un … mēs atgriežamies Brindidi. Gājām ļoti labi un pat ātri, uz kantes riktīgi, kamēr saplīsa fokbura, nākas atgriesties. Egils cīnās ar stūrēšanu viļņos, kuri mani izpratnē ir milzīgi, lietus gāž, es nelienu no kajītes laukā. Visas plikās ķermeņa daļas ir sālītas, iemarinātas. Vienīgais, kas priecē ir tirkīzzilais ūdens, kas tik tiešām ir pasakains. Puiši salijuši līdz apenēm… ”
12.aprīlis. Šorīt epastā saņemu dažas jaunas bildes un vēstulīti no Ilzes:
Mīļie mājinieki!
Visiem gribam pateikties par līdzi jušanu un atbalstu, kuru jūtam ik uz soli! Jā, mums neiet viegli, toties interesanti gan, un katrs pārbaudījums mūs padara tikai stiprākus, par ko mēs lepojamies.
No mežgītam kājām nemirst un no izmirkšanas lietū arī var tikai un vienīgi norūdīties, šeit kā nekā ūdenim ir 18 gradu 🙂 Buras ir plīsušas gandrīz katram otrajam burātajam un tas tik rada iespēju nostiprināt savas zināsanas un iemaņas dažādos dzīves sarežģītības mirkļos 🙂
Un blenderītis – tas vienkārši bija jautri :)))))))))
Tad nu sakiet – vai Jums negribētos ko tādu izbaudīt nieka 10 dienu laikā?
Mēs patiesi novērtējam mājinieku satraukumus, bet gribam visiem pateikt cik ļoti mēs pašī no ši visa nostiprinām savu izturību un pacietību. Paralēli dažādiem pārbaudījumiem mēs baudām Itāliju, picas, vīnus, itāļu uzmanību, tirkīzzilo ūdeni un pavasara smaržu gaisā.
Šis ceļojums paliks neaizmirstams ikvienam no mums!
Bučas – un mēs rīt dodamies tālāk, lai arī kas mūs nesagaidītu!
p.s.laika prognoze laba, garastāvoklis – lielisks – gaidiet nākamās ziņas!
Šorīt esot skaists saulains laiks un šķiet, ka pavisam bez vēja. Ceļotāji brokasto un pošas ceļā! Pagaidām nav ziņas, ko viņi vakar ir sadarījuši sakarā ar buru remontu un tā, bet škiet, ka dāmas noteikti ir pabijušas picerijā pačalot ar Mario 🙂
SMS pl17: Tikko pabraucām garām Itālijas papēdim. Klinšains rags ar bāku – smuki!
pl 23 Ilze – nakšņosim ostā Santa Madia di LuLeuca.
13.aprīlis- PIEKTDIENA. Egilam šodien vārda dienā! Daudz laimes, brālīt! 🙂
Stipri līst lietus. Kāds remontē akumulatorus. Laikam jāpasvin vārdadiena!
Brokastīs tiekot ēstas garneles, tās te ir pa lēto, bet vēl lētāk esot gliemeži. Ilze saka, ka večiem griboties gaļu 😀 Šajā ostā internets ir dārgs – 6EUR stundā, tāpēc iztiek ar LMT … unmums nākas iztikt bez jaunām bildēm. Esot sabildējuši savas maltītes, to nosūtīs, kad tiks pie normāla neta. Vakarā plāno apmeklēt krogu Vecais vilks. Tas piederot vecam kapteinim, kuram nogrima kuķis un viņš esot tur palicis un uzcēlis kafeijnīcu… Man sasolījās fotostāstu un tā i vakar pazuda…
14.aprīlis … gaidu ziņas, neviens man skaipā neatbild 😀
Nu tā, pl 12 un man pa skaipu piezvana Egils. Ilze cepot pankūkas (gan jau ka ar gliemežgarneļu pildījumu) :D!
Viņiem ir ļoti stiprs vējš un ostā dzen milzīgus viļnus. Visu laiku tiek mēģināts nostiprināt laivu pēciespējas elastīgāk. Egils saka, ka šorīt jau pārbraukuši uz mierīgāku vietu. Katras viļņa trieciens atgādinot, ka pamatīgu pendeli… Šodien celinieki pilnīgi noteikti nekur nebrauks, cerot rīt no rīta ieraudzīt mierīgāku jūru…
Arī bildes mums vēl nesūtīs, šīs ostasdārgā interneta dēļ… Osta ir skaista, gan jau šodien atkal to papētīs, bet Vecais vilks vakar esot bijis labs – tikai dārgs – tā, ka šodien tam jau cits nosaukums – Vecais blēdis! 😀
16.aprīlis. Man nav nekādu ziņu kopš sestdienas pēcpusdienas!
Pl10 no rīta – Ilze atbild skaipā!!!
Viņa raksta, ka esot uz sakariem un viss ir labi. Vakar bijusi slikta pašsajūta visu dienu un tāpēc neko negribējās darīt. Bet pa nakti gan esot bijuši piedzīvojumi! Viņus apturēja vietējā Itālijas krasta apsardze ar iespaidīga izskata kara kuģi. Klusītiņām piebrauca no mugurpuses un tad uzspīdināja prožektoru… Tincināja un tincināja visvisādus jautājumus un meklējuši vai neved nelegāļus. Tomēr pēc vairākkārtīgas vienu un to pašu jautājumu uzdošanas, palaida vaļā, novēlot laimīgu ceļu.
Tā viņi jau burā otro diennakti un šovakar ap deviņiem vakarā plāno nonākt ostā Reggio di Calabria. Kā saka Ilze viņa domā tik par karstu dušu un ātrāku piestāšanu krastā, jo laikapstākļi nav forši – ir diezgan vēss un līst lietus.
Es protams metos mierināt, teiktdama, ka te ir pirmdiena, arī lietaina un visi strādā, atšķirībā no tiem, kuri ceļo!
Ilze saka, ka visi ir veseli un atkal būs noburājuši labu gabalu – nu tas jau galvenais!
Protams arī jāpiemin ir fakts, ka šajā ostā Reggio Calabria visa komanda izņemot Egilu meklēs mājupceļu uz Rīgu un ieradīsies nākamie līdzbraucēji – viens puisis un divas meitenes, kuri šodien nosēžas Catania. (cerams, ka nākamie ceļojuma stāsti izdosies tik pat labi kā Ilzei!)
Jāteic gan, ka 4 atā būs grūtāk nekā 6 atā un nākamo burātāju posmā ir paredzēti 3 braucieni pa divām diennaktīm… Žēl, ka jahtas īpašnieki tik ātri pamet braucienu…
Reggio di calibria šie nepiestāj un tēmē uz Messinu. Ilze izmisīgi meklē pramju sarakstu, jo no turienes vēl ir jātiek uz lidostu Catania.
17.aprīlis. Otrdiena pl 9 sazinos ar Ilzi skype. Viņa ir uz prāmja kopā ar Astru un steidzas uz lidostu. Ilze saka, ka vakar esot satikuši arī jaunos braucējus. Šodien viņas agri no rīta devās prom, bet uz jahtas vēl palika vīriešu blice, Egils un jaunpienācēji… Skaipos neviena nav, Egils uz telefoniem neatbild.
pl12 man skaipā zvana Egils, viņš stāsta, ka šobrid dzīvojoties pa ostu… Vakarnakt esot gājis diezgan traki – ostā Reggio di Calabria viņi nepiestāja, jo tur vnk nebija kur un nācās mainīt kursu uz Messinu — nakts un priekšā kuģu ceļš… Burājuši burājuši un licies, ka gaiss un ūdens tīrs, nekādu kuģu, bet, kad piebraukuši tuvāk, sapratuši, ka kuģi ņudz un viņu gaismiņas saplūst kopā ar krasta ugunīm. Esot bijis diezgan stresaini izlīferēt caur daudzajiem prāmjiem, lai laimīgi piesietu jahtu jahtklubā. Gulēt aizgājuši tikai ap 3 naktī un uz laivas bijis ka biezs, jo klāt vēl nākamā posma trīs līdzbraucēji.
OVER!
17.aprīlis, otrdiena, Messina.
Heijā – Rūdolfam šodien vārda diena! Egils man saka, noteikti apsveic viņu no mums – visas komandas, Rūdolfs ir īsts vecis, varu teikt par viņu visu to labāko, žēl, ka brauc prom.Nu tad – DAUDZ LAIMES VĀRDA DENĀ, RŪDOLF! No Egila & komandas un Nauticas.
Kamēr es te esmu uzsākusi raksta 2.daļu, Rūdolfs man sūta bildes un atraksta sekojošo: “Vakar naktī Egīls pārstūrēja jahtu pāri kanālam, starp kontinentu un Sicīliju, nācās manervrēt naktī starp kādiem 5-6 kuģiem vienlaicīgi, kas uz pilsētu fona iznirst pēkšņi un negaidīti. Sajūta tāda ka mēs esam vienīgie kanālā un te pēkšņi no visām pusēm brauc ar visādiem kursiem, dažāda lieluma kuģi. Šobrīd spīd saule un ir maziņš vējiņš, jahtklubs kurā piestājām ir aprīkots ar visu nepieciešamo un salīdzinoši ar citiem steķiem kur tik kasē naudu, pat labs. Veicam laivas apkopi smeļam no bilžām ārā ūdeni, kas nedaudz bija sakrājies laivas purngalā, žāvējam drēbes, salabojām Arhimētu ”Blenderīti”, šo to sasilikonējām. Fīlings labs, vakar ieradās jaunie komandas biedri.”
Egils ar mani pirmīt sazvanīja skaipā. Izklausījās noguris un stāstīja, ka šodien vēl paliek Messinā, jo vīru kompānijai ļotaks tikai rīt un jāpaspēj tak vēl jahtu sakārtot, apēst konservus un janajiem – nopirkt jaunus konservus un saplānot nākamo maršrutu. Egils saka, ka ieradušies ir Jānis, Madara un Zane! Čau jums arī no manis! 🙂 Ar Madaru jau paguvu aprunāties, bet pārējos ceru uzzināšu no jaunajiem stāstiem…
Egils saka, ka viņam nav ne jausmas, ko un cik jaunpienācēji ir piedzīvojuši no burāšanas, tāpēc pirmo posmu varētu tādu īsāku, apskatot salas, nu redzēs, laikaprognoze jau ar vēl jāņem vērā… Redz kā tā ievieš korekcijas visos iepriekšējos plānos… Pats galvenais, ka pēdējās 42 stundās ir noietas 200 jūdzes un rīt jādodās tālāk!
Jānim esot portatīvais, viņš taisoties arī filmēt! Būtu super, jūs mīlīši, arī ieraudzīt! Gaidīsim!
Cik nopratu, Egils aizšvilpa uz bodi – Rūdolfus tak vajadzētu nosvinēt!
Rūdolfs ir sagādājis 6 lielas picas un ir apsveikts ar lielo rumu. Pasākums tiek iesvinēts, bet ir jāiet arī laicīgu gulēt, osta maksā 66 eur, tāpēc laicīgi jāparauj koferis. Jauniņajiem arī naksies iešūpot kunģi, tāpēc pirmo posmu viņi plāno 30 jūdžu garu uz tuvējām salām. Prognozējas gan diezgan stiprs vējš un purnā… Šobrid gaidu kādas jaunas bildes un līdzbraucēju sailCV 🙂
woowww! Madara man skaipā atrakstīja, mums visiem būs ko palasīt –
“Sveicieni visiem no Sicīlijas! Otrā grupa (Madara, Zane, Jānis) pievienojāmies komandai vakar. Tā kā laika apstākļi nebija labvēlīgi, nācās mainīit ceļojuma plānus. Svetdien pusdienu veltījām lidojumu meklēšanai, lai Cagliari vietā nokļūtu Sicīlijā. Labi, ka ir internets, jau pēc pāris stundām mums kabatā ir biļetes uz Catania caur Romu. Rīgā mūs pavada lietus, bet mēs priecīgi plānojam saulīti, kas mūs sagaida Itālijā. Roma mūs sagaida ar ziedošiem ķiršie un plūmēm, nogaršojam itāļu pastu un lidojam uz Catania Sicīlijā. Itāļi nekur nesteidzas un izlidojam ar 40 min nokavavēšanos. Čekinā skatamies, vai apkārt nemana Sicīliešu mafiju, tā kā vēl neesaam trennēti, nevaram atšķirt. Laižoties lejā Sicīlijā liekas, ka nosēdīsimies jūrā, fonā sniegota Etna, skaisti. Nosēžamies Catania un meklējam autobusu uz Messinu, kur Egils ar komandu sola mūs uzņemt uz jahtas. Mesinā nolaižamies ar nokavēšanos, bet tieši laikā, lai paspētu uz pēdejo autobusu, kas dodas uz Messinu. Autobusā guļam un pusmiegā pētām apkārtni, kalnains reģions, gar krastu virknējas gaismiņas. Mesinā iebraucam ap 23iem. Sazvanāmies ar Egilu. Viņi plāno pietauvoties ap 1-2 naktī. Mēs apņēmības pilni dodamies mekēt Messinas ostu. Ceļa zīmes vēsta, ka esam tuvu mērķim, bet ostā mūs sagaida vien milzu prāmji, ne miņa no jahtām. Zvans Egīlam – were are you? Šie ziņo, ka esot pavisam tuvu un, lai tik mēs ejam pa labi no prāmju piestātnes, kur viņi plānojuši pieparkoties. Mēs atrodam ostu, bet tur tikai milzu prāmji, ne miņas no jahtām. Mēģinām stāties kotaktos ar vietējiem, bet visi mēģinājumi ie neveiksmīgi, itāliski mēs saņemām tādus runas plūdus, bet angliski ne vārda. Tā arī nesaprotam, kur ir osta jahtām. Zvanām Egīlam un iegūstam norādi- doties pa labi.OK – Jānis citīgii nes meiteņu somas un mēs dodamies pa labi. Rajons ļoti aizdomīgs, suņi brīvībā un šrots ielas malā, mājas neapdzīvotas, mēs saņemam drosmi un turpinam ceļu, tālumā vīd jahtu masti, kā mirāža tuksnesī. Apsolītā zeme pienāk, bet atkājam,ka esam kuģu kapsētā, ne glaunā jahtu piestātnē. Zvans Egilam, viņi tieši parkojoties, un nav laika runāt. Mēs saņemam pēdējos spēkus un atgriežamies sākuma puntktā. Drīz saņemam ziņu no komandas, mums jādodas pretī zeltītai statujai, pēc 30 min gājiena ātrā solī, atrodam jahtklubu. Juhū, kur ir jahta ar neona gasmiņām? Beidzot esam jahtklubā, kur mūs sagaida nogurusi, bet priecīga komanda, nogurusi, jo pēdējās 42 stundas pavadītas jūrā. Sakrāmējam mantas jahtā, noklausamies pirmos stāstus un nolemjam doties uz pilsētu meklēt ko ēdamu, Kļūda, 2 naktī Itālijā neviens nestrādā. Atgriežamos uz jahtas un pieredzējusī koanda laipni saspiežas, lai jaunpienācējiiem arī būtu vietiņa kur gulēt.
Jahta visa mitra, kā nekā 42 h pavadītas jūrā. Sarūmējamies un viļņi mūs ātri ieaijā. Ilze un Astra ceļas agri, lai paspētu uz prāmja, kas aizvizinās pāri šaurumam uz Regio di Calabria. Mēs esam tik piekusuši, ka nemaz nepasakam atā, bet sūtām sveicienus tagad.
Pārējā komanda ceļas +/- 10. Dienas gaismā vairs neizskatās tik mitri. Jahtklubs pārsvarā uzņem kuterus. Pie jahtas pulcējas violetas medūzas un ostā intensīvi kursē prāmji. [20:01:27] egilskrumins: Jahtklubs pieklājīgs, bet dušā siltais ūdens pietiek tikai pirmajiem, maksa 66EUR deinā. Brokastīs notiesājam tūristu brokastis un uz klāja tiek rindotas visas lietas, kas ceļjuma laikā samirkušas. Drīz jau izskatāmies kā žāvejamais dēlis, reliņi un klājs noklāts ar drēbēm un matračien, ķeram saulīti un žāvējam samirkušo inventāru.
Pienāk ziņas no LV, šodien Rūdolfi!!!!! Dodamies uz veikalu pēc dāvanas un drīz jau uz jahtas skan apsveikuma runas 🙂 Rūdolfs nepaliek parādā, uz klāja kūp picas un vārda dienas ballīte rit pilnā sparā. Pieredzējušie jūrass vilki nodod info mums – zaļknābjiem 🙂
Piestātnei tuvojas nopietna jahta ar diviem mastiem, Norvēģu karogs plīvo mastā, sagaidām savus kaimiņus ar ovācijām un drīz jau apmaināmies ar informāciju par ceļojuma mērķiem. Par karogu runājot, šodien mēs arī pacēlām Latvijas karogu nopeitna izmēra, jau no ielas var redzēt, kam jahta pieder, ar lepnumu pārstāvam Latviju.
Uznāk lietus un mēs turpinam svinības kajītē, ir laiks nosūtīt ziņu uz LV. Turpinājums sekos. :)))
Sandra, pagaidām šis ir viss, rīt dodamies uz ostu Milazzo. Ziņas sekos :)”
Paldies, Madara! ekselents apraksts!
18.aprīlis. Šorit viņiem ir pavisam nelāgs laiks, Egils saka: Nu šodien no kalniem nāk negaisi,vakar bija saulite, šodien vējš ar negaisu, esmu jau novērojis, ka ta ir likumsakariba:(! Es vaicāju, vai būs, kur palikt, ja pēkšņi baigā purga, uz ko Egils man raksta: “Par to baigi šobrid domaju! Pēc mana plāna 30 jūdzes ar motoru,bet laiks tiešām draņķis… Biški uztrauc tas, ka pašlaik neviens neko nezin, a jābrauc uz degvielas uzpildi pa šo pārslogoto kanālu…” Braukšanas iemesls ir arī traki dārgā osta, un braucot ar motoru, Egils zin, ka galā tiks!
19.aprīlis. Ar burātājiem viss ir kārtībā – viņi pārgaida stipros vējus, kādi vakar bija brāzmās (30-40mezgli) Ostā Reggio di Calabria. Tur diemžēl viņiem nav internets, tāpēc es sūtīšu laikaprognozi caur sms.
Šodien sazvanījos ar Egilu pirms 12. Viņš bija tikko pamodies. Laiks esot mierīgs un viņi plāno braukt uz priekšu Milazzo virzienā. Gar krastu tur laiks tagad nekāds- lietus. Es cītīgi Ugribu pētu un ziņoju viņiem prognozes. pl22:21, man zvana Egils! dzirdu viņa priecīgo balsi – esot sasniegušu salu Lipari. Egils saka, esot tik labi gājis, ka apmierināts ar nobraukto! Šodien jau visi moži – jo mierīgs vējš! Madara esot uzrakstījusi jautru stāstu un viņi cer, ka rīt tiks pie neta, jo šovakar jau viss ir ciet. Mēs arī gaidīsim jaunumus!
Egils saka: pirms tam viņi piebraukuši pie salas Vulcanello, bet viens itālis esot paskaidrojis, ka sakārā ar to, ka naktī būšot vētra, tur varot stāvēt tikai uz enkura. Tad nu viņi devušies uz Lipari. Skatos tagad netā to salu – pa skaisto – kalni, drupas, zivjutirgus, vīnogu lauki un super skaista daba!
20.aprīlis. 00:09 sms no Egila: Edam picu! Rīt ir doma noīrēt mopēdus un apceļot salu!
Saņemu zvanu no Lipari, internets ir un laiks esot labs. Meitenes aizgājušas pēc zivīm, Jānis man atsūta rakstu! raksta Madara:
18.04.2012. 21:10 (pēc Itālijas laika)
Mūsu mazā komanda pulcējas „viesistabā”, pārspriežam dienas piedzīvojumus un gatavojamies spēlēt monopolu.
Diena šodien ļoti gara. Mani pamodināja virvju strīķēšanās gar korpusu un vairs nespēju iemigt. Ap 6iem ceļas prombraucēji, itāļi atslēguši jahtai elektrības padevi, tādēļ somas tiek krāmētas pustumsā. Pavadām puišus, novēlam labu ceļavēju un pretī saņemam tādus pat vēlējumus. Puiši aizsoļo pa piestātni un mēs vēl nenojaušam, ka viņu vēlējums mums šodien ļoti noderēs.
Vakarā mums blakus pieparkojās kuteris, nedaudz mazāks, kā Abramovičam, bet vienalga uz mūsu jahtas fona izskatās, kā 2 stāvu māja, Austriešu karogs + mazais krievu un nosaukums – milaja maja. Šķiet tam arī elektrība atslēgta, jo saimnieks jau arī augšā un rīkojas ap virvēm un slēdžiem.
