Burājums ar “Götheborg”

       Bija sācies jauns gads un pie apvāršņa jau manīja tuvojamies pavasari. To gaidīju ar lielu nepacietību, jo tas man nozīmēja ne tikai dabas atmodu pēc ziemas, bet, galvenokārt, burāšanas sezonas strauju tuvošanos. Ar savu kapteini tiku kalis plānus, kur mēs burāsim pa vasaru, bet, pēc sava mazā sapņa piepildīšanās, strādājot un dzīvojot uz buru kuģa “Götheborg” iepriekšējā vasarā, mans galvenais mērķis bija vēlreiz tikt uz buru kuģa. Ziemas mēnešos cītīgi sekoju līdzi visām Sweden Ostindia kompānijas aktivitātēm viņu mājaslapā. Marta sākumā kompānija bija jau sagatavojusi burāšanas plānu ar piedalīšanos European Tour 2015 un atvērusi pieteikšanās anketas visiem, kuri vēlējās piedalīties burājumā, kā arī brīvprātīgajiem, kuri vēlētos palīdzēt sagatavot kuģi burājumam. Es ar lielu sajūsmu nosūtīju pieteikumu brīvprātīgo vakancei, lai jau burājums tiek profesionāliem jūrniekiem. Man tāpat būtu liels prieks piedalīties sagatavošanas darbos, jo biju paspējis ļoti iemīlēt šo kuģi un lielisko atmosfēru uz tā. Pēc nedēļas atnāca pozitīva atbilde, ka esmu ieskaitīts brīvprātīgo komandā. Tas, protams, mani ļoti iepriecināja. Turpināju lasīt vēstuli un tad, nonākot līdz mana darba beigu datumam un vietai, no pārsteiguma gandrīz nogāzos no krēsla! Pārlasīju vairākkārt. Tas, ka kuģa osta ir Gēteburga, man bija zināms, bet samulsināja mana atrašanās termiņa beigu vieta – Grebbestad. Tik tiešām, pārskatījies nebiju. Esmu ieskaitīts Leg A ( burājuma posms) un man 2. jūnijā jābūt Gēteburgā uz kuģa un burājums beidzas Grebbestad 13. jūnijā. Tad beidzot mans sapnis un tagad jau reāls mērķis būs pilnībā realizējies – burāt ar īstu koka buru kuģi un būt vienam no komandas! Būdams emocionāls cilvēks, nodejoju un noauroju haku, vismaz daļu tās, par kuru Jaunzēlandes maoriem būtu prieks, bet kaimiņiem visticamāk tas bija miera traucējums. Atlika vien gaidīt un sagatavoties nākamajam savam lielajam piedzīvojumam.

     Sastādot ceļojuma plānu, konstatēju, ka prāmis uz Stokholmu spītīgi nevēlas mani pārcelt pāri jūrai uz Zviedriju man vajadzīgajā datumā. Pēc prāmja plāniem es nonāktu Zviedrijā divas dienas iepriekš pirms paredzētās ierašanās uz kuģa. Sazvanījos ar rekrutēšanas menedžeri un pagājušajā gadā iepazīto kuģa inženieri Jonas. Viss lieliski atrisinājās. Varu droši ierasties un palikt uz kuģa. Jonas mani vakarā uz kuģa sagaidīs un sarunāja ar pirmo stūrmani, ka viņš noinstruēs mani. Laimīgi nonācis Stokholmā un nokāpis no prāmja jau pēc iepriekš iegūtās pieredzes ļoti veikli pēc divām stundām jau sēdēju autobusā, kurš devās uz Gēteburgu. Baudīju dabas ainavas caur autobusa logu, kad negaidīti iezvanījās telefons. Kāds man bija patīkams pārsteigums, jo zvanīja mana kuģa biedrene no Horvātijas, ar kuru iepriekšējā gadā strādājām kuģa restaurācijas darbos. Viņai arī bija sanācis ātrāk ierasties Gēteburgā un tad sarunājām uz kuģa kopā ierasties. Autoostā satikāmies un devāmies uz kuģi, pa ceļam laimīgi pārrunājot gaidāmo burāšanu un to, ka mums abiem tā ir pirmā reize.

Nonācām ostā un, ieraudzījis kuģi, sajutu sev tik patīkamo kuģa darvas smaržu. Jonas priecīgs sagaidīja mūs uz trapa un iepazīstināja ar Augustu, kuģa pirmo stūrmani un kapteiņa pirmo palīgu. Augusts ierādīja mums mūsu guļvietas. Man tika bank ( koja pie borta). Ema arī tika pie bank, tikai pretējā pusē. Izrādījās, ka esmu ieskaitīts Babord / Portside jeb kreisā borta komandā, bet Ema savukārt Styrbord/ Starboard jeb labā borta komandā. Arī guļvietas aizskariem bija attiecīgā krāsa – sarkana un zaļa. Tad Augusts novadīja mums instruktāžu un izvadāja pa visu kuģi, veica tā saucamo Fire Round. Pēc instruktāžas parakstījamies kuģa grāmatā un tad vakars brīvs. Jonas uzaicināja mani un Emu pie sevis mājās ciemos, jo gadu nebijām tikušies un mums visiem bija daudz kas pārrunājams un stāstāms.

