Čārteris Turcijā maijā

1. diena.
Pēc diviem lidojumiem un viesnīcas esam veiksmīgi nokļuvuši Turcijas pilsētā Gocekā,
kur atrodas vairākas jahtu čarterfirmas. Priekš mums ir rezervētas 3 jahtas. Beneteau
Oceanis 46, Dufour 44 un Jenneau Sun Oddysey 50DS. Visas jaunas, svaigas, smukas.
Visi mūsu jahtu kapteiņi (Murats, Rolands un Jurijs) ir Nauticas absolventi ar IYT tiesībām
kabatā.
Pirmajā dienā diez ko enerģisks nejūtos, jo Frankfurtes viesnīcā izdevās aizmigt tikai uz
pāris stundām, trijos no rīta bija jābūt lidostā, lai izlidotu uz Dalamanu. Čarterfirmas šoferis
mūs sagaidīja Dalamanas lidostā un taisnā ceļā aizveda uz vienu no Gocekas
jahtklubiem, kur pieņēmām pirmo jahtu – Oceanis 46. Jahtas pieņemšana pati par sevi nav
nekas sarežģīts, vienīgi paiet diezgan ilgs laiks kamēr čarterfirmas pārstāvis izrāda visus
piederumus, un parāda, kā darbināt visus mehānismus.
Pēc pirmās jahtas pieņemšas lielākā daļa no mūsu ekspedīcijas satiekas krastmalas
restorānā, kur arī tiek paēstas pirmās kārtīgās pusdienas. Pārsvarā visi ņēma grillētus
astoņkājus, eļļā vārītus kalmāru gredzenus, svaigi spiestu apelsīnu sulu un turku kafiju.
Pēc pusdienām iepirkām provīziju, ko turks arī nogādā pa tiešo uz jahtu, un devāmies
pieņemt mūsu jahtu – SO50. Čarterfirmas pārstāvis iedod sarakstu, kuram ejot cauri paši
pārbaudam visus mehānismus un piederumu atrašanās vietas. Pēc tam ierodas
čarterfirmas pārstāvis un parāda visus sīkumus.
Abas jahtas veiksmīgi pieņemtas, vienīgi Jurijs solās būt tikai 11 vakarā līdz ar to
formalitātes ar viņa jahtu būs jāveic vēlāk.
Mūsu jahtas stāv dažādās ciemata pusēs , jo jahtas tiek nomātas no dažādām
čarterfirmām. Blakus Rolanda jahtai atbrīvojas vieta un mēs ar Muratu pārlikām jahtu pie
viņa. Tagad visi esam blakus un var doties vakariņās. Arī vakariņas ēdam pie ūdens.
Šoreiz tikām pie lielas, zivs, turku mezzēm, pahvalas ar saldējumu un vēl visādiem
brīnumiem, nosēdējām diezgan ilgi. Pēc tam sēdēšana pārcēlās uz Rolanda jahtu, pēc kā
arī visi aizgāja gulēt. Bet tas netraucēja Muratam klusiņām nospert Rolanda arbūzu.
2. diena.
Nākošais rīts sākas ar turku-zviedru galdu un pārēšanos ar komerc-omletēm. Brokastis
noslēdzās ar divām pudelēm šampanieša. Šo šampanieti lēja glāzē ar ledu un sajauca ar
svaigi spiestu apelsīnu sulu. Diemžēl vēlāk izrādījās, ka katrs šampis maksā 100€ –
laikam apčakarēja.
Pēc brokastīm dodamies jūrā uz grieķu salu Kastelerizo. Šī sala ir 50 jūdžu attālumā.