Brokastīs Zane un Jānis mums sarūpē ceptas olas, salātiņus un maizītes. Izskatās garšīgi, bet es jau jūtu pirmās jūras slimības pazīmes un atsakos no savas porcijas. Biedri gan iesmaida, ka tā nav jūras slimība, bet sekas ruma lietošanai, bet es palieku pie sava. Šorīt tiešām zeme mazliet šūpojas un aizverot acis liekas, ka zīlītes arī līgojas aiz plakstiņiem.
Laika apstākļi ļoti interesanti, te spīd saule, te pēkšņi sākas lietus ar krusu un izmērcē mani slapju 2 minūtēs, kamēr skrienu no piestātnes uz jahtu.
Egīls pēta karti un laika prognozi, sola pretvēju, bet nolemjam doties uz 28 jūdzes attālo ostu. Satuntulējamies termo veļā un goreteksos. Pamājam ardievas norvēģu kaimiņiem un uzņemam kursu uz degvielas staciju. Pa ceļam sastopam daudz prāmju, jo dodamies pa kuģu ceļu, lai ietaupītu laiku un 2 reizes nebūtu jāšķērso osta.
Degvielas stacija visai amizanta. Pieparkojamies un pie mums ierodas itālis, noskaidrot, cik un ko vēlamies (protams itāliski ). Degviela tiek atvesta lielā plastmasas kannā ar Rimi iepirkšanās ratiņiem Šķiet bundžā ir sūce un daļa no mūsu degvielas tek jūrā. Uztankojušies dodamies tālāk, lai apbrauktu ragu starp Sicīliju un Itāliju un brauktu uz Palermo pusi. Līdz ragam pūš aizmugures vējš, bet buras nevelkam, jo pārāk mazs gabals. Lietus jau pieklājīgi mazgā mūs. Pat Egīls uzvelk savu kombinezonu.
Pēc raga iebraucam jau lielākos viļņos (izrādās vētrā), ejam tieši pret viļņiem kā amerikāņu kalniņos, jo tālāk no krasta, jo smukāk šūpo. Es un Zane stāvam uz klāja un ar aizrautīgiem spiedzieniem sagaidām katru jauno vilni. Pagaidām stūrē auto pilots, bet kaut kas saķeras un mēs skatāmies, ka no sāna tuvojas milzu vilnis, bļaujam Egīlam, ka nu tik būs, šis uzskrien no kajītes, nokomandē izslēgt autopilotu un ķeras pie stūres. Man un Zanei tiek dota pavēle sēdēt un turēties, žēl, ka jāsēž, jo nevar redzēt tik labi iespaidīgos viļņus, kas veidojas jahtas priekšā. Jānis izsniedz meitenēm glābšanas vestes. Vai jāsāk uztraukties? Nu jau viļņi kļuvuši vēl lielāki. Tiekam aplaistītas ar sālsūdeni no galvas līdz kājām. Zane sāk izskatīties aizdomīgi mierīga sveiki, jūras slimība ir klāt Kamēr manējā vēl tikai tuvojas, ar līdzjūtību, bet tomēr smaidu sejā noskatos uz viņas mēģinājumu izbāzt galvu starp aizmugures reliņiem, lai pabarotu zivis Diezgan ilgi tiek meklēta labākā poza tiešām smieklīgs skats
Zanīnī izlemj doties lejā gulēt, nolieku blakus maisiņu, bet citādi palīdzēt nespēju. Pati varonīgi atgriežos uz klāja, kur nekas nav mainījies, viļņi tieši pretī, uz priekšu vispār nekustamies, dedzinām tik degvielu. Negribīgi, bet tiek pieņemts lēmums griezties atpakaļ, jo uz priekšu netiekam. Egīls pieliek pie stūres Jāni un pats dodas čekot, vai tuvumā nav kāds jahtklubs. Esot! Uzņemam kursu uz to, nu mums viņi ir no aizmugures. Ojā, mani mīļākie viļņi, arī es sāku just ”foršo” nelabumu sajūtu kāpjam no vēdera kaklā. Jānis un Egīls gan izskatās bezrūpīgi, ne miņas no zaļās krāsas sejā. Es pēc katra kritiena no viļņa galotnes, skatos uz Egīlu, kāda viņam sejas izteiksme. Saskatāmies, viņš pasmaida, tātad vēl ir OK. Pēc kārtējā mazgājiena Egīls nosaka, tas gan bija liels un turpina cīnīties ar viņiem. Es cīnos ar jūras slimību, brokastis paliek aiz borta, bet vieglāk nepaliek. Visu laiku gribas prasīt, cik vēl tālu cik vēl tālu, bet saprotu, ka nevēlos viņu izbesīt ar šo jautājumu jau pirmajā dienā. Jānis sajūsmā nēsājas pa jahtu ar kameru un fotoaparātu. Grib aizlīst līdz jahtas galam, bet Egīls apštopē šo vēlmi, nu jau arī Jānim tiek dota komanda uzvilkt vesti un turēties. Pēc nez cik ilga laika tuvojamies jahtklubam, kas ir milzīgu klinšu piekājē. Paskats draudīgs. Ik pa laikam uzmetam aci Zanīnī, viņa izskatās kā dusoša princese, bet, pārrunājot notikumus, izrādās, ka lejā arī paspējusi pavemt.
kartee redzams kaa izbraucaam astotnieku un atgriezaamies deelj veetras, jo netikaam nekur pieparkoties…
Tuvojoties ostai Egīla vaigs kļūst bažīgs. Viļņi ir par lielu un spēcīgu, motors par mazu. Mēģinām izslēgt motoru un pagrozīties viļņos, lai saprastu to spēku. Vējšs nu jau ir 20-25m/s. Samazinoties dziļumam viļņi kļūst vēl niknāki. Egīls izlemj nebraukt ostā, jo nav pārliecība, ka netiksim izšķaidīti pret ostas valni. Griežamies atpakaļ. Es uzelpoju, jo nu atkal esam pret viļņiem un nelabums mazliet atkāpjas. Bet viļņi ļoti iespaidīgi 5-6metri . Kajītē pa gaisu lido skapju saturs un nenostiprinātais galds ritmiski klaudz. Vispār netiekam uz priekšu, viļņi met mūs atpakaļ. Egīls nokomandē, lai mazliet izritinām foku. Pirmais mēģinājums neveiksmīgs, jo tieku noskalota no borta uz grīdas. Ar foku jau mazliet veiksmīgāk cīnāmies pret viļņiem. Ar to arī mani spēki ir galā. Ciemojos atkal jahtas galā un tur arī saļimstu, ceļi pie sejas un trīceklis iekšās. Tā pavadu nezin cik laika, Jānis un Egīls mani mudina iet iekšā, bet ir tāds nespēks, ka neko nevaru izdarīt, vieglāk gulēt sālsūdenī un trīcēt. Jau sāk rādīties, ka pa rāciju dzirdu latviešu valodu, bet izrādās, ka Zane ir atdzīvojusies un atgriezusies uz klāja. Sakopoju spēkus un nokāpju kajītē. Visas drēbes ir slapjas, pārģērbjos un palienu zem segas, turpināt eksistenci. To, ka situācija kļuvusi mazāk nopietna var redzēt ne tikai pēc Zanes atdzīvošanās, bet arī tā, ka Egīls pie stūres palaiž Jāni un pats atvelk elpu. Es pusnemaņā noprotu, ka ir izslēgts motors un Zane ar Jāni burā ar foku. Tā kā pietiekami sāpīga jau ir sajūta, ka griežamies atpakaļ, nolemjam vismaz meklēt citu jahtklubu, 6 jūdzes aiz ostas Mesinā, kurā nakšņojām vakar. Tātad esam nomocījušies 10 stundas jūrā un nokuģojuši -6 jūdzes, par šo vakarā visi baigi iesmaidām. Tā lūk, otrā grupa ir izturējusi uguns kristības pēc kurām neviens nav nopircis mājupbiļeti un aizbēdzis Nosvinam jauno pieredzi ar garšīgu gaļiņu (paldies Zanei un (zinu, jo iemocīju vienu kodieniņu ) Egīls atzīst, ka viņam jūras slimība izpaužas apetītes pieaugumā. Ir jau gandrīz viens naktī un Zane sāk cept pankūkas. Puiši nevar sagaidīt un notiesā ceptās vistiņas (vakar marinēju). Šodien gan saimniecībā esmu nederīga, negatavoju un nemazgāja traukus, bet rīt labošos un atmaksāšu parādu. Info par jahtklubu: Reggio Calabria. Maksā 45Eur, nav wifi, tādēļ nezinām, kad šo nosūtīsim. Dušās ir siltais ūdens (1 boileris uz 4 dušām).
Pl.22:05, Egils zvana skaipā – jautri smejot stāsta, ka šodien kā motopeles ķiverēm galvā esot šperrojuši pa salu. Rīt it doma kaimiņu salu apraudzīt un tad vakarā (laikaprognoze uzlabojas, parādās ceļavējš, dosies 300 jūdzes uz Sardīniju. Pļuk! Skaipā ielec vēl viens Madaras raksts – tas par vakardienu;
19.04.2012.
Pamožos ap 6iem, kaut kā vēl nevaru attiet no darba dienu režīma. Pirmā doma- man nav slikti!!!! Ir nogurums, bet nav nepatīkamā bezspēcības sajūta. Pārējie vēl saldi čuč savās gultiņās, negribas šos traucēt, tādēļ izzogos ārā, lai beidzot nofočētu kādu bildi savā fočikā. Rīts skaits un mierīgs. Esam noparkojušies cieši starp divām jahtām. Nodomāju, kā Egīls te varēja iebraukt un vai es arī kādreiz tā spēšu. Jahtklubā itāļu krasta apsardzes puiši mani sveicina ar skanīgu “bonjorno” un “čau” !
Pēc klaiņojiena pa rajonu ap jahtklubu, atgriežos uz jahtas, kur visi vēl guļ, lai jau atpūšas, tēja uz klāja un nedaudz vienatnes nenāks par ļaunu. Pēc kāda laika pa lūku ieraugu, ka arī Jānis ir pamodies un šim jau rokās pankūka. Vakar, kad gāju gulēt, pēdējais, ko redzēju – Jāni ar pankukām un šorīt tas pats skats 😀 Divatā sākam rosīties, sapildām ūdeni abās bākās (lai mierīgi varam mazgāt traukus, citādi Jānis ar pārmetošu skatienu stāv klāt un pārmet, ka tik un tik daudz ūdens tiek izlietots vienas krūzītes nomazgāšanai, kaut kāds ārprāts :)), izmazgāju klāju un nospodrinu Rūtas uzrakstu. Iztīrām un sakārtojam ledus kasti, izceļam toaletes grīdu un ar noberžam. Pamožas Zane (ar cerību par pankūkām brokastīs 😀 :D), jā, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ, jeb šinī gadījumā, apēd visas pankūkas. Zane ķeras pie brokastu gatavošanas un drīz jau mūs priecē skaisti servēts galds. Tikai viena problēma, Kapteinis vēl nav cēlies, diez vai vispār vēl dzīvs 🙂 kādi ir burātāju standarti? Vai kapteini var modināt? Vai arī viņš ir neaizskarams? 🙂 Saņemam drosmi un jautājam, kādu kafiju viņš vēlētos brokastīs? Nu uz klāja esam pilnā sastāvā un pie brokastīm vēlreiz atceramies vakardienas vētru. Tiek minēts, ka, sliktu dūšu mazina kārtīgas, treknas brokastis un es cenšos cik varu apēst daudz, lai šodien nav jābaro zivis. Drošībai vēl iedzeru Bon Voyage tableti. Šodien plānojam ar otro piegājienu nokļūt ostā Milazzo, kas ir kādas 30 jūdzes no Reggio di Calabria, aiz raga pagriežoties uz Palermo pusi. Vējš nav mums pārāk labvēlīgs, iespejams, lielākā daļa ceļa būs ar trīs cilindru buru, ne ko darīt. Atkal satuntulējamies termo veļā un goreteksos, jo sola, ka lielāko daļu būšot lietus. Egīls mūs nokomandē pozīcijās, lai varam attiet no ostas. Blakus jahtas iemītnieks arī iznāk uz klāja, lai nopetītu, vai nenoskrāpēsim šim sānus un labi, ka tā, jo izrādas, ka ….. esam aizmirsuši atslēgt elektrības slēdzi. Smuki braucam ārā, kad es fonā ieraugu kaimiņu mums mājot, pamāju pretī, hm, bet ko viņš tik nemierigs un kas viņam rokās? Bļāviens, tas ir mūsu elektrības vads!!!!! Pamest jau par vēlu, labi, ka viņš paspēja izraut no kastes, vadu pa ūdeni atvelkam pie sevis. Egīls stojiskā mierā nesaka neko. Cik gan gudri ir atvienot ūdeni un aizmirst par elektrību 🙂 bet kam negadās, mūžu dzīvo, mūžu mācies, šādu stiķi vairs otreiz nenostrādāsim 🙂 Dodamies ceļā un līdz pat šauruma galam uzjautrināmies ar tekstiem, skat, šo jau esam redzējuši, šī māja un tas tornis ar jau redzēti, vai tik jau vakar te nebraucām :)) Izbraucam no šauruma jūrā. Laiciņš labs, pat silti un saulaini. Kuģojam ar motoru, bet Egīls skatās, ka varētu izvilkt buras. Mēs visi esam ar abām rokām par šo domu, gribās taču beidzot burāt. Ar sajūsmas saucieniem tiek izritinātas un paceltas buras, jahta šķiež baltas šļakatas. Uz klāja tiek sastiepta visa uz jahtas pieejamā foto un video tehnika un mēs steidzam iemūžināt viens otru uz balto buru fona. Pavizināmies arī pašā jahtas priekšā virs enkura, ak dolče vita! Kajītē gan nav iespējas pārvietoties, ejam tādā lenķī, ka riktīgi jāatspiežas pret pretējo sienu, lai tiktu uz priekšu. Vējš labs, ejam ar 6-7 mezgliem. Prieki gan nav pārāk ilgi, pēc kādas stundas vējš mazinās, bet mēs atrodam citas izklaides – tiek izteikts piedāvājums uzvilkt mani mastā, protams divreiz tas nav jāsaka. Uz galvas piestiprinu kameru un esmu gatava doties 13m augstumā. Pendelējos gar mastu un cenšos ar ceļiem noturēties pie masta, lai nelidotu kā pulksteņa pendele, vēlāk secinu, ka ceļi un ne tikai tie ir zilumaini, bet tas nekas. No augšas klājs izskatās kā fotogrāfijā no reklāmas bukleta. Mums ir iepaticies burāt un nolemjam mainīt kursu uz salām ceļā uz Sardīniju, lai varam turpināt iet ar burām. Egīls tālumā pamana delfīnus, kaut viņi piepeldētu tuvāk. Gluži kā saklausot mūsu vēlmes, divi sāk rotaļāties jahtas priekšgalā, reaktīvā ātrumā pārvietojamies uz jahtas priekšu, lai vērotu šo skaistumu. Nu jau jahtu pavada 5 delfīni, mēs visi četri esam jahtas priekšā un stumdāmies par labāko vietu. Papriecējuši mūs, delfīni dodas savās gaitās, spriežam, ka mēs ejam viņiem par lēnu un šodien neviens viņus nebaro (melnais humors par vakardienas jūras slimību).
Sākas lietus, lēni samirkstam 🙂 Mūsu mērķis ir sala Vulcano, vulkāniskas izcesmes sala, kurā solās būt labs jahtklubs. Tovojoties jau jūtama sēra smaka, jau krēslo. Tuvojamies piestātnei un konstatējam, ka jahtas tajā stāv uz enkura. Esam jau pavisam tuvu un Egils uztraucas, ka nepaspēs mums izskaidrot, kas kuram jādara, lai piestātu un izmestu enkuru. Stauji tuvojamies molam, sākas “action”, Jānis steigā ritina enkuru, bet tas neķeras, mēs ar Zani stāvam krastā ar virvēm un saņemam norādījumu pārvilkt laivu, lai pietauvotos ar sānu. Velkam un reizē skatāmies, lai borts nesitas gar malu, visiem pieredzējušiem jūras vilkiem tas liksies nieks, bet mēs sajūtamies kā varones, kas noturējušas 5t smagu jahtu. Piestātne ir pavisam neaizsargāta un bez jebkādām ekstrām (toties par velti :)) un pēc aprunāšanās ar vietējiem (itāļu valodā) saprotam, ka drošāk nakti būtu pārlaist blakus salā – Lipari. Tumsā ienākam ostā. Šoreiz jau es un Zane ar virvēm rīkojamies veiklāk un pietauvojamies normāli, aizmuguri nostiprinām bez problēmām, bet priekšu Jānim nākas pārsiet n-tās reizes, jo nogremdētās virves ir sapinušās un vairākas reizes izvelkam vienu un to pašu. Pēc tam jautājam, vai viņam negribējās mūs nogalināt, tik līdz kā viņš izvilcis virvi un nostiprinājis, jālaiž vaļā un jāķeksē nākamā.
Esam galā, noburātas 50 jūdzes, 9 stundās. Nosvinām to ar vakariņām restorānā, uz kuru nokļūstam solojot pa ceļu bez gājēju ietves, gar pašu jūras malu. Smaržo jasmīni, skaisti!!
Info par jahtklubu: Jahtklubs Lipari. Maksa 20Eur. Ir wifi pie sarga mājas, bet ne uz jahtas. Sargs pieejams tikai noteiktos laikos. Elektrību dabūjam tikai no rīta. WC un duša nav. To var dabūt blakus viesnīcā par 4EUR.
20.04.2012.
Šī ir diena, kad Jānis ir izlēmis izārdīt kontrolpaneli, lai tiktu pie rādžiņa iekšām un mēģinātu to pieslēgt datoram, lai varam tik pie mūzikas dažādības, jo pagaidām uz klāja ir 3 diski, kurus jau zinām no galvas un itāļu radio arī jau apnicis pamatīgi. Ceram, ka izdosies. Izrādās,, ka visvajadzīgākais vads ir Zanei zem galvas, skanot smieklu šaltīm viņa tiek nocelta no spilvena ar tekstu: Tu mierīgi guli un nejūties traucēta 🙂 Tā nu Zane arī ir pamodināta un mēs dodamies uz pilsētu. Ostā piestājuši zvejnieki, tīklos spārdās zivis, saulīte spīd un pa šaurajām ieliņām zum mocīši un fiatiņi, tāda mierīga salas dzīve. Piestājam Nauticas veikalā iegādāt taureņu sietu ar ko smelt lielo zivi, bet kamēr tā nav noķerta, piestājam pie zivju tirgotāja, kurš mūs uzcienā ar svaigiem mūdzīšiem, kas līdzīgas karaliskajām garnelem, svaigām, tātad jēlām, es piespiežos iebāzt to mutē, bet norīt nevaru, nospriežam, ka neesam tik lielas pavāres, lai iztērētu 20EUR par kalmāriem un tad nemācētu tos izķidāt. Dārzeņu tirgotājs aicina pasmaržot zemenes un nenovērš acu no Zanites, paijā viņai vaigus un tik skaita: “bella donna, bella donna”. Atgriežamies uz jahtas ar zemenēm. Egīls nosmaida, ka pēc viņa vērojuma, aizsūtot sievetes uz veikalu, viņas vienmēr atgriežas ar zemenēm. Tomēr zemenes un taureņķeramais nav vienīgie pilsētas guvumi, esam noskaidrojušas visu par skūterīšu nomu, jo šodien gribam apbraukt apkārt salai.