No rīta ieradāmies uz kuģa  pirms obligātā Kapstan jeb komandas pulcēšanās pie kuģa vinčas. Ieradās Marie-Louise, galvenā Rigging Officer jeb takelāžas virsniece un bocmane. Kāds bija man pārsteigums, kad viņa sasveicinājās ar mani : “Hello Ingars! Nice to see you again!”(Sveiks, Ingar! Jauki tevi atkal satikt). Biju patīkami pārsteigts, ka mani atcerējās, jo bija pagājis vesels gads, kopš es uz kuģa pavadīju savu darba nedēļu, turklāt  uz kuģa apgrozās simtiem cilvēku. Būtu priecīgs un mazliet skaudīgs –  ja man būtu tāda atmiņa attiecībā uz cilvēku vārdiem… Tad ieradās holandietis Rons, Rigging Officer palīgs un galdnieks. Ieraudzījis mani un Emu, viņš iesaucās “Hei! Liels prieks jūs atkal redzēt! Tagad pat nezinu, kuru pirmo no jums apskaut!” Protams, sievietēm priekšroka. Pēc atkalredzēšanās sajūta bija brīnišķīga. Sajūta, it kā pēc ilgas šķiršanās esi atkal nokļuvis savā ģimenē. Iepazinos ar jaunajiem kuģa biedriem un virsniekiem. Dienas plānā bija uzdevums uzstādīt uz visām rājām falles un sagatavot visu nepieciešamo, lai nākamajā dienā, ierodoties visai komandai, darbs būtu atvieglināts. Pārskaitīju, cik mēs esam un, nonācis līdz „piecpadsmit” tīri neviļus pie sevis prātā nodungoju zināmās rindas no jaukas dziesmiņas: “Piecpadsmit vīru uz miroņa lādes…  Jo ho ho un pudele ruma!” Pēc kapstan bija nolemts taisīt ugunsdzēsēju treniņu. Vienīgie brīvprātīgie dotajā brīdī bija Ema un es. Mums atlika skatīties treniņu un izbaudīt šovu. Bija interesanti. Lielgabalu klājā sameta dūmu sveces un tad viens džeks ar gāzmasku tur noslēpās un tēloja beigtu. Pārējie devās meklēt. Vēlāk tika lemts par mums, abu brīvprātīgo dvēselēm. Izlēma, ja jau mēs esam uz kuģa ātrāk ieradušies, tad būs jāpalīdz. Bet, protams! Ar lielāko prieku. Bet, kad piešķīra drošības uzkabes un atkal vajadzēja veikt instruktāžas procedūru kāpjot uz rāju, mana sajūsma sāka cīnīties ar nedrošību un šaubām. Biju ļoti gaidījis brīdi, kad kāpšu uz masta atkal, bet vienlaicīgi bija bailes izdaarīt kaut ko neveiklu. Atnāca meiča, vārdā Siggy, un mūs sagatavoja kāpienam. Kad sāku kāpt takelāžā, tad visa nepārliecinātība pazuda. Es atkal esmu procesā, kurš man ļoti patīk un pēc kura biju ilgojies. Karājoties uz rājas padsmit metru augstumā smadzenes un izdzīvošanas instinkts mēģināja kaut ko iebilst manai rīcībai, bet tos es nomierināju ar faktu, ka mēs vēl burāsim un tad būs pavisam trakāk. Tad atkal parakstījamies žurnālā, ka esam sapratuši, ka būsim kā Ziemassvētku rotājumi egles za…, tfu kuģa mastos un rājās visu burājuma laiku. Bija patiess prieks palīdzēt profesionāliem jūrniekiem. Tā kā nekā nesapratu par kuģa takelāžu, tad ik pa laikam mani pierīkoja palīdzēt te pie viena, te pie otra jūrnieka/ces. Vienu brīdi man un manam kuģa biedram sanāca negadījums. Viņš bija rājas galā un es pie masta. Abi turējām falli, kuras ritulis atradās uz klāja un tā nebija tieva tauva, kādi četri centimetri diametrā, pie tam mūsu rokās turēta savus desmit metrus augstumā. Mēs bijām uz fokmasta zemākās  rājas. Nejauši izslīdēja falle no tobrīdējā pārinieka  rokām un kādi desmit metri vēl otras puses palika man rokās. Es kā Zirnekļcilvēks ar otru roku un kāju iepinos vantīs un saucu citus komandas biedrus palīgā, jo jutu, ka tikai kādas desmit minūtes to svaru noturēšu. Iesaucos pāris reizes : “Help! Help!”, jo zināju, ka uz klāja ir brīvi cilvēki un man virs galvas uz platformas ir vēl divi komandas biedri. Tobrīd  vizualizēju komisko situācijas skatu no malas un caur smiekliem atkārtoti noaurojos pēc palīdzības, šoreiz izmantojot slaveno NASA frāzi, lai radītu lielāku atsauksmi: “Houston, Houston! We have a problem!”. Šoreiz nostrādāja, jo pamanu, ka Ema kāpj vantīs palīgā, bet nezin kāpēc apstājas. Palīdzību sagaidīju no mana pārinieka puses, jo tas bija jau paspējis no rājas gala atlīst pie manis un satvert falli. Pēc īsa mirkļa palika skaidrs, kāpēc palīdzība man netika sniegta tik ātri. Pēc mana NASA sauciena abi komandas biedri uz platformas bija sākuši  smieties un nebija spējīgi vantīs kāpt un arī Ema smieklu dēļ tālāk vantīs nekāpa. Bet mans pārinieks noreaģēja, jo ir gados jauns un angļu valoda nav viņa stiprā puse. Ieguvu mācību un sapratu, ka uz kuģa tādās situācijās jociņus labāk nebārstīt.

