19.07.2007 Rīga – Parīze – Bresta
Labrīt 19.07!
Beidzu pļāpāt ar kapteini un kā izrādās jau ir 5.30 no rīta parunājām par dažādām lietām, kamēr ir pienācis rīts bet nu kā, lai arī nebūtu laikam jāpastāsta par vakardienu.
Ap 11.00 no rīta esmu lidostā un sagaidu Ralfu, pēc mirkļa ierodas Māris un Uldis – iečekojamies un dodamies caur kontrolei uz lidostas taksfree zonu, kur paēdam LuLu un sēžamies lidmašīnā kas pēc 2,5 stundām mūs izlaidīs Parīzē. Lidmašīna, kā jau lidmašīna – tomēr pa ceļam ampelējamies ar GPS un visu laiku sekojam savam kursam, ātrumam un augstumam – kursu var redzēt bildē – augstums bija ap 11km un ātrums ap 700km/h. Lidmašīnā vienam pusmūža kretīnam sēdēja blakus tāds dikti smuks un izskatīgs zaķis – laikam jau šis onkulītis bija vai nu bagāts vai nu… tomēr kaut kāds traki foršs, ko neizdevās ieraudzīt apskatot. Piezemējāmies normāli un neilgu laiku pēc aplausiem bijām jau Parīzes lidostā, kas izrādījās milzīga.
Bagāža ilgi nenāca un līdz ar to nokavējām busu, kas mūs būtu vedis uz centru, kur sēstos ātrvilcienā, kas vestu mūs uz Brestu.
Paņēmām nomā mašīnu un stūrējām paši (~550km) , pa ceļam piestājot vienā otrā tankštellē, kur paēdām jēlus steikus un burkšķēdami braucām tālāk, jo lāgā jau nemācējām izskaidrot, lai izcep kārtīgi. Angliski franči diez ko nerunā. Pagāja daudzi kilometri un nolēmām iedzert vīnu, kurš te maksājot, kā ūdens. Vienā tankā to varēja iepirkt tikai pie nosacījuma, ja pērk ēst, ko mēs diez ko negribējām, bet citā dabūjām tikai alu, kas bija gluži baudāms no 250ml pudelītēm. Dīvaini, bet jo tālāk no Parizes jo Francija smukāka. Lēnā garā navigācija mūs aizveda līdz Brestai, kur ieradāmies drusku pēc pusnakts. Liekot lietā rokas GPS ievadītās koordinātes nonācām līdz milzīgam jahtklubam, kurā stāv vairāk jahtas nekā visā LV kopā ir reģistrētas (~400), bet kā izrādās pēc kapteiņa vārdiem šis ir mazs jahtklubs salīdzinot ar citiem šī reģiona klubiem. Vienā otrā esot pat 10 000 jahtas.
Iespaidi jau baigie nobraukts daudz redzēts varbūt ne tik daudz, bet super lietas. Ieņemam savas guļvietas un ejam uz kopējo kajīti parunāt par nākotni.
Rīt braucam paklejot pa Brestu, šo to apskatīt, šo to iepirkt, lai varētu uz pievakari doties okeānā uz nākošo ostu, kur plānots nokļūt pēc 1,5 diennakts.
Šajos ūdeņos esot redzēti vaļi un delfīni, ko es ļoti ceru ieraudzīt un arī nofotografēt – vai izdosies rādīs laiks. Jādodas beidzot gulēt, jo pēc 4 stundām jāceļas un jāaizbrauc uzpildīt degviela, pēc tam uz pilsētu un prom okeānā, kamēr paisuma un bēguma straumes mums sola labvēlīgus apstākļus ostas atstāšanai. Arlabunakti.
20.07.2007 pulkst. 21.54
Solīts makā nekrīt, tādēļ mūsu plāni iziet okeānā attālinās un iziešanas paredzēta 21.07.2007 ap 2 no rīta, kad sasniegts maksimālais paisuma līmenis, kas iespējams pie šīs mēness fāzes (manuprāt, interesanti, ka maksimāli šis ūdenslīmenis staigā apmēram pa 6 metriem turklāt divreiz dienā). Mēs visu dienu vazājamies pa Brestu ķemmējam ēstuves un veikalus plēšam jokus uz nebēdu un visā visumā esam apmierināti ar dzīvi.