Noīrējam trīs (15 EUR katrs, jāatdod līdz 19:00). Izīrētājs aizdomīgi skatās uz mani, kad sāku prasīt, ko kurš kloķis nozīmē un kā vispār šo verķi iedarbina. Saņemu jautājumu, vai vispār māku braukt, apliecinu, kaesmu to darījusi (tas nekas, ka daudzus gadus atpakaļ, viņam tas nav jāzin). Tas viņu nepārliecina un viņš nokomentē: Do you understand that it is very dangerous to drive the bike if you don’t have an experience! You can damage my bike! Jauki, šis tik uztraucas par savu mocīti, tas, ka es un Zane, kura sēdēs aizmugurē, varētu sasisties viņu neinteresē. Egīls un Jānis arī skatās uz mani aizdomīgi, bet ok, dodamies ceļā. Tā kā Zane ir aizmugurē, jūtu baigo atbildību, nekā, kad brauktu viena. Piedāvājam puišiem, lai šie brauc, cik ātri grib (cik nu ātri to ļauj skūterīša motors) un mēs ripināsim savā nodabā. Šī ideja tiek noraidīta, jo mums taču kaut kas var notikt. Forša sajūta, ka esam viena komanda, viens par visiem un visi par vienu. Jānis brauc pa priekšu, Egīls aizmugurē. Līkumojam pa šauriem serpetīnceļiem, līkums aiz līkuma, ne ko nevar redzēt, ārprāts! Silts un smaržīgs gaiss sitas sejā, esam šeit ļoti skaistā laikā, visur zied košas puķes, citronkokos šūpojas milzu citroni. Jānis traucas kā traks, tikai ķivere pazib līkumos, taisa līkločus un brauc kājās, var redzēt, ka piedzimis uz moča. Arī es jau kļūstu mazāk bailīga un taisnajos gabalos joņojam ar gāzi līdz galam. Skati no kalnu virsotnēm fantastiski! Iebraucam sānu ceļā, virsma no vulkāniskas grants, gonkojam uz priekšu stūre kratās un vienā gropē attopamies augšpēdus. Smejamies vēderus turēdami. Vispār kompānija mums laba, ik pa laikam esam pārsmējušies līdz krampjiem vēderā. Atgriežamies pilsētā un piepērkam pilnus ratus ar partiku, jo rīt planojam sākt vairāku dienu pārbraucienu uz Sardīniju. Pusdienās uz jahtas zaļi cepti kartupeļi Egīla gaumē un salātiņi, ņam.
Tagad tik jāaizvizina atpakaļ mocīši un jāiegādājas, kas stiprāks, lai atzīmētu mūsu kritienu un visus pārējos foršos dienas notikumus. Atpakaļceļā atpaliekam no puišiem un iestūrējam vienvirziena ielā, itāļi brauc mus pretī, bet netaurē, tik noplātās ar rokām. Veiksmīgi izlavierējam starp mašīnām un aizlaižam uz stāvlaukumu pie ostas, lai Zane var patrennēties braukt ar mocīti. Jāsaka, ka viņai “pielec” ļoti ātri un viņa, kā maza zaļa notopele šaujas pa stāvlaukumu, nogriežot cēļu fiatam. Malacītis, nākamreiz varēs vizināt mani. Atpakaļcelā secinām, ka smaržo ne jasmīni, bet dzeltenas puķes,, kā arī iegriežamies vīnu veikalā, tik bagātīga dažādu dzērienu izvēle sen nav redzēta un tas viss uz mazas salas. Egīls izvēlas kalvadosu. Vakarā šmorējam vistiņas, smejamies, spēlējam monopolu un beiigās vēl puiši noskatās kādu krievu filmu, es jau guļu, bet fonā dzirdu, kā šie smejas līdz asarām.
Info par jahtklubu: Tas pats 🙂
21.aprīlis. Jānis, Zane un Madara šodien ar prāmi aizlaiž apskatīt vulkānu uz pretējo salu. Egils šo laiku izmanto – veļasdienai, lai pabūtu vienatnē un lai papļāpātu skaipā.
Pl.19:30 pēc LV – viņi dodās uz Sardīniju – līdz tai 300 jūdzes! Kādu laiku nebūs sazināmi!
Ja kādam ir vēlme uzzvanīt ceļotājiem un aprunāties – kaut vai lai novēlētu laimīgu ceļu vai piemēram, pieteiktos kādā posmā – viņiem var zvanīt, pa tel. +372 54895546
22.aprīlis. Pl.19:15 man zvana Egils. Hellou, mēs esam nobraukuši 100 jūdzes, esam Usticā. Pareizāk sakot, nācās tur iebraukt. Ja pa nakti vēl smuki noburāja, tad šodien pus dienu dreifēja jūra. Nošāvās motors.
Par spīti tam, ka tā saremontētājiem iepriekš likās, ka nu tagad viss būs kārtībā. Filtri ciet. Pēc eNTo stundu darba, tas atkal burkšķ.
Jānis un Madara kopā ar vietējiem devušies pēc degvielas, tad paēdīs un laidīs tālāk. Patlaban pilnīga flauta! Es Ugribāizpētīju, ka naktī bik pūtīs 10-15 mezgli,to ieteicu izmantot :D, jo pēc tam atkal prognozējās bezvējš.
Nu re kā – to pūš kā traks, to nepūš nemaz. Viļņi gan ir palieli, jūra ir iešupināta.
Laimīgu ceļu un gaidām uz sakariempēc 200 jūdzēm!
Over.
24.aprilis. Pusnakts… SMS no Egila – esam sasnieguši telefonzonu Sardīnijas pusē 🙂 ap pl 6 plānojam piestāt jahtklubā!
pl 7:50 osta ir sasniegta, laiva piesieta. Burātāji šauj uz dušām!
pl15:30 manā epastā pienākušas bildes no Jāņa un jaunais apraksts no Madaras: te būs
Bonjorno! Mūsu otrā diena Lipari ostā, kur draudzīgi sadzīvo zvejas laivas, jahtas un kuteri. Dienu sākam ar dušu, labāko šajā ceļojuma laikā 4Eur no cilvēka un tiekam ielaisti viesnīcas numuriņā ar terasi uz līci un nav jābaidās, ka dušā siltais ūdens beigsies. Rīts tāds nesteidzīgs, puiši to pavada „bibliotēkā”, kā mēs esam iesaukuši krēsliņu pie sarga mājiņas, kur ķer wifi. Tā kā neviens no mums nav bijis vulkānā, ļoti vilina blakus sala – Vulcano, kurā ir vulkāna krāteris. Iedodam Egīlam brīvdienu, lai atpūšas no mums un ar ātrgaitas prāmīti 5min laikā (5,50EUR) nonākam uz Vulcano. Arī šajā salā izmantojam motorizēto transportu ar tikai mums piemēroto atlaidi (15EUR). Aizvizināmies līdz benzīntankam, kurš izrādās ir pašapkalpošanās, naudu apēd diezgan ātri, bet degvielu negrib dot, spaidām visas pogas pēc kārtas kā spēļu automātu, cerot, ka laimēsim degvielu, par kuru jau samaksāts Jānim izdodas uzspiest laimīgo kombināciju un, pabarojuši mocīšus, dodamies iekarot salu. Lai gan Lipari un Vulcano ir ļoti tuvu viena otrai, uz šīs ir citādāka fauna, arī ainavas uz blakus salām šodien citas nekā vakar, ūdens perfekti zils un fonā, sniegotās virsotnes Sicīlijā. Ceļš jau atkal ļoti līkumains, bet mašīnas tik pat kā neviena. Piestājam salas virsotnē, lai apbrīnotu skatu, manu sajūsmu pārtrauc Jānis ar komentāru: Tev ķivere otrādi Man gan liekas, ka nav otrādi, ļoti ērti jūtos, bet ok, nav jau grūti pārlikt. Turpinām ceļu jau ar pareizi uzliktu ķiveri, bet tie nav vienīgie piedzīvojumi, kas mūs sagaida mocīšu sakarā. Mēs ar Zani jau trīs reizes esam norāvušas uz gurķi un piecēlušās (šo rakstīja Jānis), un krietni iepaliekam, Jānis jau paspējis visu „trasi” izbraukāt un brauc mūs meklēt, satiekamies tieši serpentīna ceļa līkumā un viņš džentlmeniski padodams mums ceļu , noliek mocīti uz sāna un aizslīd pa asfaltu, skats pa EUR, mēs gandrīz pamirstam, bet viņš jau velk augšā mocīti un izskatās ļoti dzīvelīgs, hūuuu! Apskatām zaudējumus – saplēsti džinsi un švīkas uz mocīša. Dodamies atpakaļ uz punktu no kura jāsāk kāpiens uz vulkāna krāteri, atpakaļceļā braucam taurēdami, lai izdzenātu uz ceļa sapulcējušās kazas, šodienai ceļa negadījumu pietiks. Noparkojam mocīšus un sākam kāpienu, zīmes vēstī, ka jākāpj tikai 800m, bet kāpiens tik stāvs, ka beigās jau esmu aizelsusies. Pusceļā jānopērk biļete (3EUR). Krāteris ir iespaidīgs, augšā vēl kūp sērs, kura dūmos var nozust skatam, lai iznirtu pavisam citā vietā. Jānis gan ir vīlies, jo krāterī nevārās sarkana lavas putra. Lejā no krātera notipinām ātrā solī, melnajām vulkāniskajām smiltīm kūpot. Pie mocīšiem nākamais pārsteigums- Jānis savējo nevar iedarbināt, laikam šis nabadziņš vēl nebija piedzīvojis nevienu tik traku braucēju, kas liek visu laiku braukt ar maksimālo ātrumu un stāvie kalni nokāva mazo nabadziņu. Labi, ka īres punkts nav tālu, kādi 600m lejā no kalna. Mēs ar Zanīti ievelkam Jāni un viņš smuki ieripo tieši īres punktā, mēs jau mazliet baiļojamies, ka tiks piestādīts rēķins par bojājumiem, bet uz jau tā saskrāpētajiem skuteriem jaunie neliekas nekas īpašs un tiem netiek pievērsta nekāda uzmanība. Tā kā mums ir ļoti ierobežots laiks, jo šovakar dodamies pirmajā garajā pārbraucienā uz Cagliari Sardīnijā, atpakaļ uz jahtas jābūt līdz 18:00. Iepriekš bijām pārbaudījuši, ka prāmis atpakaļ ir 17:00, bet ierodoties ostā, saņemam info, ka šis prāmis nebūs, nākamais tikai 17:45 Saņemam sms no Egīla: Cikos būsiet? Atbildam, ka tikai uz 18:00. Saņamam nākamo sms ar norādījumu izdomāt ļoti labu attaisnojumu šim kavējumam. Mēs protams vainojam salu, prāmi, mocīšus un visus citus. Jahta jau mūs sagaida pilnībā sagatavota braucienam, paldies Egīlam par to, mēs nokaunējušies par kavēšanos, solām laboties. Izrādās, ka nokavēt sarunāto atiešanas laiku ir viens no smagākajiem pārkāpumiem uz jahtas, tādēļ līdz 21:00 mums sev jāizdomā sods par šo, vai arī nākamā pietura, kurā tiksim izlaisti uz zemes būs Malaga. Labi, ka Egīls to visu pasaka ar gandrīz nemanāmu smaidu sejā. Ātri sakārtojamies, lai dotos ceļā. Šodien mūsu pirmā nakts jūrā. Domājam, kā sadalīt maiņas uz klāja. Es un Jānis sākam pirmie, jūra diezgan mierīga, ejam ar motoru un stūrē autopilots. Uz klāja vienīgais darbs ir vērot horizontu, vai neparādīsies kāds peldošs objekts. Noskatāmies ļoti skaistu saulrietu un vērojam, kā debesīs iemirdzas zvaigznes, viena ir īpaši spoža, bet… kur ir mēness? Izpētām visas debesis, bet tā arī neatrodam, labi, ka ir mobilās tehnoloģijas, ar kuru palīdzību noskaidrojam, ka mēnesi ieraudzīsim tikai 7 no rīta, teorētiski. Šorīt jau atkal cēlos 6:00, kļūda, jo miegs piezogas ļoti ātri, nosēdēt nevaru, ceļos kājās un mēģinu neaizmigt, visapkārt tumšs, dīvainas skaņas, pusmiegā jau liekas, ka aiz muguras stāv milzu jūras astoņkājis un velk mani jūrā, tā dīdoties no vienas kājas uz otru izturu līdz 01:00 un laimīga nododu savu maiņu Zanei. Jānis ir sagatavojies palikt augšā visu nakti. Uzlieku modinātāju uz 3:00, kad tas skan, nesaprotu ne rīta ne vakara, ķeru zābakus, bet tajos jau priekšā kaut kādas zeķes, kā gan tas var būt, ja man jau vienas ir kājās? Tumsā saģērbjos un dodos uz klāja, kur saņemu burvīgu ziņu- Zanei vēl nenākot miegs un es varu doties atpakaļ gulēt. Lieliski!
22.04.2012
Ap 6:30 Zane mani pamodina, jāsāk mana maiņa. Zane nodod instrukcijas, ka maizītes ir ledus kastē, skaisti sapakotas kastītēs, cik foršs biedrs, tik agri no rīta jau visu sagatavojusi. Jānis vēl joprojām uz klāja, iemūžina skaisto saullēktu. To vēl papildina delfīni, kuri piepeld parotaļāties ar jahtu, tādi rīti ir tie, kas paliks atmiņā uz ilgu laiku. Jānis nodod maiņu Egīlam. Iekārtojamies uz klāja pārrunāt līdzšinējo braucienu, vētru, Boforta skalu utt., fonā dudina motors, vienā brīdī izklausās, ka tā skaņa uz pāris sekundēm izmainās, runājam tālāk, atkal tas pats. Egīls pārbauda motora apgriezienus, nekas nav mainījies, bet skaņa mums ļoti nepatīk un ir pamats, jo pēc 5 min uz klāja iestājas klusums. Pirmais, kas nāk prātā- degvielas filtri, jo tie netika nomainīti. Jaunie filtri ir jāpiepilda ar degvielu, kuras mums nav, jo tieši pusstundu atpakaļ smuki satecinājām pēdējās degvielas mucas saturu bākā. Tagad nosmaidām, ka lieka centība ne pie kā laba nenoved. Degvielu nākas izsūknēt ar eļļas atsūkšanas sūknīti. Egīls jauc ārā motoru un maina degvielas filtrus. Pamostas Jānis un ķeras palīgos, pēc īsa brīža šie abi jau ir glīti eļļaini. Es pirmo reizi saņemu rīkojumu no Egīla, lai ķeros pie stūres, jo vēja nav un autopilots bez vēja nevar nostūrēt. Kopumā jāsaka, ka man veicās ļoti labi, tikai vienu reizi uztaisu pagriezienu pa 180 un vienreiz visus smuki apvizinu pa 360 grādiem. Zane pa to laiku sauļojas un cenšas nemaisīties pa kājām. Filtri nomainīti, bet motors nez kāpēc nedarbojas. Zvans draugam un noskaidrojam, ka vajag atgaisot sistēmu. Ar trešo, vai ceturto piegājienu izdodas atgaisot, un motors iedarbojas. Kopumā šīs problēmas risināšanai veltījām 5 stundas, visu laiku mums priekšā 14 jūdžu attālumā bija sala uz kuru bijām plānojuši nokļūt, lai uzpildītu degvielu. Bezvējā ar burām 5h laikā bijām tai pietuvojušies par 2 jūdzēm, tātad, ja motors un vējš neiedarbotos būtu tur nez kad Kaut kad ceļojuma sākumā jau bijām vienojušies, kādā kārtībā apēdīsim viens otru, ja nonāksim šādā situācijā un beigsies pārtika. Zane pieteicās kā pirmā, lai nav jānoskatās tās šausmas, tagad ar smaidu skatāmies, kā mūsu pusdienas „cepinās” saulītē.
Vakarā beidzot sasniedzam salu Ustica, lai uzpildītu benzīnu. Osta maziņa, tikai zvejas laivas un viena jahta. Pie tanka nevar piebraukt, tādēļ pietauvojamies un nolemjam uz tanku doties ar kājām un benzīnu atnest ar kannām. Daivinga instruktori, kas ostā kārto inventāru ir tik laipni, ka piedāvājas mani un Jāni savā tuktukā (minī auto ar mazu kravas kastīti) aizvizināt līdz tankam un atvest pilnās kannas. Kratāmies tuktuka aizmugurē, kārtējais piedzīvojums. Tankā nošokējamies – dīzelis litrā maksā 1,96EUR!! Zane pa to laiku ļoti operatīvi ir sagatavojusi vakariņas, paēdam un dodamies ceļā, jo šodien esam krietni iekavējuši. Uz vakts pirmie esam es un Egīls. Vakars mierīgs. Egīls šiverē pa kajīti, bet es sēžu ārā, zvaigžņotās debesis bezgalīgi stiepjas virs manis, var izdomāt domu domas un saplānot plānu plānus, austiņās skan Sade, šķiet ļoti piemērota šim vakaram, kad miegs jau lien pa visām malām iekšā, ceļos kājās un, turoties pie stūres, mēģinu dejot. 00:00 mūs nomaina Zane un Jānis.
23.04.2012.
Pamostos ar baiļu sajūtu- mēs gāžamies, no kojas esmu pārvietojusies uz sienas skapīšiem. Bļauju, kas notiek, pēc stindzinošām sekundes simtdaļām, kad jau liekas, ka Zane un Jānis peld kopā ar delfīniem, ieraugu lūkā Zanes galvu: Tev nenāk miedziņš? Nāk un kā vēl, bet te jau nevar pagulēt. Ceļos un dodos uz klāja. Zane saka, lai uzvelku drošības vesti. Sameklēju to skapī, kaut kā saģērbjos, jo jahta visu laiku iet 45grādu leņķī. Jānis stūrē, es nomainu Zani uz klāja grīdas un ik pa laikam pa lūku skatos, ko rāda navigators, vai turamies uz kursa. Vējš pamazām krītas un, kad atgriežamie normālā leņķī, miegs ir klāt. Mēģinu nosēdēt neklanoties, bet tas diez ko neizdodas, liekas, ka runāju ar Jāni, bet attopos un saprotu, ka tas ir sapnis. Jānis dusmojas, lai nelipinu viņam klāt miegu un eju gulēt, citādi viņš neuzņemas par mani atbildību, ja aizmigšu un ievelšos jūrā. Spītīgi apņemos sēdēt, bet beigās padodos-pamodos un atstāju viņu uz klāja vienu, pagulēt gan nevaru un ik pa laikam možos skatīties, vai viņš pats nav ievēlies jūrā, bet, pēc kāda laika Jānim pievienojas Egīls un es mierīgi noguļu līdz rītam, kad tieku modināta uz vakts. Šodien diena apmākusies, sauļošanās nesanāk. Pirmo reizi esam tik tālu no krasta, ka visapkārt ūdens vien. Dienu pavadām jūrā uz maiņām burājot un guļot. Jānis vienā dienā izlasa grāmatu „Liktenīgā vētra” un cer, ka pietiks ar pieredzi, kas gūta izlasot grāmatu un pašam tādā vētrā nebūs jānokļūst. Vēl šis pamanās nokārtot kuģošanas eksāmenu ipadā. Tagad mums ir gudrinieks uz klāja. Egīls šajā laikā bija izbraucis pa darīšanām Šovakar pirmais vakars, kad man stāvot uz vakts nenāk miegs, pa dienu ir labi pagulēts. Mani noliek uz klāja, kā puiši saka nosalšanai, kamēr paši pa kajīti iegrimuši savos lasāmajos, bet man tīri labi patīk sēdēt vējā un domāt par to, kur paliek caurums, kad apēd kliņģeri un citām globālām lietām. Ceram, ka jau rīt ap 6:00 sasniegsim Cagliari un pēc 60 stundu nonstopa nokāpsim uz zemes. Ciao!
25.aprīlis. Pl 20:30 jahta Rūta piestājusi Sardīnijas ostā Tuelada. Nu tā teikt – piespiedu kārtā, jo degviela beidzās. Ostele gan tāda pašvaka – neta nav, točas un dušu arī ne, nerunājot par degvielas uzpildes iekārtām. Taču vietējās “sardīnes”izrādās laipnas: EUR 18 par stāvvietu un degvielu atvedīs!
26.aprīlis. pl 12:45 sms no Egila – “Esam uzņēmuši kursu uz Menorca, pašlaik iet labi – 6.5mezgli, mūkam no stiprā vēja. Jānoiet 210 jūdzes”
28.aprīlis! Pl 9:30!
Egils man raksta: Esam pie Mallorcas! Madarai šodien dzimšanas diena! Kā arī – šodien ierodas jaunā komanda! Vakarnakt tā “maucām”, ka šorīt uz klāja kalmārs mētājās” :D:D:D – es saku: tas Madarai no Neptūna 😀
Sveiciens Madarai dzimšanas dienā no Nauticas!
Visiem, kuri vēlas apsveikt Madaru, aicinu to darīt arī šeit komentāros!
SMS pl:10:51 “Līdz ostai 3.5 jūdzes, ātrums 6 mezgli. Spāņi neatbild ne pa rāciju, ne telefonu, nezinu vai tiksim šajā jahtklubā, vai būs jāmeklē cits”
47 stundās 270 jūdzes un Porto Cristo ir sasniegta.
24.04.2012.