  Darba diena ilga līdz 17:00. Jutos diezgan noguris, jo praktiski visa diena tika pavadīta rāpjoties pa mastiem, rājām un pie tam visu dienu lija lietus un  bija jūnija sākumam neierasti atsvaidzinoša gaisa temperatūra – +13-16C . Iepazinos ar bocmaņa pirmo palīgu Olli, jautrs džeks, un satiku Viktoru,  džeku, ar kuru biju iepazinies pirms gada. Izskaitļoju, ka uz šī kuģa bija tikai četras dvēseles, kuras nebija burājušas uz Ķīnu. Vakarā sapulcējamies savā Forliga Skans jeb priekšējā rufē, kura nākamās divas nedēļas ir mūsu mājvieta. Dienas beigās kopā sanācām četri brīvprātīgie, kuri bija ieradušies ātrāk pirms oficiālā ierašanās datuma –  Deivids, Pelajo, Ema un es. Katrs no somas izvilka kaut ko cienastam. Es uzstājos ar tradicionālo “Laimas” šokolādi. Sākās iepazīšanās rituāls. Deivids no Anglijas  ( kamēr rakstu šīs rindas, viņš atrodas Klusajā okeānā uz viena no diviem KonTiki 2 ekspedīcijas plostiem) uzņēmās līdera lomu un jautāja mums, no kurienes mēs esam un ko dzīvē daram, kad neburājam. Pastāstīju, ka biju darbojies apkalpošanas sfērā paspēlējot bārmeni, pavāru savā dzīvē un lielu daļu dzīves pavadīju vairākās valstīs darot kontraktu darbu. “Ahā! Pēc kontraktiem tātad strādā. Skaidrs, tātad esi algotnis un nogalini cilvēkus! Ar tevi tad skaidrs, Ingar!”: secināja Deivids un turpināja iepazīšanos ( Angļu valodas slengā  “Contracter” nozīmē algotu slepkavu). Loģiski, tas izraisīja smieklu lēkmi mums visiem un vienīgais, ko varēju atbildēt, bija Stīvena Sigala slavenā frāze no filmas par avionesēja kuģi : “Esmu tikai pavārs… tāds mazs, mazs pavārs..”. Ko var piebilst, jūrnieku jociņi. Tad uzzināju, ka Deivids un Pelajo ir profesionāli jūrnieki jau no pusaudžu vecuma un abi ir burājuši pasaules lielākā vikingu kuģa “Draken Harald Hårfagre” komandā , bet uz “Götheborg” klāja atrodas pirmo reizi. Neskaitot šos kuģus, viņi  bija daudz burājuši arīdzan uz citiem buru kuģiem. Tad mums pievienojās trešās komandas  Midship virsniece Siggy un Deivids piedāvāja uzspēlēt jūrnieku spēli “Jungle Speed”. Spēle izpaužas ar to, ka galda vidū tiek novietota koka statuete un katram spēlētājam tiek izdalītas kārtis ar krāsu un  figūru attēlojumiem, kuras pa vienai tiek noliktas uz galda. Tiem, kuri pamana vienādu kāršu pāri, ir jāpaķer koka statuete no galda. Jautra un interesanta spēle uz reakcijas ātrumu.  Paspēlējām un devāmies gulēt, lai izbaudītu pēdējo mierīgo vakaru uz kuģa, pirms nākamajā dienā ierodas pilns komandas sastāvs.