Diemžēl vējš ir par vāju lai burātu, tāpēc motorizējam. Lai nu kā bet pievakarē esam klāt
un nostājamies uz enkura. Krastā dodamies ar dingiju. Šodien pareizticīgo lieldienas, ko
Grieķi svin diezgan intensīvi. Šī sala vispār ir ļoti interesanta, patstāvīgi te dzīvo ap 200
cilvēkiem. Atrodam kārtējo ēstuvi, saēdamies olīves, visādas zivis un mošķus. Pie reizes
paķērām arī Grieķu salātus un vietējo aliņu. Rēķins šajā krogā bija vislabākais, uz visu
baru (10 cilvēki) 200€. Bet tiešām ēdamais bija daudzveidīgs un porcijas bija lielas.
Līdzīgas vakariņas Turcijā mums uz visiem izmaksāja 600€. Nakts uz enkura, bet
nākamā diena tiks pavadīta izpētot salu.
3. diena.
Agri no rīta mostamies, pabrokastojam uz laivas un dodamies uz klinšu alu, kurā var
iebraukt tikai ar laivu un tad var redzēt it kā gaiši zilu ūdeni. Nez, it kā jau forši, bet nekas
tāds. Rolanda komanda nolemj dzīvoties pa salu, bet mēs laižam uz Kekova, kur drusku
pastaigājamies pa ciematu un paēdam. Vispār Kekovā ir nogrimusi pilsēta, cietoksnis,
divas pīles un savvaļas bruņurupuči, ko arī nobildējām. Šeit restorāna rēķins uz mums
pieciem bija 120$ par divām milzīgām bļodām ar grieķu salātiem, turku springrolliem,
aliņu, minerālūdeni, aso gaļu, kas cepta uz iesma (kotlete uz kociņa) un diezgan lielu
kaudzi ar kalmāru gredzeniem. Turku springrolli bija krietni lielāki nekā ķīniešu, apmēram
vidēji liela gurķa izmērā.
Paēduši dodamies atpakaļ uz Kastalorizo, pa ceļam uzpūš spēcīgs vējš un mums sanāk
arī paburāt. Ierodamies ar tumsu. Pūš pamatīgi, bet nu noenkuroties izdevās. Vēlak
uzzinam, ka Rolanda komanda ir iebraukusi ostā, uz turieni dodamies arī mēs. Protams,
ka redzēt nevar neko, tāpēc stūrējam tikai pēc priboriem. Osta pilna, nākas atkal stāvēt uz
enkura. Rolanda komanda jau jautrā prātā aicina uz karaoke un stāsta par to, kā
piedzirdījuši vietējo Popu, bet mēs noguruši apēdam astoņkāju salātus un ejam uz laivu
gulēt. Visā visumā forša vieta, bet ilgi te būt negribas. Rolanda komanda izdomājusi vēl
vienu dienu padzīvoties pa salu un tālāk doties tikai vakarā. Un arī tikai uz tuvāko ostu,
kas ir 2 stundu attālumā.
4. diena.
Pamostamies un laižam uz restoranu brokastīs, grieķu salāti, svaigi spiesta apelsinu sula,
omletes un svaigi ceptas bulciņas – 10€ no cilvēka. Rolanda blice jau niekojas ap šampi.
Mēs nolemjam doties uz 50 jūdžu attālo Fethiye, kur dzīvojas Jurijs ar savu komandu.
Tāpēc apmeklējam telefonbūdiņas izmēra supermarketu, sapērkamies melomes, arbūzus
un viskautko citu. Pirmajā dienā nospērām Rolanda arbūzu, ko viņš šodien esot atradis
savā ledusskapī – neticami, mēs taču to apēdām. Bet nu adevām vietā vienu no mūsējiem,
neskatoties uz to, ka šis ir atradis mūsu apēsto arbūzu. Atkal nav vēja un zāģējam ar
dīzeļburu, pa ceļam nopeldamies, uzēdam un pasnaužam. Īsi pirms tumsas ierodamies
ostā – restorāns ar piestātni. Te ir ļoti, ļoti smuki vieta saucās Wall Bay un tā atrodas tādā
kā arhipelāga nostūrī. Apkārt ar kokiem apaugušas klintis un nelieli līcīši. Skats fantastiks.