4:00 Zane priecīgi modina Egīlu ar ziņu, ka Cagliari jau rokas stiepiena attālumā. Viņi jau redzot bāku. Egīls samiegojies skatās pulkstenī, kaut kā ātri esam atbraukuši, bet, paskatoties navigatorā, izrādās, ka viņi par Cagliari uzskatījuši kartē nosprausto starpposma atzīmi. Kapteinis ar vienu pirksta vēzienu pavirza Cagliari vēl 20 jūdzes uz priekšu. Vīlusies Zane dodas gulēt. Mēs stājamies viņu vietā uz vakts. Pēc 2 stundām ieraugām īsto bāku un stūrējam ostas virzienā, labi, ka kartē atzīmētas visas bojas, jo pirmā, kuru meklējam pēc kartes, ir izdegusi un nemirgo, nebūtu tik uzmanīgi skatījušies, varētu vai virsū uzbraukt. Saule jau sārto pamali, priecājamies, ka nebūs jātauvojas tumsā. Egīls dod uzdevumu modināt komandu, lai sagatavotos pieiet pie steķa. Pirmo modinu Jāni, solu viņam skaistu saullēktu, brokastis, lūdzu palīdzēt iebraukt ostā utt., bet visi mani mēģinājumi pievērst uzmanību ir neveiksmīgi, ar Zani tas pats, būs jāapgūst balss pacelšanas metode. Strauji tuvojamies molam un Egīls liek lietā miglas tauri, Jānis ir gultā sēdus: Kas, kur, kad, vai migla? Nē, osta, jāceļas un jāķeras pie darba. Beidzot komanda ir pilnā sastāvā uz klāja. Jānis samiegojies atriebjas man par miglas tauri un „piesienās” maniem fenderu mezgliem. Steigā pārsienu mezglus. Jahtklubā mastu mežs, skaisti. Pietauvojamies un uzzinām, ka jahtu kluba uzraugs būs tikai 8:50 (interesants laiks- vietējais). Līdz tam izlemjam palikt, lai gan jahtklubs diezgan nolaists, izskatās, ka wifi nav, wc un dušas arī švakas. Mēģinām zvanīt uz citiem jahtklubiem, bet atbild tikai viens, kurā nav mums nepieciešamā iegrime. Izlemjam palikt un gaidīt uzraugu. Jānis aizdodas uz dušām, bet pēc 3 sekundēm atskrien atpakaļ, te esot tādas zivis, steigā tiek izvilkta žilka ar āķi, baltmaize uz āķa un pēc 5minūtes uz steķiem jau spārdās zivs. Nu arī Jānim āķis lūpā, visa mūsu brokastu baltmaize un desa tiek izbarota zivīm, duša ir aizmirsta, bet izskatās, ka zivīm brokastlaiks jau beidzies un mūsu baltmaize ar desu nešķiet pievilcīga. Uz steķa sarodas vietējie sirmie makšķernieki, novērtē mūsu zivi, esot laba. Laba, jau ir, bet mēs gribām vairākas. Noskatāmies, ko dara vietējie makšķernieki- no steķu stiprinājumiem tiek nolasītas mīdijas, no gliemežvākiem izķeksē mīdiju un liek uz āķa. Mēs darām tieši tā pat, bet nekas neķeras, mums par mierinājumu arī ončiņiem nekas neķeras. Jānis vēl pamazgā taureņu ķeramo un ar to arī tiek izbeigti makšķerēšanas piedzīvojumi. Tikmēr mēs uz jahtas esam pieņēmuši lēmumu atbrīvot nabaga zivi, tā laimīgi aizpeld pie saviem draugiem.
Beidzot satiekam jahtkluba sargu, wifi nav, bet izlemjam palikt. Brokastis, duša un dodamies apskatīt pilsētu. Pa ceļam uz centru vairāki privātie jahtklubi, centrā interesanta arhitektūra, mazas sānieliņas un mājas ar romantiskiem balkoniņiem, kuros uz galiem karājas izmazgātā veļa. Papusdienojam, atrodam vistālāko veikalu, kur nopērkam pārtiku, lai kārtīgi būtu ko nest visu ceļu atpakaļ. Netālu no mūsu jahtkluba ieejam burātāju veikalā. Perfekts veikals, kaut tāds būtu Latvijā, gandrīz kā būvmateriālu veikals, skrūvītes, detaļas, navigācija, trauki, viss, viss vajadzīgais, pats vari salikt kopā jahtu. Puiši krāmējas pa detaļu plauktiem, mēs ar Zani cilājam traukus, izvēlamies glāzes un šķīvjus, nākamreiz noteikti nopirksim .
Vakars paiet uz klāja spēlējot galda spēles, klausoties Egīla jūras stāstus un uzsūcot zināšanas.
Info par jahtklubu: 18EUR, wifi nav, dušas un wc ļoti švakas, trīs suņi ganās apkārt un visus aprej, ostas uzraugs kliedz uz vietējiem makšķernieki un dzenā šos, visur krāmi un nekārtība.
25.04.2012.
Rītu sākam ar gatavošanos garajam pārbraucienam uz Maljorku. Kopumā plānojam būt ceļā 3-4 dienas. Mēs ar Zani cepam un vāram uz divi gaņģi, gluži kā Skroderdienās, liekas, ka gatavojam pusdienas 10 bērnu ģimenei, bet apmēram tā sanāk, ja jāsagatavo 4 dienām, lai puiši nebūtu badā, jo visiem zināms, cik bīstams var būt nepaēdis vīrietis. Sašmorējam gaļas un Zane vēl sasmērē milzu maisu ar sviestmaizēm. Šoreiz nevēlamies nokavēt nosprausto atiešanas laiku ne par minūti un darbojamies kā labi ieeļļots pulkstenis. Es vēl paspēju aizskriet uz centru nosūtīt pastkartes. Vēl 10 minūtes līdz atiešanai, viss sagatavots, tikai tie trakie rīsi vēl nav mīksti. Atejam no steķiem tikai ar 10 minūšu nokavēšanos. Uzņemam kursu uz degvielas tanku tur pat jahtklubā, bet sargs skrien mums līdzi un pēc viņa žestiem saprotam, ka degviela šeit nav. Jānis nolec malā, iepazīties ar sarga zīmētu karti, pēc kuras meklēt tanku. Izbraukājam visu ostu, kura nemaz nav maza, bet degvielu tā arī neatrodam. Pieņemam lēmumu meklēt nākamo jahtklubu gar Sardīnijas krastu, kur uztankoties. Izejam no ostas, vējš īstais, uzvelkam buras un laižamies kā dūjas, prieks par to, ka sanāk normāli paburāt. Ar jahtklubu atrašanu gan neveicas tik veikli. Visi ir maziņi un bez iespējas uzpildīt degvielu. Vienā ir degvielas tanks, mēģinām ieiet tajā, bet reaktīvā ātrumā uz krastu ar rollerīti ierodas itālis un ar mājieniem rāda, ka esam par lielu šai piestātnei. Dodamies tālāk. Izlemjam pietauvoties jahtklubā Porto Teulada 30 jūdzes no Cagliari un pārlaist tur arī nakti, lai pārbrauciens uz Maljorku nebūtu tik garš. Ejam tuvu krastam, kas nozīmē, ka jāizvairās no zvejnieku tīkliem, kuri te izlikti biezā slānī, es un Zane tiekam nosēdinātas jahtas priekšgalā un ziņojam par karodziņiem un bojām, kas tuvojas jahtai, veiksmīgi no tiem izvairāmies, tikai vienu nepamanām laicīgi un pārbraucam tieši pāri, veiksmīgi, ka tīkls pie grunts un neuztinam to uz dzenskrūves. Mūsu ieteikums zvejniekiem- par bojām neizmantot baltas kannas, no tāluma izskatās, kā viļņu galotnes, labāk zaļas vai sarkanas, ja negrib, lai loms tiek samalts dzenskrūvē.
Iebraucam ostā, kas ir klinšainu kalnu ieskauta. Ostā diezgan daudz jahtas, bet mūsu visu uzmanību piesaista viena- īpašā. Perfekta jahta, 60 pēdas, kā jauna, spīd un laistās, tik skaista, melna ar koka klāju „Balckkoala”. Pietauvoties palīgā mums steidz itāļi no blakus jahtas, es padodu virvi un mēģinu uzlekt uz steķiem, jahta strauji attālinās no steķa un es kā cirka klauns plivinos starp steķi un jahtu. Egīls un Zane vēlāk komentē, ka es esmu bijusi milimetru no peldēšanās jūrā. Zane šai braucienā ir uzņēmusies Egīla asistentes pienākumus sarunās ar jahtklubu darbiniekiem, abi dodas uz jahtklubu. Mēs ar Jāni, fotografējamies pie Blackkoala, tiešām perfekta jahta. Vēlāk smejamies, ka puišiem jāizsniedz knaģi, lai viņi var aizknaģēt mutes un beigt sajūsmināties. Zane noskaidro, ka jahta maksā 3miljonus EUR, pietauvota šeit pagājušā gada maijā, bet jūrā bijusi tikai 10 reizes, tagad īpašniekam problēmas ar naudu, mēs jau shēmojam, kurā bankā jahta ieķīlāta un, ka jāsāk sarunas ar baņķieriem.
Tā kā pie jahtkluba tuvumā nav apdzīvota vieta, vakaru pavadām uz jahtas sarunās par un ap dzīvi un burāšanu. 3 naktī Zane un Egīls apciemo zvejniekus, kuri pārrodas mājās no zvejas un tad arī uz mūsu jahtas iestājas miers.
Info par jahtklubu: 18,60EUR. Jahtklubs pavisam jauns, bet vēl nav atvērtas dušas un tualetes, arī wifi nav pieejams. Degvielu mums atved no pilsētas, par pakalpojumu jāmaksā 20EUR.
26.04.2012.
Rīts uzaust saulains un silts. Kamēr visi guļ, sarīkoju veļas dienu. Kad komandas biedri piecēlušies, sākam gatavoties atiešanai. Zane jahtklubā saņem laika prognozi nākamajām trīs dienām ceļam uz Maljorku. Ostas darbinieks pat atnāk līdz mūsu jahtai un vēlreiz brīdina, ka gaidāma vētra un varbūt labāk mums palikt ostā. Egīls sazvanās ar māsu par laika prognozēm, izskatās, ka būs paliels vējš, bet, ja izbraucam tagad, varētu aiziet tieši vētrai pa priekšu. Pieņemam lēmumu burāt. Šoreiz nopietni gatavojamies vētrai. No skapjiem izņemam vestes un noliekam pa ķērienam arī sakabes meitenēm tiek sameklētas. No plauktiem novācam visus lidojošos objektus, skapīši, kas īsti neturas ciet tiek aizlīmēti ar „makgaivereni”. Mēs ar Zani ķeram pusvārdus no Egīla sarunām ar Jāni, esam gatavas, ka atkal būs jūras slimība, iedzeru Bon Voyage un noskaņojos, ka varēšu to izturēt.
Izejam jūrā un uzņemam kursu uz Maljorku. Ejam tieši pa vējam ar burām, sarēķinājām- vidējais ātrums 5,7 mezgli. Mazliet baidāmies par burām, negribas nodarboties ar šūšanas darbiem, tādēļ atstājam tikai foku un ejam ar to. Jānis pie stūres mazliet garlaikojas, izmantoju uz krustbērniem iegūtās zināšanas un izklaidēju viņu ar pasakām, mums pievienojas Zanīte, tagad tekstam pievienojas tēlojams, viņa ir gulošā princese, es bēdās slīkstošais rūķītis. Dienu pavadām uz klāja, vai kajītē guļot. Pagaidām no vētras nav ne miņas un labi, ka tā. Šoreiz naktsmaiņas uz saviem pleciem iznes Egīls un Jānis, jo mēs ar Zani izturam līdz 1:00 un dodamies gulēt. Naktī padarbinām motoru, lai uzlādētu akumulatoru, citādi pārējo laiku tiek izmantots buru spēks.
27.04.2012.
Joprojām bēgam no vētras, pagaidām ļoti veiksmīgi. Ejam pa vējam ar foku (genuju). Uz jahtas vispārējs nogurums, puiši iegrimuši grāmatās, es nevaru palasīt, jo pēc 2 teikumiem paliek slikti, tādēļ nekas cits neatliek kā gulēt. Arī Zanīte šodien pavisam miegaina, puiši jau iesmej, ka tik lielas miega mices sen nav redzētas. Tiekam dzītas no klāja gulēt kajītēs, bet uz klāja vislabākais miegs, atrodas risinājums – Zane tiek ietērpta sakabē un piekabināta pie reliņiem, nu var čučēt uz klāja cik tīk. Pusdienas laikā nolemjam, ka esam Spānijā un mastā Itālijas karogu nomaina Spānijas karogs. Šodien ēst gatavo Jānis, kamēr Egīls mūs izklaidē ar kāršu spēli. Pret vakaru viļņi paliek draudīgāki un atkal tiek pieminēts vētras vārds. Egīls teic, ka mēs ar Zani vēl neesam sadraudzējušās ar Neptūnu, lai pielabinātos viņam jūrā ieleju kalvadosa glāzi, ceru, ka palīdzēs. Ja līdz 18:00 tiksim prom, būs labi, izdodas!!!!! Uz vakts pirmie Zane un Jānis.
28.04.2012.
Mana maiņa sākas piecas minūtes pirms 00:00. Austiņās skan Sonique. It feels so good. Nevar nepiekrist, ir ļoti patīkama sajūta dzimšanas dienu sagaidīt darot to, kas patīk. Pirmos sveicienus saņemu no Jāņa, otros no Egīla, paldies puiši. Uz vakts nosēžu līdz 4:30, kad mani nomaina Zane. Nākamreiz ceļos 7, kad jau esam pietuvojušies Maljorkai un parādījusies zona, paldies visiem maniem mīļajiem, foršajiem par sveicieniem, kuri pienāca jau no paša rīta un visas dienas garumā, cik labi, ka jūs man esat! Lasu un smaidu, nav laika skenēt horizontu un uzmanīt kuģus.
Egīls, apsekodams klāju, atklāj vienu bezbiļetnieku- kalmāru. Brīnāmies, kā tas te nonācis, vai tiešām naktī bija tik lieli viļņi?? Vai arī kaijas šo izmetušas. Vēlāk rodas teorija, ka tā ir Neptūna dāvana man dzimšanas dienā.
Tuvojamies ostai Porto Cristo. Īsti nav saprotams, kā tai piebraukt, jo krasts izskatās pēc masīvas, monotonas klints. Mēģinām sazvanīt jahtklubu, lai noskaidrotu, vai var mūs uzņemt, bet uz visiem mēģinājumiem atbild faksa signāls. Zane mēģina izsaukt ostu pa rāciju, izdodas, cik saprotam spāniski, varam ieiet ostā. Esam jūrā pavadījuši 47 stundas. Pirmais darbs- uz dušām. Jahtklubs labākais, kāds līdz šim bijis. Atgriežoties no dušas mani sagaida servēts galds, pat svecīte ir! Zane, paldies, superīgs pārsteigums!!! Pēc steidzamo e pastu pārbaudes un sazināšanās ar Latviju, dodamies uz pilsētu svētku pusdienās. Šovakar mums pievienosies 3 puiši no nākamā posma, cenšamies sakārtot jahtu, lai uzņemtu jaunos biedrus, Zane gatavo uzkodiņas. Puiši ierodas mazliet noguruši, jo lidojuši caur Londonu un ceļš sākts jau vakar. Saņemu „ziedus” un šampīti, vīru koris nodzied „sveiks lai dzīvo”. Paldies!!!
Info par jahtklubu: 66,60EUR. Ir wifi, ļoti labas dušas, restorāns, veļas mazgājamās mašīnas. Līdz centram 5 minūtes, blakus pludmale, daivings, ūdens moči – pašā pilsētas centrā.
pl. 23:48 Raksta Madara: “Sūtām sveicienus jaunajai komandai: Arnim, Ervīnam un Andrim. Puiši, vēlam jums izturību, veiksmi, piedzīvojumus un pieredzi! Lai izdodas!
Pacienājiet Neptūnu un lai viņs jūs saudzē!”
Burātāju komanda Nr.2 “koferus parauj” (neko nezog un neapkrāpj) 30.aprīlī! (C)
29.aprīlis. Ir svētdiena, pl 10:45, man skaipā atraksta Arnis: ” Vakar pēc garā ceļa, gulēšanas Stanstedē lond, un sabiedriskā transporta iepazīšanas Palmā, esam pievienojušies komandai. Izskatās, ka mēs paliksim tikai Iphone un ipod aparatūru un bus sarezhģīti atmest bildes, jo no fotoaparata lai iemestu ipod nav savienotaja.
Bildē radzama jahta Rūta apkārta ar izžauto veļu.
Ek, kamēr ieriktēsimies uz sakariem ar jaunajiem braucējiem, sasveikšu viņus – SVEICAM ARNI, ANDRI UN ERVĪNU AR IERAŠANOS!!!
Pavaicāju Arnim, vai būs arī kāda pavadvēstule uz ko viņš man atbild: “Pavad vesule bus, kad sāksies kustiba, jo pagaidaam stavam, shodiem veljasdienas un atvadu diena”!!! Nu ko – arī tādām dienām ir vietas mūsu dzīvē. Pagaidām man viss izklausās diezgan haotiski, es pagaidīšu, kamēr jūs puiši izpendelēsieties un sāksiet mums rakstīt interesantus rakstus!
Bildē: Egils, Arnis un Andris.
Vakar vakarā pļāpāju ar Egilu pa skaipu – viņš tāds nevisai man izklausās. Un stāsta, ka tomēr ir jūtami – kad komandas mainās. Labākais esot tas, ka Jānis solās būšot atpakaļ – uz Malagu laidīšot, lai noķertu Rūtu! No ko! – turēsim viņu pie vārda un uzvārda 😀
Sasmējos, kad Egils man pastāstīja, ka Ervīns esot nopircis sev burāšanai cepuri, uz tās gan esot izadīti “pupi” – nu cerams, ka mums arī parādīs! Ervīns esot jautrītis! Ā – viņš arī ir burāšanas skolas Nautica stundents 🙂
30.aprīlis. Pirmdiena/brīvdiena. Man kaut kā nav iedvesmas rakstīt, bet šo to vismaz jāpiemin, jo redzu, ka daudzi virina šo lappusi 🙂 – Ceru, ka Arnis pildīs solījumus un uzburs ainiņu, kā to darīja Madara. Šorit a ppl 12 Egils ar jahtu Rūta devās tālāk – nu kādas 100 jūdzes patestēt jaunos komandas locekļus!
pl 21. Puiši piestājuš ostā Nautica La Rapita.
1.maijs. No rīta saņemu e pastā vēstulīti no Arņa. Tā ir tā, kuru mēs te visi gaidām, tāpēc ieīmēju to arī te: “28.04.Tātad, vakar RIX lidostā iepazinās jaunie komandas biedri Arnis, Ervins un Andris, kuriem bija ieplanots doties uz Malagu lai 28. Pievienotos aizraujošajam ceļojumam ar GibSea106. Tomēr ja jaunie komandas biedri dotos uz Malagu, viņiem tur vajadzētu deklarēties uz kādu laiku, tāpēc lidojumu uz Londonu atstāja kā bija planots, bet Malagu kā gala punktu nomainīja uz Palma de Malorka, kas kungiem piespieda iepazit vienam otru Londonas lidostā pavadot 12h.
Kungi – mēs diezgan ātri atradām kopēju valodu, un visu laiku līdz jahtai maldoties pa nepareizajām autobusu pieturām un apļojot gar jahtklubu meklējot tajā ieeju apspriedām vien otra pieredzi burāšanā – Ervīns ir vispieredzējušākais, piecas minūtes līdz jahtas kapteinis exāmenu nolikušs biedrs, kurš ir piedalījies vairākās regatēs, pētijis jahtas piestātnēs utt, Andris – izrādījās ka esot viens no populārākiem glābšanas dienesta kapteinieņiem, ar milzīgu pieredzi lafetņika savaldīšanā, ātro mezglu siešanā un savienošanā ar karabīni. Arnis ir ieguvis pieredzi akadēmiskajā airēšanā kadet kettler, kā arī socialo saziņas tīklu pārvaldīšanā un to likšanu lietā burāšanas apgūšanā.
Jahtu Rūta atradām veiksmīgi kārtīgi iepazīstot pilsētu Porto Cristo, sasveicinājāmies komandu nr.2, apsveicām dz.d. jubilāri Madaru, aizrautīgi klausījāmies Jāņa, Zanes stāstos, Jahta viesiem jaunpienācējiem patika un sajūsma par sekojošajiem piedzīvojumiem pārpildīja kotpitu.