 Paēdām lieliskas brokastis uz kuģa lielgabalu klāja un gaidījām pārējās  komandas ierašanos. Starp citu, koki ( ne tie koki, kuri uz zemes virsmas aug, bet kuģa pavāri) mums bija lieliski atlasīti un gatavoja ļoti gardu ēdamo, daudzveidīgu un visām gaumēm pa prātam. Torīt saņēmām jauno uniformu un attiecīgās komandas kaklautiņus. Es biju Babord/ Portside komandā un man pienācās sarkans kaklauts. Pie sevis padomāju: “Velns parāvis, atkal pionieros tieku uzņemts!”. Tad iepazinos ar kuģa kapteini un visiem virsniekiem. Piestātnes vārti bija vaļā un pamazām sāka ierasties kuģa komanda. Mūsu Sweden Ostindia kompānijas ofiss atrodas turpat piestātnē. Tad nu konferenču zālē sapulcējamies. Sajutu, ka tomēr ir patīkami ierasties uz kuģa ātrāk, jo mēs četri brīvprātīgie vienīgie bijām ar kuģa uniformām un pilnā ekipējumā. Marie-Louise iesāka vadīt iepazīšanās lekciju par kuģi, izklāstīja noteikumus un tikmēr kapteinis katru izsauca pēc vārdiem un savāca pases. Iepriekš savā dzīvē esmu pabijis daudzās valstīs, bet bija patīkami, ka zviedri manu vārdu un uzvārdu izlasa bez interesantiem akcenta izkropļojumiem. Angliski runājošās valstīs biju gan Ingās, gan Ingahs, gan Ingāā utt. Paldies maniem vecākiem, ka man piešķīra  seno skandināvu vārdu. Kāmēr mūsu kapteinis kolekcionēja pases, Marie-Louise pēc instrukcijas novadīšanas piedāvāja iepazīties ar blakussēdošiem nākamajiem komandas biedriem. Kreisajā pusē sēdēja Pelajo un mēs jau bijām iepazinušies. Labajā pusē sēdēja jauniņa zviedru meiča, ar kuru sākām pļāpāt. Viņa bija pirmo reizi uz kuģa un līdzi viņai bija vijole. Kā izrādījās vēlāk  burājumā, tad viņa lieliski čīgāja vijoli un gluži dabiski atlika tikai aurot jūrnieku dziesmas spēles pavadībā. Pārējā dienas daļa  pagāja priekš manis mazliet garlaicīgi, jo biju jau obligātās instrukcijas izpildījis, uniformu saņēmis un tad mēs četri un midship (viņiem piešķirti dzelteni lakati un viņi pārsvarā visi bija algoti, profesionāli jūrnieki) virsniece turpinājām spēlēt “Jungle Speed”. Jokaina sajūta jau bija, kad visu trīs komandu sastāvu vadāja pa kuģa telpām, bet tu sēdi pie galda kā “kapteinis” ar vēl četriem kuģa biedriem, tādiem pašiem “kapteiņiem”, un pavadi laiku spēlējot galda spēlīti it kā nepievēršot uzmanību apkārt notiekušajam. Pienāca vakars un mēs visi sapulcējamies rufē. Mūsu Forlig Skans ( priekšējā rufē) bijām divas komandas – Babord/ Portside un Styrbord/ Starboard, aptuveni četrdesmit cilvēku. Tad tikai apjautu, ka man ļoti paveicies, ka man tika piešķirta banka (koja), jo tās bija tikai desmit pie katra kuģa borta. Pārējie izbaudīja romantiku guļot šūpuļtīklos. Tad arī sapratu slaveno teicienu – kā sardīnes konservu bundžā. Viens, manuprāt,  jautrs fakts uz kuģa ir – tās ir tualetes. Un fakts ir tāds, ka arī nokārtojot “dabiskās mazās vajadzības”, vajag sēdēt uz klozetpoda. Loģika jau ir, jo kuģa telpas turpmāk visas vaktis ( dežūras) tīra un nevienam nebūtu patīkami slaucīt kāda cita urīnu, it sevišķi, kad kuģis jūrā un snaipera iemaņas ne katram džekam ir. Konstatējot šo faktu,  ienāca man prātā tāds “melnais humors”, kuru vīrietim nevajadzētu novēlēt – “Kaut Tu visu mūžu tupus č….”.  Tā nu visā tajā ātrās iepazīšanās steigā un aprašanas ar sev iepriekš neizzinātiem apstākļiem, pienāca vakars un priecīgs aizgāju gulēt. Rīt jauna diena darbos, bet parīt mūsu kuģis izies no ostas.

Autors – Briežu Ingars

0