Satiekam Juriju un dodamies uz restorānu vakariņās. Atkal esam 10 cilvēku sastāvā.
Apēdām jēra šašlikus, salātus, mezzes, aliņus, augļus, svaigi ceptu maizi un pēc tam
padzērām turku tēju ar austrumu saldumiem. Kopējais rēķins 500$. Viens no Jurija
komandas dodas agri no rīta ar ūdenstaksi un pēc tam ar parasto dodas uz lidostu.
Dīvaini bet no šejienes var tikt prom tikai pa ūdeni, kaut arī neesam uz salas. Vienkārši
nav ceļa pāri kalniem. Rīt plāns doties uz Ekincik tur esot baigi smuki.
5.diena
Brokastis un ejam jūrā, pūš ap 25 mezgliem, bet pretējā virzienā – kreicējam. Arī vilnis ir 1
– 1.5m augstumā. Plānojam doties uz nelielu un smuku līci peldēties, bet pēctam uz
Ekenčik. Daudzi te turās uz jūrasslimības robežas un ēd tabletes, bet citādi viss ir labi.
Kad esam gandrīz klāt pie smukā līcītīša nolemjam to neapmeklēt, jo laiks tagad ir
diezgan apmācies un nejauks. Laižam tālāk uz Ekenčikas ostu, kur pieparkojamies pie
restorāna. Restorāns dikti smalks – ēdienkartes nav, bet visu parāda. Piemēram atved
kasti ar zivīm un dod izvēlēties utt. Bija garšīgi rēķins normāls, pat lēti. Vēlāk ierodas
jahta, kurai tiko nokritis masts, bet te esošās krievu regates dalibnieki visu nakti auro
Krievijas himnu, jo sācies 9.maijs.
6.diena.
Pamostamies, pabrokastojam tajā pašā restorānā un laižam uz bruņurupuču salu. Neviena
bruņurupuča nav. Jūrā gan satikām metrīgu eksemplāru. Bet dodoties uz salu noslāpa
dingija motors un noķērām ūdenstaksi, kas mūs nogādā atpakaļ uz jahtu. Drusku
paburājam un esam klāt nākamajā ostā. Šodien te ir visa mūsu flote. Rolands, Jurijs un
mēs. Valariņās būs jērs. Protams viss jērs, kuru tiko nokāva mums par godu. Pirmo reizi
mūžā ēdu tiko ceptu halvu, karstu un saldu. Rēkins 800$ uz 12 cilvēkiem. Bet tiešām
pieēdāmies un cenā ir vairākas alus un vīna pudeles. Vakars paiet runājot visādas
muļķības un pēc vakariņām visi atnāk pie mums uz jahtu un niekojās ar vīniem un viskiju.
Ap vieniem naktī laižam gulēt. Starpcitu Jurijs šodien noķēra pusmetrīgu zivi, bet Murats
un vel daži devās ar dingiju makšķerēt tālāk no krasta. Šis man māj, es vinam pretī. Vēlāk
nolēmu ar mūsu dingiju aizbraukt pie šiem – izrādās beidzies benzīns. Bet viņiem bija tikai
viens airis un laivas soliņš – airēja ar abiem. Vilku šos uz krastu, bet pa ceļam beidzās
benzīns arī man. Tad nu airējām visi. Rīt pēdējā diena un noslēguma balle kādā turku
restorānā.
7. diena.
Brokastis uz jahtas un laižam uz Goceku. Mierīgs vējš spilgta saule un karsti. Nekas
interesants nenotiek. Gocekā uzpildam degvielu, iztukšojam tualetes tankus un nolemjam
vel izmest nelielu loku pirms jahtas nodošanas. Pēc jahtas nodošanas visi drusku pasēž
un iet gulēt. Jau rīt jālido mājās.