29.04. CeļaVējš netika pasūtīts, tāpēc turpinam tradīcijas komandas maiņu sākt ar veļas, pastagu un iekārtošanās pasākumiem. Lieliska, mierīga, laba laika un sirsnīgu sarunu diena. Šīs dienas Ervīna iepiirkumi pat ieviesuši intrigu saitā, tāpēc pielikumā viņš ar savu jauno cepuri ar pupiem 😉
30.04.Rīts sākas ar vodafon kantora apmeklēšanu, tiek iegādāta interneta karte ar 1 gb apjomu uz mēnesi Hits mobile tīklā par godīgu maksu 30 Eur. Par jahtklubu porto cristo tiek samaksāts par otro dienu nemainīgi 65 eur, tiek iepirkta veselīga vitamīniem bagāta pārtika, un dīzelītis. Internetā noskaidrojam ka būs patīkams pretvējš un viļņi, tāpēc līdz molam 30 j.jūdžu attālumā tiek nolemts izmantot motoru un tad iespējams nomainīt to ar burām lai dotos uz Ibizu. Atiešana, tiek veikti visi nepieciešamie darbi, fenderi, elektriba, dzeramais udens, mantu sabašana pa skapīšiem, savāriti griķi ceļam, apmaklēta tolete ;), mierīgi, Egils mierīgi izbrauc no piestātnes, visi paklausīgi pilda norādijumus, uz jahtas valda pavisam brīva un pozitīva atmosfēra. Vsiem kas gribēja guva pirmo prieka satraukumu stāvot pie stūres, vēlāk tika veiksmīgi pievienots autopilots, kas gandrīz vadīja ari visu atlikušo ceļu līdz galapunktam. Braucot plānotās jūdzes līdz molam vadija miers, lielākā komandas daļa snauda pa istabiņām izbaudot jauko šūpošanos 2 m augsumā, ūdens plaukšķu skaņas pavadījumā. Tikai es jutos nedaudz pārsteigts par kutināšanu vēderā, kas visu laiku galvai teica lai pavadu laiku uz klāja jo tur vēderam iebildumu nebija uzturēties, iespējams dēļ patīkamā jūras gaisa, superīgākajiem skatiem uz krastu un iespēju nosauļot sejas daļu zem brilēm, tāpēc gandrīz visu laiku pavadīju ārā uz klāja 😉 nonākot līdz molam tika pieņemts lēmums nebraukt uz Ibizu un piestāt la Palma salā Nautica La Rapita jahtklubā un apmierināt velmi braukt zem burām nākamajā dienā braucot uz Ibizu. Pie jahtkluba jau sagaidīja tumšādaini puiši gatavi noķert “galus” lai piesietu jahtu un pieņemtu naudiņu par 10 eur mazāk kā iepriekšējā ostā. Nautica La Rapita osta kas atrodas vasarnieku guļam rajonā, aprīkota ar uz kuģa pieejamā wifi, duša, tolete, vieta kur pastaigāties, pat dabūjam pret drošības naudu 30 eur elektrības pārveidotāju lai varētu pieslēgt elektrību. Laimīgi paēdām veselīgos dārzeņus ar rīsiem un tunci, pastaigajamies par teritoriju un drusku ārpus tās, nomazgājāmies siltās dušās sasmērējām interesanti nosauļotās sejas un tagad kūkojam baudot socialos tīklus pa taisno no Rūtas…
Vissirsnīgākie Sveicieni visiem, rīt būsim pilni spēkiem, turpinasim savu burāšanas piedzīvojumu uz Kontinentu, Ibiza jau ir vakardiena 🙂
Atgādinu, ka viens no interneta saziņas līdzekļiem būs savienots ar ārpasauli tik ilgi cik būsim Spanijas tīklos. Jābūt 😉
2.maijs. No paša rīta atrodu telefonā sms, raksta Egils: Braucam garām Ibizai, vakarā plānoju sasniegt kontinentu.
Raksta Arnis:
01.05. Pl.1.30am
Nautica La Rapita (Palma d.M.) – ceļā uz kontinentu – apm.60 j.jūdzes
Pamostamies ap 8.00, izdaram visus darbiņus, puiši Ervīns unAndris šodien ir Pavāri, mizo, cep kartupeļus, mazgā traukus, vispār puiši ir ļoti strādīgi Ervīns piemēram šo dienu laikā uz jahtas veicis vairākus nozīmīgus un galvenais veiksmīgus remonta darbus – sataisījis termosu tējai, pieslēdzis mp3 radio, un galvenais sataisījis degvielas rādītāju – malacis.
Laiciņš šodien ļoti labvēlīgs, gabalu pabraucām ar motoru, bet lielāko ceļa daļu braucam ar burām, lieliski skati, saulīte pa dienu, labs sānu vējšs, kas tagad dod ātrumu apm.6 jj/h, pat delfinu muguras redzējām.
01.05.pl.12.00
Nautica La Rapita (Palma d.M.) – līdz kontinentam apm 2h – apm. 120j.jūdzes
Pie ibizas pārslēdzāmies uz motoru, jo salas aizvējā necēla buras. Izvairījāmies no pāris kuģiem, bet galvassāpes nekas nesagādāja, jūra rāma. Tagad pat saulīte uzspīd. Ejam veel joprojaam uz motora, tā ātrāk man saka. Doma pabraukt gar kontinentu 19 jj lai tiktu tālāk.
01.05. Pl5pm
Piestajam pie kontinenta Moraira ostaa
Visas ertibas, 36 eur, dushas un wc pie jahtas, bet wifi tikai arpus teritorijas. Laiks jauks, iesim shoppingot un iepazit triis ielu pilseetinju 😉
03.05. 11pm
Moraira ostaa jahtas remonta diena, Ervins galvenais pie motora izjaukšanas, Egils pie nepieciešamo detaļu un eļļas iegādes, Andris pie motora salikšanas, draudzīgi tiek paveikts vārstu vāka blīves un eļļas nomaiņa, rīt no rīta kad hermētiķis būs sacietejis, japievelk skrūves un plānots turpināt ceļu. Diena absolūti mierīga, tikai vējš ir nelabvēlīgs, arī prognozēs. Ostā šodien samaksa lielāka par 5 eur, laikam vakar nepieskaitīja elektrību. Rīt būs jauna info, tagad Ervīns jau guļj un uzkrāj spēkus, mēs trijatā socializējamies jau aizvērtajā jahtkluba kafenē.
04.05. 1pm Moraira – …
Tagad ejam ar motoru gar krastu tieši pret vēju, puiši jau joko, ka jahtu derētu pārdēvēt par motorlaivu, īsāk sakot ilgojas izslēgt motoru un paraustīt šotus 😉 kapteinis Egils gan nepielaužams, ir jāvirzas uz priekšu pēc maximuma ātrāk, un kreicējot derīgais ātrums būtu mazāks kā ar motoru pret vēju (tagad apm 4jj/h).
Bija interesanti novērot kā no rīta ap 9 pulcējās tauta pie ostas zivju tirdziņā, kurgaidīja zveju kuģus ar lomiem. Ne mazāk interesanti, ar smaidu vērojām kā Ervīns mēģināja kautko noķert no jahtas uz vilci ejot ar ātrumu 5jj/h ar aprikojumu, kas paredzēts gruntenes iemešenai un lēnai vilkšanai laukā – aukla ar svinu galā ar pie auklas piestiprinātiem vairākiem āķīšiem. Jūtu nākamā ostā būs jānopērk kautkas no jūras gardajiem produktiem.
Paldies, Tev Arni, par bildēm un aprakstiem.
Es gan teikšu, ka man gribētos dzirdēt arī pašu kapteini. Nav jau noslēpums, ka jūrnieku dzīve ir sūri grūta un arī krastā cepina karsta saule. No apkārtējiem dzirdu, ka Ervins un Egils Spānijā satikuši arī seno Skurbuļa Dievu un tas ir pamatīgi licis piemirst sazināties ar mani!
PAN PAN PAN PAN PAN PAN
EGIL, EGIL, EGIL
THIS IS NAUTICA
ZIŅO PAR ATMOSFĒRU UZ KUĢA
OVER
Saņemts no Arņa pl.21:45: Real Club De Regatas
Pēc pēdējās ziņas izslēdzām motoru un mēģinājām ar vienu foku paburāt, bet vējš tā iegriezās apm 12 kā teica Egils, ka foku ievilkām un viļņiem traucoties dažam pāri, dažam cauri nonācām Alikante ostā 37,47 eur, itkā viss ir, bet dušas jādala ar citiem sportistiem, wifi kafeinīcā, kurā tagad sēžam un bagātinam sevi tālākiem jūras vilku piedzīvojumiem 😉 kafe bilde pielikuma
05.05.
Alicante – … 10am
Iepriekšējā vakarā ar puišiem pastaigājāmies pa pilsētu, iedzērām kafiju kafeinīcā uz gājēju ielas, visapkārt skanošā krievu valoda tā vien atgadina, ka nekur tālu mēs neesam no mājām :), uzkāpām kalnu pilsētelē, tā gan kontrastēja ar ostas pilsētu, varēja pat gaisā sajust spāņu bezrüpību un skaļo dzivespriecīgo kompāniju uzvedību 😉
Neskatoties uz garo pastaigu, Vakar laicīgi ap 1 jau devāmies pie miera, lai šorīt dotos ceļā.
Tagad esam nogājuši apm. 15jj, ejam ar motoru, bezvējš, samācies, laiks vienīgais labvēlīgs makšķerniekiem, jo nākas apbraukt laivas no kurām kautko mēgina noķert vietējie.
Pl21:36 ziņa Skaipā. Egils raksta “Mes konkreti mokamies ar tikšanu uz priekšu visu laiku puš preti un jakurina solķis 🙁 ”
05.05. 8pm
Osta Torrevieja maksaja 28,39eur, atstātās drošības 55eur par elekribas parveidotaju un vienu kartiņu lai tiktu toletē un dušās.
Vakar bijām pilsētā, puiši neatrada wifi, un neatrada kur noskatities hokeju, bijām iepirkties, dārgi iet iepirkties, kad vēders tukš, veikalā arī pārdevējs bija no Salaspils…. Vēl joprojām liekas ka te pat mājas 🙂
6.maijs. Līst lietus, tāpēc izklaides telpās… Fīlings kā saka Balvu puiši runā ir ahujitjeljnijs :D… forši, pagaidām gan kruīza režīmā… Vieta kur apstajamies, lidziga imantai pie juras, nesaprotama 20gs apbuve
06.05. 11pm
Torrevieja ostā – veļas, maksķerēšanas, plankinga un nepareizā vēja diena.
No rīta bija doma izbraukt,sagatavojāmies, izdarījām nepieciešamos priekšdarbus, bet ap 9 sāka mainīties vējš un iepūta 17 jj tieši pretī mūsu iecerētajam kursam, nolēmām nogaidīt un iet ārā ap 12am. Gaidot 12 muļķojāmies, atklājām plankinga skaistumu un uzjautrinājāmies par bildēm ko uzreiz arī nosūtījām jums.
Ap 12am nekādu izmaiņu vējā nebija, nogaidījām vēl stundiņu, mūsu kapteinis Egils veica nepieciešamos aprēķinus un tika pieņemts lēmums samaksāt Torrevieja ostā par velvienu dienu un atkārtoti paņemt elektribas pārveidotāju un kartiņu lai tiktu toletē, un iziet no rīta nākamajā dienā pēc iespējas ātrāk ap 6-7am.
Mēs ātri noorentējāmies, atradām veļas mazgātuvi un izmazgājām jau iekrātās netīrās drēbes un veļu. Iemēgināju roku un ilgi nebija jāgaida pirmā noķertā un vēlāk arī atlaistā zivs un pirmie pazaudētie 2 Ervīna vizuļi, doma nopirkt vietā tādus pašus 😉
Visu dienu vārījām cūku pupas, te tās pārdod cietā veidā – ilgi jāmērcē, ilgi jāvāra, bet rezultāts ok.
Ooo, tiko nositu pirmo odu…cerams arī pēdējo.
Ervīns ar Andri pirmo reizi iemēģināja pludmales un peldes priekus, sakot, ka ūdens ir auksts, bet peldēt esot paticis.
Šī pilsēta paliks atmiņā ar lielisku piemērotību kūrorta dzivei pensionāriem un invalīdiem, 90gadu apbūves vienkāršību, veikaliņiem kur pārdevējs pircējam pārjautā cenu, kafeinīcām kur nesteidzas neviens tevi apkalpotu un internetu kas jāķer noteiktos punktos un jāpriecājas par kartu iedaļu wifi rādītājā.
Ejam gulēt, tagad jau 11.30pm, rit plāns mosties 6am un doties ceļā, visi lielie sagatavošanas darbi padarīti, rit tik atliks atdot elktro parveidotāju un kartiņu, lai dabūtu 55eur, cerams ka marinero tiešam iedeva naudu ostas puisim un ka ostas puisis būs ostā solītajos 6am.
7.maijs, pl 21, Egils Skaipā raksta: Piestājām Cartagenā, rīt ir doma doties talak lidz Gibraltaram vai Mesinai… Tagad iešu maksķerēt!
08.05. Pl 2am visi jau guļ kādu laiku
Torrevieja – Cartagena /noiets 48jj pret vēju/precīzāk bezvēju ar motoru/ Osta 25Eur/ wifi kafeinīcā, tolete un duša jādala ar sportistiem, atslēga steķim, elekrība ar mazajiem 3niekiem, ofisā runā angliski
Izbraucām ap 8am, dabūjām no marinero puiša naudiņu, kas bija atstāta depozītā, viņš pajautāja vai var uzkāpt uz jahtas un apskatīties kautko, pēc apstiprinošas atbildes puisim nebija intereses vairs kāpt un skatīties kautko, tas bija laikam tāds jautājums uz modrību. Izbraucām, iegrauzām savārītās pupas, puiši vēl piejauca klāt gaļu un sīpolus, un jutās gatavi ceļam. Andris visu rītu nosēdēja uz klāja, pārējie pievienojās kad kļuva siltāks, to ka Andris sēdēja visilgaak var pamanīt pēc tā, ka viņam saulīte seju padarījusi viskrāsaināko 🙂
Pa ceļam mēģinājām izžāvēt vakar izmazgāto veļu, bet… Te nu bija, atrodoties uz ūdens veļa žust pazeminātā atrumā, un tad kad izkāru veļu atkārtoti, ņemot nost to atnākot no pilsētas šoppinga jau pēc 9pm konstatēju ka ir aprasojusi jahta un veļa ir kļuvusi vēl mitrāka kā sākumā no rīta ;)) interesanti, pastāv uzskats, ka veļa vislabāk žūst uz ķermeņa, būs jāpamēģina 🙂
Ostā Cartagena iebraucām bez nekādām grūtībām tikai ar sajūtu ka iebraucam kautkādā militārā objektā jo šo pilsētu apskauj kalni un mūris, plus vēl pie ibrauktuves bija industriāla teritorija ar pēc skata gazes un degvielas krātuvēm.
Ostā protams neviens nepienāca, steķa galā durvis arī bija aizslēgtas, uz rāciju marinero atsaucās, bet fiziski neparādījās, tāpēc nolēmām stikla durvīm kāpt pa malu uzmanīgi apejot tās, ko arī šo triku izpildim visu atlikušo dienu gadījumos ja vienīgā atslēgu komplekta turētājs ir izgājis ar visām atslēgām.
Pēc sākotnējās versijas pilsētā apstājāmies jo te itkā ir lētāka degviela, apzinot apkārtni, degvielas cena palika nemainīga, rezultātā Egils savam informātoram pārjautāja un nonāca pie slēdziena ka degviela lētāka ir tikai pretī Gibraltāram, bet tā kā tur ir Āfrika un būs katram pilsonim jāiegādājas vīza, degvielas iegāde Afrikā neatmaksāsies. Ja nav degvielas tad nolēmām vismaz zivis noķert, tāpēc noskaidrojām kur ir makšķernieku veikali, un devāmies tos meklēt, apstaigājot pilsētu, kas šoreiz līdzīgi Imantai pagājušajā pieturā līdzinājās zolitūdei, pašā pilsētas atradām maza un simpātiska amfiteātra drupas, mūri ar lielgabaliem un pirmdienās nestrādājošus muzejus. Pirmais makšķernieku veikals nebija atrodams, bet jau otrajā saucu pārdevēju lai iepirktu gruntenes vizuļus ko paliku parādā Ervīnam pazaudējot tos iepriekšējā ostā 🙂 Tā ar domām par zivju cepeti devāmies atpakaļ uz jahtu. Egils ar Ervīnu grasījā saķert zivis.
Jau sen bija velme iegādāties kartes lasītāju ipodam lai var jūsu acis priecēt ar bildēm kas ir uzņemtas ar fotoaparātu nevis telefonu 🙂 uzzinājām kur te ir lielākais supermerkado un devāmies meklējumos. Tik lielā veikalā protams ar Andri nebijam bijuši kopš LV, acis zibēja un gribējā nopirkt visu, nu tad arī kāpām uz tā paša grābekļa – līdzīgi kad gājām uz pārtikas veikalu ar tukšiem vēderiem 🙂 sapirkos eltona un erika kleptona cd, un kubiku rubiku, un galvenais ka mērķis iegādāties ipodam karšu lasītāju vainagojās ar veiksmi, vis nepieciešamais tika nopirkts, tagad tik atliek importet bildes apple un sūtīt jums 🙂
Atgriežoties konstatējām ka Egils ar Ervīnu necep zivis, puiši jokojot saka, ka izrādījās vainīgs esmu es, jo nopirktie gruntenes vizuļi nav pietiekami kārdinoši zivīm, jo ja būtu tik labi kā tie ko arī es pazaudēju tad noteikti viņi noķertu kādu zivi :)))
Rīt, pareizāk jau šodien no rīta ir plāns doties ilgākā ceļā un ja iepūtīs labs ceļa vējš pat noburā trīs diennaktis līdz Gibraltāram. Redzēsim kā būs, visiem vai deg acis kad tiek dota komanda pacelt buras 🙂
8.maijs Vakars. Es nezinu kā jūs, bet man šodien iešāvās prātā doma, kā puišiem hoķi parādīt! Un tā kā viņiem kafejnīcā ir nets, bet hoķi nevelk, tad es piedāvāju, lai zvana skype video zvanu, un mēs te mājās nofilmēsim televizoru! 😀 domājat – nesanāca? Un kā vēl! 😀 Rezultāts ar labs! Pie TV noliek krēslu, uz tā bļodu un tad iPodu. Jāpieskata tikai, lai bēbis vai kaķis neapgāž šo, viņuprāt ļoti interesanto, uzparikti un šovs var sākties! Pēc skaļiem smiekliem, sapratu, ka puišiem arī patika, kad televizoram priekšā piestutēju sava lielā pelēkā runča galvu 😀
10.05. Pl.3am
Cartagena – …
Tagad ejam ar motoru, vējam ir pareizais virziens, bet nepareizais ātrums :), vakardien bija Ervīna vārda diena 🙂 paspiežam viņam roku arī saitā. Vakar visu dienu pavadījām uz ūdens izbaudot skaistos skatus, spēlējot zoli un filmējot delfīnus, kas itkā spēlējot paslēpes draiski rādija savas muguras te vienā te otrā sānā.
Cartogēnā neizdevās uzpildīt degvielu jo automāts spļāva ārā karti, vietējais darbinieks mācēja teikt ka katrs otrais kas piebrauc uzpildīties – aizbrauc bešā, tāpēc mums nācās iebraukt ostā pa ceļam, kur par neiebraucot dziļāk ostas teritorijā veiksmīgi uzpildījāmies ar dīzeli, no rīta skatoties prognozes jau likās ka varēsim iet ar burām, bet… Kā jau minēju virziens der, bet vēja spēks ir tik niecīgs ka tikko pamēģinot izvilkt buras vairāk pa 2 jj/h neuzkāpa, arī pa dienu Ervīns izrādija iniciatīvu un arī pamēginājām iet ar burām, Ervīns visādi mēgināja noķert vēju, Andris pat pilniem vaigiem pūta burās, pat salikās, ka brīze jau še ku re ku parādās, bet ātri vien atgriezāmies pie pārbaudītām vērtībām Janmar motodrauga 🙂 un barojām viņu ar dīzelīti pa 1,4eur litrā.
Diena arī pagāja rāmā mierā, sauļojoties, ēdot un guļot, spēlējām zoles partiju, vienu brīdi pat salikās ka jāzvana uz mājām, cik labi gāja :))) bet rezultātā vis izlīdzinājās. Ervīns dabūja dāvanā vizuli, ko iemēģināja, noteikti nākošreiz kautko noķers.
Mums uz 12.05 solās Malagā papildināties komanda ar jauniem buratājiem, pagaidām gan izņemot viņu apņemšanos esam dzirdējuši ka ir kautkādas neskaidrības ar aviobiļetēm, bet nekā konkrēta, tapēc steidzamies uz Malagu un cītīgi gaidām precīzāku info no viņiem.
Labi, iešu sastādīt kompāniju Andrim uz klāja un izbaudīt naksnīgo jūriņu.
10.05. Pl.6pm
Cartagena – tagad ejam garām Nerja pilsētai, pat redzami kalni kur virsotnēs ir sniegs, Malagā paredzēts iebraukt pa nakti, būs ar motoru noiets 200jj
Burtiski pēc pēdējās ziņas ko nosūtiju pa nakti, Andris izvilka buras un pat sasniedzām ātrumu 5jj/h, bet prieks bija apmēram h, kad pie ātruma mezgls atgriezāmies pie motora 😉 ar ko arī nogājām lidz 6 kad mainījāmies ar Ervinu un Egilu. Cik noprotu ka visu laiku ejam ar motoru lidz šim, ir vājš pretvējs, lai gan windguru kur tiko iemetu aci stāsta citu.
Ervins šodien ir aktīvs, pozitīvā nozīmē, īstenībā pa klusam varu pateikt, Ervīns ir dabūjis iesauku “Komunikātors”, viņš no mums visiem izceļas ar ne tikai komunikēt spējām, bet velmi tās izmantos, vienmēr jahtlklubos runā viņš un virzienu prasa arī viņš. Tātad sēdēt uz ūdens vairākas dienas rada puišos velmi experementēt un nodarbināt sevi ar ar visādām muļķībām, savādāk to nenosauksi 😉 šodien no mums visaktīvākais bija Ervīns, kā vienmēr ne kā jauna protams.
Tātad pamodos un pirmais ko redzēju, kā Ervīns līmē sev virsū uzlīmējamo tetovējumu, ko protams iemūžināju 🙂 dienvidū Ervīns pēc striķu galu aptīšanas ar diegiegiem, izdomāja iemēģināt aiz jahtas pavilkties turoties pie striķa, sarijās ūdeni, teica ka negaršīgs, iemūžinājām arī to. Es savukārt pavingroju uz klāja, teikšu atklāti, ka šūpo vingrot negribas un ari laikam nevajag, ķermenis nesaprot ko no viņa grib 😉
Pirms izbraukšanas nopirktās 3 pakas piena bija beigušās kafijā un putrā, tāpēc auzupārslu putru taisot nolēmu pie ūdens piešaut sauso siera zupu ko atradu krājumos, sanāca tiri ok, iemūžinājām arī mūsu ēdienreizi.
Īsāk sakot visu dienu kāds kautko darīja, Andris remontēja šķiltavas lai gan nepīpē pats, mācīja man formulas kā salikt kubiku rubiku, tagad uz klāja spēlējam zoli, man neit, tā neiet ka spēle nesagādā nekādu prieku, tad kāpēc spēlēt???, ja spēlē lai sagādātu prieku, izstājos, piereizes pabeigšu rakstāmo, ielādēšu bildes un nosūtīšu Jums ;). Sāku jau domāt ko izdomāsim darīt, kad būs jāiet ar motoru vairāk pa divām dienaktīm :))) tapēc ceru ka Dieviņš aplaimos ar labu ceļa vēju.
Puiši, kuri papildinās mūsu komandu – Valdis ar draugu būs Malagā rītvakar, tapēc kurss nemainīgs – Malagas osta, nevis Gibraltārs.
Bildes es lieku arī iekš: http://www.draugiem.lv/nautica.lv/gallery/
tur ir lielāks izmērs un var arī komentēt 😀
11.05 puerto deportivo Benalmádena (Malaga) www.puertobenalmadena.org tel.952577022 pl.12am
Pa nakti iegājam Malagas centra ostā Royal club Mediteriano ostā, kas bija divu daļu osta, pirmajā daļā mūs uzreiz pasūtīja uz otru pilsētas gājēju ielas daļu, jo tur bija tikai privātās vietas, bet otrā daļā kas sākām iet iet pie steķa, piebrauca policisti ar ugunīm sākumā pateica ka very expencive, bet pēc tam vispār pasūtija tipa 5jj pa labi. Nācās braukt uz otru ostu ārpus pilsētas, pa nakti 1am iegājām, mums lika piestāt pie pagaidu steķa blakus degvielas uzpildei, kur arī palikām visu nakti kamēr no rīta pl.8am atvērās office. Vakarā gan veiksmīgi tikām gan pie elektrības, gan dušām, jo ķermeņi pēc pāris pavadītām dienām uz ūdens pilnīgi sāka raudāt pēc dušiņas 🙂
Egils un Ervīns aizgāja gulēt, uzreiz pēc dušām, bet es ar Andri drusku pavazājos iepazītnpilsētu – secinājums bija dārga kūrort pilsēta, kur melnie uz katra stūra velk iekšā bāros aicinot izmantojot visādus trikus…. 🙂 mums tas īsti nepatika, viņiem nav distances izjūtas, nācās pieskatīt kabatu saturu, za to redzējām veimjošu meiteni kurai bija atbraukusi pakaļ ātrā palīdzīnba, redzējām kā angļi kungu prātā atspiežas kurš vairāk, aš tika līdz 30 :)) vis kautko redzējām, un redzētais vedinājanuz domām ka osta būs dārga, tāpēc nebrīnījos kad Egils paziņoja no rīta ka osta maksā 40 €, bet ar smaidu teica ka joks – īstenībā šī ir lētākā osta ever 14,45 € ;)))
Šorīt mums ierādīja vietu, pieslēdzāmies, aizgājām uz vietējo jahtsmenu veikalu un sazinoties ar Jahtas īpašnieku iegādājāmies akumulatoru, tagad gaidam kad to atvedīs, cerams :))))
Noapaļojām savu grāmatvedību, priecājamies ka brauciens kļūs lētāks jo pievienosies maksātāji uz ko tiks dalīti kopējie maksājumi par ostām un degvielu 🙂 t.i. gaidam Valdi ar draugu, aizsūtīju viņiem mūsus atrašanās adresi, atbildē saņēmu, ka puiši jau ir lidostā, cik sapratu gan RIX vēl.
Šodien piektdiena, redzēs kā iegriezīsies ;)))) gaidiet info
14.maijs. Labrit! Atvainojos visiem, ka sen nav publicētas mūsu burātāju gaitas – es biju izbraukusi un nebiju pie pogām 🙂 Nu esmu atpakaļ un turpināšu jaunu rakstu. Uz atvadām šeit, pievienošu bildi, kuru mums atsūtīja Ervīna draugi – viņam kā sveicienu vārda dienā 🙂
Sveiciens visiem! Sveicam jaunos komandas biedrus VALDI un GVIDO ar piebiedrošanos jahtas RŪTA komandā!
Atgādinu, ka viss, kas publicēts slīprakstā – raksta Arnis.
12.05 pl.3pm Balamádena osta
11.05 diena tika veikti vairāki jahtas uzlabojumi,klāja apgaismojuma gaismu uzstādīšana un jaunā akumulatora pievienošana.
Vēlāk vakarā ap pl 12pm Pievienojas jaunie puiši – Otrā posma Jāņa brālis Valdis un viņa draugs Gvido,vabi jauni burāt gribētāji ar ūdens pieredzi lielāku motoru pasaulē, tieši nodomājām ka mums tieši viņi ir vispiemērotākie komandas biedri, jo aizkulisēs esam jahtu jau nodēvējušu par “motogrotu” jo bieži ejam ar motoru un uzvilktu grotburu 🙂
Iepazīšanās, kā īstu jūras vilku tradīcījās turpinājās ar atvesto sīvo dzērienu baudīšanu, stāstu stāstīšanā un mērošanos ar saviem piedzīvojumos, kas veiksmīgi skaļu smieklu pavadībā ilga visu nakti. Tapēc tagad, 😉 no rīta izvērtējot laika un zemes pievikšanās spēka lieluma rādījumus un prognozes, un to ka dosimies uz Gibraltāru, kur ir bīstamas straumes, magnētisko lauku maiņa un biezs trafiks, kā arī nepieciešamību atjaunot fiziskos stāvokli un jaunos komandas biedrus iepazīstināt ar jahtas gaitas īpašībām un aprīkojumu, tika pieņemts lēmums ostu pamest 13ajā agri no rīta.
Līdz Gibraltāram atlikušas 14jj, bezvējš, paspīdinot ar lukturi redzam ka ūdens ir diezgan piesārņots ar visādā drazām un papildus vēl aizraujošaku visu padara tas, ka apkārt saskatāmi visādu lielumu kuģi, tikko garām pretējā virzienā ar motoru panesās katamarāns :), ejam arī ar motoru, samazinam tempu lidz 3jj/h, lai ieietu ostā ar gaismiņu.
Atradām info ar Gibraltara ostās ieiešanai svarīgām piezīmēm – http://www.noonsite.com/Countries/Gibraltar/?rc=Formalities , svarīgi ir uzvilkt kopā ar Gibraltāra karogu arī dzelteno, neieiet komercostā, ostā iespējams aizpildīt nepieciešamos dok uz vietas, uzmanīties no tīkliem, un vēlams to visu darīt diennakts gaišajā laikā, ko arī centīsimies ievērot.
Ar jaunajiem komandas biedriem Valdi un Gvido sadzīvojāmies ok, jau tika veiktie pirmie Jahtas darbiņi ar kuriem viņi tika lieliski galā, gan ceļa uzmanīšana, gan mazgāšana, gan iekšējās kārtības ievērošana, nekādu pretenziju puišiem arī nav, iepriecina, ka jūras slimība viņus arī neskar, lieliski, varam laimīgi turpināt ceļu.
15.maijs pēcpusdiena – es zinu, ka ir uzpildīta degviela, incidents ar piesienamā gala uztīšanu dzenskrūvei (Ervīns nira zem jahtas ar nazi zobos, būšot arī bildes) veiksmīgi atrisināts. Kurss uz Lisabonu, lēnā garā gar Tarifu – esi sveicināts okeāns! 🙂
14.05 pl.11.55pm Gibraltar Ocean Village Marina 15 £, dušas, toletes, wifi vienam datoram uz jahtas un ostas teritorijā.
Ervīns krāc blakus, Valdis ar Gvido izgaja vakara pastaigā, Kapteinis un Andris dzīvo pa kajītēm un krāj spēkus lasot grāmatas, vismaz tā gribētos domāt :))) Andim ieteicu izlasīt Mazo Princi – S.Eksiperi, tā grāmata atver kautko jaunu katru reizi kad to pārlasu.
Burātāji, šodien jums nekā jauna, ostas diena, iebraucām ostā Gibraltar Ocean Village Marina bez starpgadījumiem agri no rīta, ūdens bēguma un paisuma maiņa te ir 1m, vēlams braukt pie gaismas, jo visapkārt redzami prāmji un kuģi un ostas darbinieki arī uz darbu nesteidzas tumsā.
Šodien bija ekskursiju, iepirkumu un spēka krāšanas diena 😉 Gibraltārs sastāv no vienas veikalnieku pieblīvētas “Jomas” ielas ar atzariem, kas mazāk tūristu apmeklēti un dažiem apskates vērtiem objektiem, kur ir atrodami vairāk tūristu :))
15.05 pl.6pm Gibraltar – …. plānots – Lisbo, Portugālē, juhuu tagad ejam ar foku pa vējam. t.i. bez motora 🙂
Vakar bijām ekskursijā apskatījamies alas, mankijus, barokas uz kalna, un vienkarshi pastaigajāmies pa Gibraltāru, bildites pielikumā. Šorīt jau sākām krāmēties garākam ceļam uz trīs dienām, sastādījām iepirkumu sarakstu, norēķinājāmies par ostu 27 £ (10 par pārveidotāju ko beidzot nopirkām, 15 pa vietu un 2 pa ielieto ūdeni), nomazgājāmies, aizgājām uz vietējo tirgu iepirkties, 6iem večiem bija ko panest 🙂 nākot no veikala, sākās tāds vējš itkā kāds būtu ieslēdzis ventilatoru un strauji atvēris durvis, gibraltāra kalns pārklājās ar mākoņiem, tie kas bija aibraukuši bezvējā iepildīt degvielu tagad nevarēja pieiet pie steķa jo vējš iepūta jahtās un izkārtās drēbītes lai ižūtu lidinājā pa gaisu, ja neiekrita jūrā tad tiešām žuva ātrāk. Vietējā ostas administrācija gan teica ka tāds vējš un tikr straujas izmaiņas viņiem arī ir pārsteigums, tomēr teica ka vēja stiprums tikai pieaugšot, plānots šāds vējš divas dienas. Egils, mūsu kapteinis, gan izskatījās nobažijies, tomēr nolēmām iet jūrā, visu darot kā pēc grāmatas, pat Valdis ar Gvido bija iesaistīti jahtas priekšgāla ievilkt jahtu raujot piesienamo galu, viss ritēja lieliski, līdz dzirdējām kā pāstrūkst virve un jahtu vējš sā pietuvināt jahtai piestātnē, uz dzenskrūves bija pietinies peksienamais gals, motors arī vairs nebija iedarbināms, bet ātri noorentējāmies, blakus jahtas saimnieki arī iesaistījās lavierējoties starp jahtām, sapratām ka atpakaļ nevaram piestāt jo piesienamais gals ir tik kārtīgi iepinies, ka tur jahtu pusceļā, bet visu sanāca izdarīt diezgan ātri, blakus jahtu izmantojot kā trapu piesējām pie steķa nepieciešamos striķus, purnam izvilkām otru piesienamo galu, jahtu nostabilizējām tā ka atlika tikai atsiet dzenskruvi. Atsiešanas darbi tika uzticēti Ervīnam, viņš arī bija pieredzējušākais zemūdens darbu veikšanā, ja citiem nebija nekāda sajēga, tad viņam bija savs viedoklis kā visu izdarīt. Iekāp ūdenī viņš netīšām balansējot starp divām jahtā tām attālinoties vienkārši iekrita un atpiņģerēšanas darbi varēja sākties. Tika ņemti palīgā visādi instrumenti, cits asāks, cits robaināks un Ervīns ar šo uzdevumu tika galā vienkārši ideāli, malacis no visas komandas, Andris safotografēja un bildes pielikumā, puišu sejās tai skaitā manā ieskaitot, bija tāds skats ka nu tiešām negribētos līst aukstā ūdenī, kur arī bija viena medūza, kas arī uz to visu noraudzījās atrodoties notikumu centrā. Atkal sagrupējāmies, visu pārbaudījām kā strādā un devāmies ceļā apstājoties degvielas uzpildes stacījā, kur pa 70 santīmiem litrā mūsu naudā iepildījām 130 litrus dizelīša, lieliska cena nodomājām. Un jā, tagad ejam ar ilgi gaidītajām burām, vienu fokuburu ar ātrumu 4-5 jj/h, pa vējam.
17.maijs, 18 vakarā. Jahta Rūta kursā uz Lisabonu, kuru ir iecerēts sasniegt ap pusnakti. Ceru, ka aizmigšu ātrāk 😀 … Tad jau rīt skaipā ar brāli aprunāšos. Tagad prātoju, ka man nelīmējas ainiņa: iepriekš Arno raksta: iepirkušies tirgū – 6 večiem bij ko panest… bet šobrid Egils man atraksta sms: uz jahtas vieni apelsini un banāni, ēdiens beidzies jau vakar…
Tad nu mans jautājums: Vai augļus tik daudz sapirkāties? Vai nevarat nemaz tik daudz pastiept? vai neprotat nopirkt pārtiku 6 vīriešiem 3 dienām, ja visi nav veģetārieši? koA?
sms pl 21:25 Raksta Egils: motors atšāvās jau 3reizi. Beidzot izgudroju kā viņu noturēt pie dzīvības. Es, Valdis, Andris, remontejot saelpojušies dizeliti, parējie mirkst ārā viļņos. Līdz ostai maģiskās 10 jūdzes, kuras ejam ar ātrumu 2 mezgli…
18.maijs – man pilns e pasts ar ziņām no Arno:
Pagaidaam info par ieprieksheejaam dienaam, jautraakais buus shodien, par pedejiem motora excesiem.Tuliit ari bildites piemekleshu shim vecajiem atgadijumiem.
16.05 pl.2am Gibraltar – Lisboa
Ar drusku ierēvētu fokburu pa vējam ejam ar ātrumu 5-7jj/h, katrs 4tais vilnis arī dod savu artavu pastumjot mūs uz priekšu, esam sadalījušies pa maiņām uz dežūrām ik pa 3 h, tagad es ar Andri12-3, tad Ervīns ar Gvido 3-6, Egīls ar Valdi 6-9 utt līdz Lisboa 😉
Viena kaja neliek mieru visu laiku biedē, jo savienojumā ar gaitas ugunīm uzmetot aci liekas ka pietuvojies kautkāds objekts, jo viņa nekustīgi lido pretējā virzienā pret vēju, sabildēju, aš nopozēja 3 x atgriežoties :))))
Turpinam uzmanīt kuģus, redzam trīs tādus uz 7iem, 11iem un 2iem :))))
16.05 pl 9pm kautkur pie Portugāles
Šodien pus dienu braucām ar foku, līdz dienvidū nolūza vējš un pārgājām uz pārbaudītām vērtībām motoru, atceroties vakardienas notikumus, varam 100% teikt, ka ar motoru un dzenskrūvi viss ir kārtībā. Tagad okeānā valda bezvējš, komandā valda nogurums pēc sātīgām vakariņām grūbām izvārītām ar ķplokiem un buljona kubinjiem plus vēl ar dārzeņiem un taisamies iedzert kafiju un kur nu kurais, kurš gulēt, kurš uz vakti, maiņas tādas pašas kā vakar.
Šodien nez no kurienes uzbruka mušas, mazas tādas, kas sāpīgi kož, valdim aš līdz asinīm iedzēla, vēl šodien puiši Valdis un Gvido iemiga uz klāja, tagad Gvido piemēram ir baltas briles 🙂 Valdim gan nav tik pamanāmas saules pēdas, tikai kājas apdegušas. Priecājamies par tik labvēlīgo laiku, uz okeāna bijām noskaņojušies uz kautko niknāku, bet re kā, sanāk, gan vārīt putras, gan pavingrot, gan pasauļoties, gan vienkārši pakūkot izbaudot to ka neredz krastus 🙂
Tagad gaidu, kad pie portugāles raga parādīsies zona, cerams ka “hits” operātors strādā arī Portugālē, lai var jums nosūtīt ziņu.
17.05 pl.2am ejam garām Portugāles ragam Ponte de Sagres
Pēc visa spriežot nāksies gaidīt wifi internetu tuvākajā ostā, “hits” operātors rāda “no service”, līdz ar to, ziņu saņemšana būs drusku aizkavēta, nekas, intriga arī ir laba lieta, visi seriali uz tās turās :)))
Tātad, kamēr neesmu aizmirsis, Andrim kā superīgākajam glabšanas dienesta darbiniekam šodien ir svētki – Ugunsdzēsēju diena, viņš nodod sveicienu visiem saviem kolēģiem, saka ka viņš piemēram šos svētkus nosvinēs ar Gibraltārā nopirkta snikera notiesāšanu, respect viņam par raksturu un noturību, visa komanda pievienojas sveicieniem un novēl lai ugundzesējiem būtu mazāk darba.
Tagad ejam ar motoru, jo vējš ir nepietiekami stiprs lai vilktu ārā buras, mēģinam nebraukt kur ir seklāks par 100m, jo tad okeānā ir lielāki viļņi un īsti nezinam ko no tādiem gaidīt. Tikko redzējām ap jahtu daudz mazas zivtiņas lēkājam, paspīdinot gaismu uz zivtiņām izskatījās ka no ūdens nāk ārā daudz dzirksteles un tad pazūd, interesanti, mēģinājums to visu iemūžināt bija gan neveiksmīgs, bet sanāca iemūžināt neveiksmīgo fotogrāfa Andra mēģinājumu :)))
Izskatās, ka mūsu komandu Portugālē atstās Gvido, jo viņam ir jāsteidzas uz skolas solu Dānijas karalistes augstskolā, uz exāmeniem grāmatvedībā, pamanīju ka viņš cītīgi lasa grāmatvedības grāmatu un pārmiju pāris vārdus, kautkad jahta nav tā īstā vieta kur domāt un runāt par tādām lietām kā grāmatvedība :)))
17.05 pl.12am kautkur pie Portugāles ūdeņiem 50jj līdz Lisboa, ejam ar motoru uz 6jj/h, ceram līdz ostai tikt gaismā
Pārlikām laiku pūlksteņos par h atpakaļ, pēc Portugāles laika, domājam kā izkārt Portugāles karogu, jo ekonomijas nolūkā nopirkām pa 6 eur visu eiropas valstu karogus ieprintetus celefānā, nevis pa 24 eur vienu Portugāles, ko prasīja Gibraltārā vienīgajā veikalā kur varēja tādu nopirkt.
Rītausmā vērojām lielu baru delfīnu, kas spēlējoties un lēkājot pavadīja mūs kādu minūti vai divas, bars bija tiešām iespaidīgs, Andris uztaisīja dažas bildes, būs jāiemet arī te 😉
Tagad smidzina lietus, tā ka ārā neviens negrib līst, izmantojot maiņu grafiku, kas gan tika sastādīts uz dienakts tumšo laiku ar domu ka pa dienu tāpat visi ik pa brīdim uzturēsies uz klāja, tagad uz kokpita trepītēm sēž saviebies Ervīns un lasa grāmatu, “Liktenīgā vētra 54. Regate no Sidnejas līdz Hobārtai” , grāmatu ko lasu es, Valdis un kā izrādas arī Gvido, jo šorīt to paņēmu no viņa gūltas, Andris jau smejas, ka viņam nepaliks, ko lasīt taj grāmatā, viss jau būs izlasīts pēc mums :))))))
18.05 pl.12am osta Portugāle Marina de Cascais, ir dušas, toletes, pieejama arī veļas mazgāšana 6eur un žāvēšana 6 eur, vilciens uz Lisboa pa 1,9eur, ostas cenu noskaidrošu vēlāk (apm30eur)
Tātad kopš pēdējā info, ir daudzko rakstīt, lai nevienu nesatruaktu, teikšu ka viss ir kārtībā esam iegājuši ostā, nosvinējuši to, nomazgājušies, izgulējušies, tagad tiek mazgātas drēbītes, dādgi, bet būs tīras, jo visiem ir vai nu netīras slapjas pēc pēdējā brauciena.
Pa dienu viss, gāja lieliski, pārslēdzāmies uz motoru, bijam kādu brīdi izvilkuši grotburu, tad pat gājām ar ātrumu 7jj/h, vēlāk kad sāka iegriesties vējš, kas kļuva par pretvēju, ievilkām grotu un gājām tikai uz morota un autopilota, tad dienvidū vējš un viļņi bija tāpieauguši ka autopilts vairs netika galā ar uzdevumu un iedarbinājām Ervīnu maiņā ar Andri un vairs autopilts netika ieslēgts.
Vēlā sākās viens pārsteigums pēc otra, kad pirmo reizi izslēdzās motors, vēl visi smaidīja, un Egils lieloties cik ātri šoreiz atšķirībā no iepriekšējās tika galā un motors aizgāja pēc filtra maiņas un dizeļa iesūknēšanas ar pumpi un atgaisošanas, likās ka Egils to darītu katru dienu, tik ātri. Tas sanāca. Pie otrāsreizes kad izslēdzās motors, jahta jau tika mētāta pa viļņiem tik jaudīgi, ka pārsauļojies Valdis bija palicis pelēks, bet smaidu nepazaudējot teica ka tūlīt pieradīs.
Nu jau bija vairāki darbiņi, jahtai tika izvilts ierēvēts foks un tā tika panopietnam pagriesta pret okeānu, cerībā ieiet dziļāk kur mazāk mētātu, un līdzīgi iepriekšējai reizes, tika ir 10x vairāk mēģinājumiem, tika iedarbināts motors, jau viegli uzelpojām, nomainiju caurslapjo Ervīnu un pārņēmu stūri. Mēģinot jahtas priekšgalam neuztaisīt grāmatu, tā kaitotāji sauc ka ar seju un skaļu plaukšķi iekrīt ūdenī, virzījāmies uz priekšu pa kursu. Te nu bija, un pēc kāda laiciņa šļūcot pa viļņiem lejā un paceļoties augšā, gan stateniski, gan sāniski, motors izslēdzās…. Redzams, ka tas radīja galvassāpes visu sejās, bet visi turējās kā vīri, ātri atkal viss tika atjaukts, atskrūvēts, izīrīts, tika pieņemts pareizs lēmums dīzeli ņemt kanu pa taisno pieslēdzot pie motora, Ervīns ar Gvido norīkoja sevi tīklu vērošanas darbos, Egils ar Andri un pus Valdi nodarbojās ar motoru. Pēc sejām sapratu ka puiši ir dzaudz iesūkuši un saelpojušies dīzeli sajaukumos ar dūmiem, bet dulums ar ko viņi samaksāja tumsai iestājoties, Motors tika palaist pa taisno ņemot degvielu pa taisno no kannas. Nomainījām kursu, un turpinot visi dzert sālsūdeni, ņurkojot ar visām malām un ķermeņiem okeāna viļņos tuvojāmies gala mērķim. Šķēršļi paldies dievam pagāja garām, pāris reizes nobraucām rokas stiepienā garām tīkliem, un veiksmīgi izvairījāmies no tankkuģiem.
Tuvojoties krastam Egils nomainīja mani, un biju laimīgs pārvelkot sausas drēbes, atlika tikai sasilt. Ervīns arī teica, cik maz vajag laimei, tikai sausas drēbes. Andris arī izpalīdzēja, ļāva mums noskatīties kā viņš saliek fenderus, tuvojoties uzgaidāmajam steķim tik pašatlaidīgi viņš leca, vai arī dllums no dīzeļa vēl nebija pārgājis, ka lecienā kautkā sagriezās un uzmeta kūleni, labi ka steķkis bija no koka dēlīšiem, zilumi gan esot palikuši. Egils kā vecs jūras vilks arī diezgan ātri noorentējās gaisma un ieiešanas specifikā no malas apbraucot baltās bojas pa krasta iekšpusi, un rezultātā jutāmies vienkārši lieliski, padarīta darbiņa sajūta vēl joprojām mūs neatstāj. Puiši izskatās vē pasēdēja un nosivinēja to, pat no rīta redzēju ka esot dabujuši ledu kautkur….. Tagad priekšā ir vairāki darbi, bāka jātira, foks jāpiešuj, jadabon viss sauss un vienkārši jāatgūst fizieskie spēki.
Raksta Valdis:
Čau LV !!!!!!!
Valdis & Gvido
Šitas nav stāsts par to kā mēs paņēmām atvaļinājumu uz nenoteiktu laiku no skolas un darba, Latvijas laikapstākļiem ,atstājam ilgojoties skaistās LV meitenes, vai iztukšoto vīna pudeli lidmašīnā !
Šeit ir jahtas, palmas, delfīni ……………. un citas lietas par ko sapņo J
Valdis: Atgāju tikai pēc 3 dienām J 1.diena (pa taisno pēc darba aizlidoju uz malagu, nākamais ko varu pateikt – pamodos uz klāja /Rūta/ J ). Laiks šeit ideāls (Man Jūsu vietā reāli grauztu). Iepriekšējā vakarā Malagas izklaides iestādēs normāli iepazinos ar komandas kapteini Egīlu . Viss skaidrs piedzīvojums garantēts.
Tālāk nevar stāstīt, kas notika /Fear and Loathing in Las Vegas/
Gvido : Malagā ierados jau agri no rīta, pec apmēram 8 stundām tur pat bija jāsagaida Valdis, lai kopā dotos jahtas meklējumos. Dažādu apsverumu dēļ šis pasākums ievilkās apmeram 14 stundu garumā. Pirmie iespaidi jau ceļā uz jahtklubu, kā jau ierast šajā galā – taksists runā tikai Spāņu valodā, rezultātā izvadāja mūs pa visiem ciemiem un pagalmiem kas gadijas pa ceļam. Uzkapjot uz jahtas kapteinis ziņo – šovakar team-building pasakums!
Gvido & Valdis : Abiem pirmais kartigais burašanas pasakums, isti nezinot ko gaidīt un uz ko gatavoties devamies jūrā. Saule spīd, jūra mierīga, saulrietā delfīni, motors iet labi. Gibraltars liels akmens uz raga, kuru apseduši Briti, un kalnos arī mērkaķi. No kalna augšas skats uz kuģiem, jūru un arī lidostu.. iespaidīgi.
Normāli iemetām Ervīnu ūdenī, sparīgs čalis, bet vismaz bija viņam tur ko ņemties, par spīti medūzām tika galā ar striķiem dzenskrūvē ! /dzēriens viņam/
Atdevām galus un virzījāmies okeāna virzienā.
Peldēšanas sezonu var saukt par atklātu, Jahtas kokpitā! Viss iepriekš minētais ideāli atbilda kārtīgam atvaļinājuma aprakstam spānijā. Zinot ka Gvido drīz jādodas prom, gribējās sagaidit ari kaut ko ekstrēmāku, un redzēt kaut ko tuvāku reālākai burāšanai un ūdeņiem. Okeāns nelika vilties, jau nedeļas laikā esam dabūjuši diez gan dažādus apstākļus un iespaidus. Jūtamies kā veči, tomēr okeāns, nebija jābaro zivis !
Esam Lisabonā! Mums te patīk ….
22.maijs – kalendārā neierakstīto vārdu diena! Nautica un jahtas Rūta komandas puiši sveic ARNO vārda svētkos! Draudzīgā saržā ar pēdējo dienu iecienītākajiem augļiem apsveikuma kartītē
Sazvanos ar Egilu skaipā – viņi remontē jahtu, paceļo un padzīvojās Portugālē. Lai arī prognoze nav nekāda labvēlīgā, ir pieņemts lēmums doties ceļā! Šobrid puiši ir devušies pēc pārtikas krājumiem, kapteinis gaida uz jahtas. Cik noprotu – šoreiz pēc pirkumiem dodas ar sarakstiņu, kuru pēc tam vēl arī vajadzētu pārbaudīt – tā teikt, lai augļus, desas un plāceņus var salikt katram jūrniekam pēc gaumes 🙂
Joprojām gaidu no Arno un Valda piedzivojumu piezīmes 😉
Raksta Valdis: Sveika ! 🙂 Par pašu Jahtklubu. ”Marina De Cascais” . kā pie cilvēkiem 🙂 ļoti komfortabli. Viss šeit manāmi svaigi iekārtots 🙂 No rītiem var dzirdēt ferrari motora rūkoņu, jo mašīnas te ar no ”krutā gala”
Par Jahtklubu 38 eiro . Papildus iedeva magnētiskās kartes ar kurām var iekļūt dokos un dušās.(drošības nauda 25eiro) Veļas mazgāšana 6 eiro un žāvēšana arī . vienā reizē 8kg var samazgāt, tā kā varējām visu samazgāt apvienojoties ! Ļoti jūtams paisums un bēgums kkur ap 2 metru starpība ūdens līmenī .
Visur kur ēdām bija pa gardo , izsmalcināti pagatavotas jūras veltes. cenas +/- ciešamas ( ēdienreize aptuveni 4-6 eiro)
Šeit piestājot tika veikts visietilpīgākais jahtas remonts. Tīrījām bāku, filtrus, pārjaucām auto pilotu, uzkonstruējām par jaunu siksnu,kas to padarīšanu griež, sašuvām foku /bura/ . Rūta atkal darba kārtībā, spīd un laistās , un kajītes smaržo pēc garšīgi pagatavota ēdiena 🙂 Šodien var teikt – labs darbiņš, kas padarīs. Un nu jau atkal dodamies ūdeņos uz pāris dienām .. Attendez-nous en France`
24.maijs. SveicĀns tiem, kas vēl šito lasa un ik pa brīdim te ieskatās. Nekā laba nav – puiši atkal ir izsviesti krastā – autopilots nedarbojas, viņi ir nobraukuši vairāk kā 200 jūdzes – stūrējot paši. Mums, kas sutina uz saviem Dormeo matračiem vai karstā putojošā vannā, nesaprast, ka nāk miegs un brīžos, kad uz jahtas guli – nemaz tā pa īstam arī neguli. Pārgurums ir iespaidīgs. Patiesībā vai tad mums interesē, ka viņiem tur ir – tā pa īstam? Vai tikai apskatam rakstā jaunumus – ek, nekā interesanta!?
Piedāvāju uzbursim ainiņu: osta Povede de varzim, kalnā sarkana bāka, visu dienu bieza migla un no bākas gaudo miglas taure (dzirdēju gan no rīta, kad plāpājām skaipā, gan tagad, kad zvanīju Egilam)… Vēja virziens gaužām nelabvēlīgs, rīt būšot vairāk sāninieks, bet nu baigo glisi jau nenoķet, buras ir vecas, cieši pa vējam var lepni spiesties 45′ lenķī kā katamarāns. Puiši ir piekusuši arī no pārlieku biežās “samešanās” par ostām un degvielu… šodiena ir jāpavada kārtējā Portugāles ostā, jo autopilotam vajadzīgo detaļu piegādāšot tikai riit… Nu priecājaties, puiši, ka degvielas bāka šoreiz vēl klusē, atpūšaties – tā teikt!
ek, kaut kas viss šajā nav tā ka pavisam forši. Tāpēc ir doma pavaicāt Rūtas tētim – ko darīt?
[18:24:33] Jeekabsons: Hey ! Agrā rīta visu nakti stūrējuši piestājām miglainajā ”spoku pilsētā” Póvoa de Varzim .
Te viņiem pamatīga miglas taure gariem spēcīgiem signāliem, tā ka visi jūt..
jahtkluba teritorijā uz sauszemes izceltas čupa jahtas un cits ūdens transports.
Skats kā ”šrotā” vietām kāds krāso laivām bortus, citur veci suņi guļ pie apgāztām jahtām.
Paši mēģinājām atrast noplēsto jahtas moldingu. Te lūžņu daudz.
pats jahtklubs, ir ok. Dušas , vietējā bibliotēka, veļas mazgātava. Cena par diennakti 15eiro,
Bet nu ja manā jahtklubā būtu tāda taure fonā visu diennakti, es neuzdrīkstētos prasīt vairāk ..
Pilsēta saspiesta, mazas ieliņas kaimiņi kāpj viens otram uz galvas. Pludmale skaista ar platām ietvēm, ar interesantiem piekrastes bāriem, restorāniem. Ļoti daudz sportisti ,tas viņiem te topa. Visi šeit skrien, brauc ar velosipēdiem utt. Pat naktī, kad gājām apgaitā pa naksnīgo krastmalu. Mūs arī normāli uzmeta uz kādiem 10 km , jautājām pēc vietējā restorāna ko ieteica jahtklubā (pienācās mums dzērieni par brīvu) , 5 cilvēki nosūtīja mūs uz otru pilsētas galu, kad nonācām līdz restorānam , mums lika doties atpakaļ un vēl tālāk, jo redz ir divas šādas iestādes … 😀
Atgriežoties uz jahtas no vietējā restorāna , kuru nepaguvām laicīgi apmeklēt, gribam izteikt uzslavu Andrim par plānajām, gardajām pankūkām .. Sajūtas kā Latvijā pie sievasmātes 😀
Ir arī šādi tādi mīnusi, uz jahtas parādījušies daži strīdīgi jautājumi. Nopietnību sāk aptvert, kad iet runa par drošību.
Veicām auto pilota remontu, pat detaļu komponenti izmaksā prāvu summiņu.
Tagad gatavojam vakariņas un tad jau redzēs cik Rūta un komanda turēs, pārbaudījums un piedzīvojumi garantēti 😉
[14:57:04] Jeekabsons: Čau !
Taatad pedējais pārbrauciens no Póvoa de Varzim uz La Corona , gājām ar bakštagvēju. Izbraukuši okeānā secinājām ka pēc autopilota remontradbiem stūre neatrodas pareizajā pozīcijā… Tad nu centāmies turēties kursā pārliekot stūres pozīciju, tikmēr Egīls stūrēja ar pinni (piestiprinaats kaats pa taisno pie stuures reikas) 😀
Ceļā pavadījām +/- 27 stundas , gājām tikai ar burām! Ātrums 6 -7 mezgli J Izdevies pārbrauciens !
Ieradāmies plašajā La Corona jahtklubā , izskatās kā pie cilvēkiem, jauni, plati steķi daudz vietas. 18 eiro par stāvēšanu, ja stāv vairāk par 3 dienām pielāgo atlaides J Telpas jaunas, dušas, kafene, pa skaisto .
Vakarā devāmies apskatīt pilsētu. Maz cilvēku uz ielām strādā tikai pāris bāri. Apjautājāmies, kas, kā .. izrādās nākamajā dienā gaidāma lielā La Corona deportivo futbola spēle par iekļūšanu virslīgā (viņiem tas 20 gadus nebija izdevies)
Iedzērām pa dzērienam, uz jahtas paklausījāmies latviešu mūziku un devāmies pie miera .
Nākamā diena, lielā spēle un fiesta ! J
Te visi no sirds fano par savējiem , ir arī liels notikums, visur karogi , un taures. Protams sīvā cīņā La Corona deportivo uzvarēja un pilsēta gavilēja. Visiem uzsauca šampi !
Šodien lielā gatavošanās Biskajam ….
bildē “Pie vecā ratiņa” izskatās, ka top kandžas aparāts 😀
P.s. labi, ka visiem nav jāstrādā un kāds var arī uzbildēt :):):)
29.maijs pl13…
Saņemu no Egila ziņas: ostā, viņiem līdzās ir piestājusi 32 Bavaria “Escale”, kura šķersojot Biskaju ir tikusi tādā pūtienā, ka ir nolauzts masts, tā vnk vairs nav… Jahtas kapteinis, kāds vācietis esot tik pārguris, ka arī no viņa stāsta grūti ko saprast, viņš 60 stundas mocījies bez gulēšanas, kamēr sasniedzis ostu… Cik varot noprast – neesot izturējuši španneri …
Ā un jāpiebilst, ka puiši ir jau devušie ceļā, līdz nākamai ostai 150jj burājamas nu vai motorizējamas, tad redzēsim!
30.maijs pl 20 Rūta piestājusi GIJON…. visu ceļu ir bijis bezvējš ar nelielām brāzmiņām tieši pretī… visu ceļu ir kurinājuši ar motoru… Kuģu daudz, bet dabasskati ļoti krāšņi… Internets pa 2 eur – tik nekāds, ka pļāpājām pa telefonu… Rīt ir doma turpināt ceļu – vēl 100jj uz nākamo ostu…
31.maijs.Šorīt pamanu – Arno ievieto sev bildes draugos, man gan sen vairs neko nesūta. Pa tiem 2eur vairākiem portāliem nepietiek! Pa dienu tā ap diviem saķeru Egilu skaipā un kārtējo reizi pačīkstu, ka ceļojumu apraksti man izdodās pavisam neinteresanti. Nezinu vai tas, ka es tā žēlīgā balsī to teicu, vai tas, ka pieminēju, ka manam kaķim šodien ir dzimšanas diena, bet gmailā sāka nākt bilde pēc bildes! Tad nu atrādīšu, kādu GIJON mums prezentē puiši.
Kā ar knīpstangām izvelku, ka pa ceļam ēdot ļoti garšigi – rīsus ar gaļu, maizītes un vārītas olas – tā pa smuko, Egils saka. Bet vispār nemitīgi dzirdu – GIJON esot kā tāda pensionāru pilsēta, vieni senioru vecuma ļaudis. Un tā teikt, kam neinteresē “mīla ar krunciņām” var droši burāt šai pilsētai garām!
Sarakstos ar Egilu skaipā. Šovakar vēl nekur nebraukšot – pretvējš ir diezgan stiprs un uz vakaru vēl pieņemas spēkā… Valdis gan man neko atrakstīt nevarot – abas rokas aizņemtas. Viņš čakli bildējas ar visskaistākajām būtnēm kādas vien var satikt Gijon. bildē Valdis ar Spāņu mušiņām
3.jūnijs. Svētdiena. Burātāji Latvijā gatavojas Baltic Open Regatei un arī es. Ar šo – daru jums zināmu, ka pārtraucu aprakstus par jahtas Rūta ceļojumu. Iemesls ir gaužām vienkāršs – man trūkst materiāla, ko publicēt, lai tas patiešām būtu lasāms. Puiši ir izpumpējušies un knapi pīkst un kas pats svarīgākais – šis komandas sastāvs pošās mājās. Ervīns un Andris ap 10.datumu, Valdim līdz 15.06. jābūt Rīgā. Par Arno man ziņu nav, varbūt viņam pašam arī vēl ne, bet Egils izskatās, ka paliks viens. Un kas vēl nelabāk – nav neviens pretendets nākamajiem posmiem.
Kopš vakardienas jahta Rūta atrodas Bilbao, jahtklubs maksā EUR 40 un esot nekāds.
Un es Tev gribētu teikt, mīļo brālīt, laid uz LV, nolīgosim Jāņus un pa to laiku var gan jaunu komandu nolasīt, gan iespējams laivu pielabot! Nu kaut kā šitā!
Vakarā es uzzinu, ka Andris, Ervins un Arnis ir nopirkuši biļetes jau uz rītdienu.
4.junijs. Visi trīs puiši ir devušies prom, rītvakar būšot Rīgā. Egils un Valdis ir devušies uz netālo ostu meklēt pārtikas veikalu. Valdim atvaļinājums beidzas 15.06. un tad atvaļinājums varētu sākties arī Egilam. Jāsameklē tik kur noparkot laivu uz kādu laiku.
Jahta Rūta pa Lamanša straumēm
Ceļojuma dienasgrāmata. Autors, Raits Rūtas īpašnieks:
2. Jūlijā lidojam 3atā, un pēc īsas nakts London Stansted, pilsētas Bayonne ostiņā piedzīvojam atkalredzēšanos ar jahtu Rūta. Viņa mūs sagaida viesmīlīgi, pārņem mājas sajūta. Marinas uzraugs par cenu ir nepiekāpīgs un dēļ 1 mēneša mūs par vairumpircējiem neuzskata. Nākamajā dienā mums pievienojas vēl Līga ar Lindu. Sapērkam pārtiku, Rūta tiek pie jaunas degvielas iepildes šļūtenes, pēcpusdienā dodamies ārā. Ir plāns vismaz kādu diennakti paburāt, bet saņemam pirmo pārsteigumu – autopilots nedarbojas.
Pēc mēneša dīkstāves ar sālsūdeni labi noskalotais stūres rata pievada motoriņš ir iecukurojies. Nakti pavadam uz maiņām stūrējot, no rīta, sīkāk aplūkojot jau noņemtu motoriņu, visas pūles to iekustināt bija veltīgas. Arī izjaukt to neizdodas. Lindu moca jūrasslimība un vēl kāda veselības ķibele, nākamajā dienā ejam uz Port Merdoc, jūrā pavadīta diennakts, noietas 140 jj. Osta 27 eur, viss kā pie cilvēkiem. Autopilota motoriņu mums palīdz izjaukt laivu lietu veikaliņa pārdevējs kam turpat ir arī neliela darbnīciņa. Rotoru iekustinam un viss jau sāk likties super, kamēr izrādās, ka mēģinot pašu spēkiem to iekustināt, esam apskādējuši pārnesumkārbiņas zobiņus. Motoriņu saliekam, stūri tas groza, bet skaņas gan izdod visādas. Par cik citu variantu nav, ceram ka ies. Lindai kļūst sliktāk un no Bordeaux lidostas dodas uz Rīgu, līdz ar to Merdoc pametam tikai pēc 2 tur pavadītām naktīm. Izejam nesagaidot bēgumu, jo ir plāns sasniegt Biscay līča ziemeļu raga ostu Brestu. Autopilots jau pēc īsa brīža mums pavēsta ka cerība ir muļķa mierinājums, un tālāk stūrējam paši, maiņas dalot uz 3jiem. Ejam cieši pie vēja, Rūta priecājas par saņemto jauno genua buru. Pirmā nakts ar negaisu un brāzmās ap 20 m.sec. Mūs pamētāja labi. Rīts ir bez vēja bet ar pamatīgiem viļņiem, motors mūs pārvieto ar 3 knotiem. Vēlāk atkal savelkam buras un ejam jau ar vidēji 6iem. Brestu sasniedzam pēc 2 diennaktīm, noietas 250 jj., jau no jūras sazvanam Raymarine pārstāvi un sarunājam ka viņš mums mēģinās ko līdzēt. Ap 6 iem vakarā esam pietauvojušies, un jau atdevuši detaļu mazliet iedomīga izskata vīram, kas jau pošas prom, bet cerīgi saka, ka lai mantai nākam pakaļ 10os no rīta. Brestā ir liela paisuma bēguma starpība, tobrīd ap 6-7 metriem.
Marīna aprīkota ar diviem platiem slipiem, viens no kuriem dienā mudž no mazajiem burāšanas skoliņu audzēkņiem, uz otra ļaudis atsien savus peldlīdzekļus, lai ūdenim atkāpjoties varētu veikt darbus pie korpusu zemūdens daļas. Arī milzīgs ripojošs 3-riteņu krāns tur ik pa brīdim kaut ko ielaiž vai izceļ no ūdens. Osta liela, 23 eur all included, vienīgi wifi tāds panoguris. No rīta konstatējam, ka Biskaja viļņi ir Rūtai paņēmuši vēl vienu sānu moldingu, par laimi turpat ir veikaliņš, nopērku skrūves par 2 mm garākas un atlikušos moldingus pārskrūvēju ar tām, turas labi. Arī Līga mūs pamet, sakot, ka tas nav sievietēm domāts pasākumiņš. Nu ko, varbūt nākamreiz 🙂 Kā runāts 10os esam pie cilvēka kam mūsu acīs ir nu
gandrīz Dieva vērtībā. Vīrs smaidīgs virpina pa rokām autopilotu un demonstrē kā tas darbojas. Ir nomainīts motoriņš, bet apčakarētā ātrumkārba ir vecā. Pēc pailgām neskaidrībām un diskusijām ir skaidrs, ka citu variantu nav, viņš var piedāvāt tikai to vai neko. Arī Dieva vaigs kļūst mazliet lielmanīgi neiecietīgs. Motoriņš rūc skaļāk kā tam vajadzētu būt, bet atkal ceram , ka ies, turklāt dievs arī pauda šādu pat cerību.
Pavadzīme rokā un autopilots salikts, Andris dodas iepirkt pārtiku, Egīls plāno tālāko maršrutu, dodos pameklēt vēl moldigus, Rūta taču ir dzimusi Francijā, kur gan tad vēl tie vislabāk būtu atrodami. Veltīgi, bet citi sagatavošanās darbi ir sekmīgi un 10os vakarā ar bēgumu dodamies ceļā. Līdz apejam ragu vējš ir pretī, bet pēc tam prognozes rāda pietiekami stipru bakštagu vismaz 3-4 dienas. Autopilots darbojas un ir doma iet 3 diennaktis līdz Beļģijas pilsētai Ostendei, sarežģītākās vietas kā Lamanša šaurums un Roterdamas kuģu burzma iekrīt naktī, bet esam optimisma pilni, un pa ceļam maršrutu pārplānojām līdz Amsterdamai. Nākamā diena bija bezgala veiksmīga, jo neticami ātri izdevās atbrīvoties no tīkla un galu mudžekļa, ko bijām uzķēruši naktī. Par laimi gājām ar burām, un dīvaino zemūdens kravu pamanijām pirms motora darbināšanas, jo tad būtu uztinuši visu lielo mudžekli un bez ostas būtu neiztikt. Uzreiz bija skaidrs, ka okeāna viļņos un straumē panirt zem jahtas ir nereāli. Starp citu, izlīdzēja viens pavisam mazs instruments, ar ko izdevās pārgriest galu, kas bija aizķēries ap skrūvi, tas ir tāds ļoti ass āķveidīgs nazītis, kas atrodas Spinlock glābšanas vestes komplektā, un ir paredzēts, lai ar to atbrīvotos no iestrēgušas drošības sakabes vai cita gala, kas ir sagūstījis burātāju zem ūdens vai kādā citā neērtā situācijā. To piestiprinājām pie ķekša un Andris ar vienu precīzu kustību, karājoties uz peldplatformas, pārgrieza nodevīgo galu. Uzgavilējām, kad mudžeklis palika aiz mums gaidīt kādu savu nākamo upuri. Arī priekšējās gaitas gaismas, kas naktī bija beigušas darboties, izdevās viegli saremontēt, bija vien pāris vadu savienojumos iemeties “zaļais”. Viss ceļš bija lielisks un pēc 82 stundām esam sasnieguši Amsterdamas ostu Ijmuiden, noietas 480 jj. Autopilots nepievīla, vējš pūta labvēlīgs, Roterdamu apgājām ieejot tālāk jūrā. Amsterdama mūs sagaidīja ar lietu, stalti braucošajiem velosipēdistiem, marihuānas dvingu un jauku ostu 25 eur , internets jāpērk atsevišķi (dārgi), autobuss uz pilsētu 5,90 eur ik pēc 1/2 stundas. Atvadījos no puišiem un Jahtas Rūta, un pēc 13 atvaļinājuma dienām sēžu vilcienā Amsterdama – Brisele. Lieliski
pārbraucieni, žēl tikai ka meitenēm nepietika izturības, nu, un laiks varēja būt siltāks. Tuvākajās dienās Amsterdamā Rūtas komandai pievienosies 2 lieliski matroži, domājams, ka šī viesmīlīgā pilsēta palicējiem Egīlam un Andrim neļaus sajusties garlaikoti :-))) uzgaidot šīs dažas dienas.
Paldies, Rait, par interasantiņo stāstiņu – Capte 🙂 🙂 🙂
Ar jahtu Rūta caur Ķīles kanālam
OooOoo, Amsterdama! Jahta Rūta gaida savu nākamo komandu, Egils un Andris un viņiem pievienosies vēl Jānis un Einārs. Tā arī notiek. Bet pa to laiku Andris jau paspēj apciemot draugus un Egils vairākkārtīgi aizkursēt uz Amsterdamu. Tā arī dienā (pirmdienā), kad sagaidīja Jāni un arī otrdienā, kad Eināru… Un vēl trešdienu nobumbulēja tur pat, burāšanai nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ. Bet jau 19.jūlijā ap diviem dienā, pēc pasēdēšanas vietējā kafejnīcā, puiši devās ceļā.
Piektdienas rīts, sms: Ļoti lieli viļņi, skalo pāri visai laivai. deviņās stundās esam nobraukuši 61jj. Braucam ar pusizlaistu foku, pēc 60jj būsim Vācijā.
21.07. pl 18, Jānis raksta man skaipā:
19.07 Laiks vēl joprojām tāds pats kā iepriekš, pūš diezgan stiprs vējš, ik pa brīdim nogāž lietus, viss tāds pelēks utt.. nu nav vēlēšanās ar martinī glāzi gulēt uz klāja un sauļoties
Esam līdz pusei izlaiduši genuju un diezgan labi virzamies uz priekšu. Ātrums vidēji ap 7-8jj. Viļņi tādi lieli lieli, pie mums Baltijas jūrā tādu nu točna nav Principā laivu visu laiku skalo pāri, lej iekšā ūdeni pa visām malām un ik pa brītiņu kāds nomaldījies vilnis triecās sānos, ka sajūta tāda, ka sēklis no sāna būtu uzskrējis. Te nu bez kārtīga jūras apģērba vispār nav ko darīt.
Kam paveicās, kam nē!
It kā mēs ar Egīlu tādi nedaudz noguruši pēc pastaigas pa Amsterdamu, bet nācās vien saņemt spēkus un vilkt līdz galam. Līdzbraucēji laikam tādu kratīšanu nevarēja uzņemt. Ieteikums- tomēr, ja jūt ka ir sūdīgi, tad labāk vemt ārā pār bortu, jo ja nepārtraukti gāž laivai pāri milzīgi viļņi daudzstāvu mājas augstumā, ta nu nekādu spraudziņu nevar atvērt, lai pavēdinātu. Tā nu mēs skaisti traucāmies uz priekšu. Te gribēju piedāvāt biedriem kko uzēst, bet sapratu, ka mēs ar Egīlu būsim vienīgie ēdāji tuvākajās dienās. 21.07 veiksmīgi tikuši cauri ļoti lielai kuģu satiksmei, kur lampiņas kā Jaungada egliitei visās malās no kuģiem, bojām un vēl citplanētiešiem mirgo un mistiski krasta apsardzes kuģi mūs pavada.
Tad nu beidzot ap 3jiem naktī piebraucam pie Ķīles kanālā iebraukšanas vietas. Protams neviens neko nezinam, kas ko kā utt.. Par cik es tāds gudrs, mācijies Nauticas skolā biju iemaacijies ko dariit ar VHF. Ta nu pabļaustījos tur pa rāciju pa visiem iespējamajiem Ķīles kanāla saziņas kanāliem. Par laimi ar kādu 3šo reizi , 13 kanālā atbildēja angliski runājosš cilvēks. Ta nu viss bija skaidrs, kurp jādodas utt. Izrādās kanālā jahtas sāk laist tik no plkst 04.00 riitā.
Vot idioti vācieši, nevarēja nekur nevienu stekīti kur piestāt uztaisīt.. Tā nu stundu tur nostājāmies straumē un uz maziem apgriezieniem nogaidījām. Apkārt tik skraidīja mazie pilotkuģīši un milzīgie tankeri. Te nu pienāca mūsu laiks doties iekshā slūžās. Iedegās baltā gaisma, atverās lieli vārti un varam braukt.
Iebraucām slūžās, vārti aizverās, līmenis nokritās par kādiem 2m un otri vārti atverās un viss. Tā nu esam kanālā – viss skaisti sterili – kārtīgi, kaa jau pie fričiem. Pa kanālu drīkst iet tik ar motoru, vai motoru+buras. Satiksme tur milzīga upe, bet viss zoliidi un kārtīgi. Pie kanāla izejas esam vieni no pirmajiem ar jahtu, pēc laiciņa jau sarodās bars ar jahtām un visi gaida, kad izies lielie tankeri un laidīs ārā jahtas.
Beigās jau tāds normāls tusiņš, citi piesējušies kur briivs steķīts citi pa vidu maļās kā sacensībās pirms starta, ta vēl pa brīdim kāds milzīgs kuģis iemaisās, bet ir ok. Strādāja tikai vienas slūžas, tāpēc tāds sastrēgums. Ta nu kādu nepilnu stundu nogaidījām un sagaidījām Ielaida slūžās turpat aizgāju samaksāju 12eur par visu to kanāla prieku. Šobrīd piestājām tepat netālu no kanāla vienā no piestātnēm, uzpildīt ūdeni laivā un ieiet dušā.
Smuki piebraucam, viss it kā normāli samaksājam, bet te pēkšņi piebrauc vietējais vācietis ar jahtu un sāk ķērkt, ka mēs stāvam viņa vietā. Bet mēs stāvējām vietā, kura bija apzīmēta kā brīva, tāpēc es viņu laipni sūtiju dir_t. Tad nu šis bija arī nokaitināts un es arī. Abi gājām skaidroties pie galvenā piestātnē. Protams man bija taisnība ka tā vieta ir brīva utt.. , bet nu ostas losis iedeva mus turpat blakus citu vietu, lai tas mudaks nesprēgā. Bet mudaks saprata ka pats nolohojies un nāca man atvainoties, jo tāpat tas labi viņam nebūtu beidzies Tā nu atvainojās un laikam viss ok. Cerams neatbrauks vēl kaāds tāds pats klauns.
Tā nu pienācis laiks doties prom no viesmīlīgās Vācijas, Hitler kaput, urrā!!!
Diena ir skaista, ik pa brītiņu arī kāds vējiņš iepūš burās un tā mēs skaisti pošamies Latvijas virzienā. Pāris reižu uzvelkam spinākeru. Ap vakaru jau vējš pavisam nolūzis. Vecais labais motors atkal ierūcas un tā arī visu nakti braucam.
Pa ceļam sanāk Dānijas sala – Bornholma. Izdomājām, ka tur derētu uzpildīt degvielu, jo, ja tāds bezvējš turpināsies, kas arī prognozē bija paredzēts, tad līdz Latvijai ar motoru tik sanāks. Ap kādiem 4 rītā piestajam pie salas. Nekādi krutie jahtklubi, vai piestātnes tur nebija, bet kur piesiet laivu, gan atradām. Tad nesteidzīgi kādas 5 stundiņas nosnaudāmies, līdz vietējais Dāņu piestātnes džeks jau klapēja pie jahtas. Izgāju ar šo parunāties. Onkulīts grib 17eur. Ātri vienojāmies, ka mēs neko nemaksāsim, jo viņiem nebija kur ūdeni uzpildīt un elektrība mums braucot ar motoru neinteresēja. Tā nu džeks savāca savu rūpīgi rakstīto kvīti un devās pie citām jahtām laimi meklēt.
Einārs ar Andri izdomāja doties apstaigāt pilsētu. (Brauciena laikā Andrim bija radusies jauna iesauka Skaida). Iespējams viņš to nemaz nezināja, bet par to vēlāk. Pirmais iespaids diezgan labs par šo ostas pilsētu. Ja Jūs ceļojat pa Baltijas jūru, tad tur var piestāt pastaigāt un paskatīties. Smuka pilsētiņa, cilvēki tur diezgan atsaucīgi, cenas, gan padārgas.
Norunātajā laikā no pilsētas apskates pārnāk Einārs ar Skaidu. Skaida atkal veikalā sapircis pilnīgi uz jahtas nederīgas lietas, kautkādus burkānus un tamlīdzīgi. Biju aptuveni noskaidrojis kur atrodas degvielas uzpilde. Ilgi nemeklējot atradām. Kādu stundu staigāju meklēdams kaut vienu cilvēku, kurš varētu mums to degvielu ieliet. Tobrīd pie salas bija pienācis liels prāmis, laikam visi ar milža apkalpošanu bija aiznemti.
Uzpildam degvielu un dodamies ceļā uz mājām. Ar vēju galīgi švaki, uzraujam spinci un kko lēnā garā virzamies gar krastu uz priekšu. Te pēkšņi skatamies, uz salas pusi virsū nāk milzīgs naftas tankeris. Domājam, ka šim jau sen bija jāmaina kurss, savādāk uzskries uz sēkļa. Kautko par viņu paņirdzam, bet šis tik tuvojas tieši mums virsū, un kursu mainīt nemaz netaisās. Kļūst skaidrs, ja paši nemainīsim kursu, tad nu tas milzenis mums pāries pāri pat mazāko skrambiņu nedabūjis. Nolamājām viņu visos trijstāviigajos, jo tomēr viņam mums bija jādod ceļš, jo mēs ar burām un ne pa kuģu ceļu. Klusi cerējām, ka šis uzbrauks uz sēkļa un tad varēs pa viņu iesmiet. Pēc brītiņa arī VHF sāka visus brīdināt, lai uzmanās no kuģa. Uz sēkļa šis tā arī neuzskrēja, kaut ko apstājās un brīnījās. Tikmēr jau vējš atkal nolūza. Savācām spinci, Einārs ar Skaidu vēl nopeldējās aukstajā ūdenī un devāmies tālāk ar motoru. Spīdēja saulīte ārā ap +26 grādi, viss forši.
Te nu arii pienācis pusdienlaiks. Eju skatīties ko varētu pagatavot. Visur kur vien skatos ir tikai spargeļi un putriņas un visvisādi graudi, brīnums ka kukaiņi nedzīvoja. 🙂 (šiem būtu paradīze). Protams tas garīgo riktīgi sačakarē. Ja Tu esi normāls cilvēks, tad NEKAD neļauj uz veikalu iet veģetārietim. Tā ir pilnīga katastrofa! 😀
Katastrofa protams bija arī pats Skaida. p.s.tā tās iesaukas rodās. Ieteikums: būt piesardzīgiem ar veģetāriešiem uz jahtas, jo jārēķinās ar tādām problēmām: organisma uz izbrīna paķeršanas kūre no putriņām un sparģeļīem un burkāniem. Ja Tu pats esi nopircis gaļu, tad visu laiku kāds kkur ausī dūks, lai griež ar to nazi nevis šito, lai neliek tur, lai to pannu nevis to… Ja vien Jūs spētu iedomāties kā tas var piebesīt visa brauciena garumā.. Ja būtu vēl nedēļa tā jābrauc tad, vai nu Skaida būtu sācis normāli ēst, vai viņš tiktu kkur izsēdināts. Tāpēc vēlreiz, ja kur tālāk dodaties, tad ļoti pārdomājiet, vai ņemt līdz tādus cilvēkus.
Auzu pārslu putra ,ko Skaida gatavoja, patiešām bija ljoti garšīga, pienā vārīta utt, bet nav jau karš, ka jāpriecājas par to ko var dabūt.. Pusdienās ēdām griķus. Egīls ēda griķus ar sviestu. Es vēl pieliku tos sparģeļus un pupas.. ēdu un domāju, cik forši ja vēl kāda gaļa varētu būt klāt
Tā arī visa diena un nakts pagāja braucot ar motoru. Ap 5iem rītā jau bijām Liepājā. Tāds lūk brauciens ar Rūtu P.s Rūta ir forša tusiņu laiva un ja sanāk viņu izīrēt, tad droši var doties tālākā izbraucienā, zinot, ka labā kompānijā tur būs forši!