Pēc veikalu sirojumiem tiku pie jaunām burāšanas biksēm un dažiem citiem nepieciešamiem aksesuāriem. Sapirkām arī paiku, lai veiksmīgi varētu doties ~140j.j burājienā uz Anglijai piederošo Guernsey salu.
Vakariņās pasūtīju gliemežu salātus ar krevetēm ēšanas procesā es konstatēju arī kādu sautētu slieku, kaut arī tai tur nebija jābūt tas man apetīti nesabojāja un arī neiekārdināja tik ļoti, lai es to ar baudu notiesātu Tagad beigšu rakstīt un iešu uz jahtkluba ofisu, kur tikšu pie bezvadu interneta un varēšu šo ziņu palaist „gaisā”.
Tad jau jāliekas uz paku jo tomēr jāceļas 21.07.2007 2.00 no rīta vai precīzāk šodien naktī. Arlabunakti.
21.07.2007
Naktī pamostos un ir sācies bēgums! Nevaru izštukot kāpēc mēs neejam ārā. Ir piektdienas nakts un izrādās arī franči taisa bujāni, bet es aizeju pastaigāties pa piestātni un paskatīties kā mainās ūdens līmenis kaut ko tur baigi pētu un mēru bet vienalga skaidrība nav gar jahtu apkārt lēkā sūduzivis ( shitfish ) pēc laika pamostas pārējie un mēs mērkaķa ārtumā aizmaucam uz tanku, uztankojam dīzeļdegvielu un pa melnu nakti maucam ārā okeāna virzienā. Kapteinis sēž lejā, bet es pie stūres. Uldis pēta karti un ik pa laikam piekoriģē kursu. Apkārt apmēram 2m augsti ruļļi, kas diezgan ievērojami mūs šūpo un šad tad arī kāds vilnītis pārnāk drusku pāri jahtas priekšgalam, jeb forai. Bet principā ir forši un vajag tikai močīt.
Vienīgi drusku nav skaidrs kur, jo apkār ir pilns ar bojām, bākām un visādām citādām lampelēm – paiet garām arī viens kuģis un divas jahtas, kuras pamanīju, protams, pēdējajā brīdī – grūti jau tumsā redzēt kura lampiņa drusku kustas un kura ne.
Visu nakti ar labas straumes un motora palīdzību ejam pa kuģu ceļiem, bet saullēktu jau sagaidam okeānā – samērā pievilcīgs skats tomēr Kaut kādas bildes jau arī, protams, nobildēju. Džeki aiziet pačučēt un paliekam ar Uldi divatā stūrējam un pļurkstam. Laiks jau ir samērā mierīgs un drīz vien var sākt sauļoties, jo paliek samērā karsti Tā kādu laiku padzīvojāmies un gulēt aiziet arī Uldis. Tad viens pēc otra sāk mosties pārējie un zirgojamies tālāk Kamēr man uznāk lielais lūziens un ap 12 naktī noliekos gulēt. Kad pamostos pēc 8h mēs jau redzam Grensnejas salu, kas izrādās ir baigi baigi ļoti ļoti nenormali labs skats. Pie stūres nāk lūziens un kursu noturēt ir baigi grūti, jo ar aizvērtām acīm jau neko neredz, bet to, ka man aizvērtas acis arī neredz, jo esmu aprīkots ar tumšām brillēm. Ik pa laikam capt. Uldis man uzdod jautājumu kur es stūrēju un tad es pamostos uz 3min un savedu visu kārtībā. Kapteinis uztaisa kafiju un piebaro mani ar maizītēm, kā rezultāta pamostos un safočēju bilžu kalnu ar skaisto Grensnejas dabu. Kamēr dzīvojos pa kajīti Māris stūrē un arā skaļā balsī paziņo, ka milzīga zivs mums peld apkārt. Izlecu ārā un ieraugu divus delfīnus, kas drusku paplunčājās ap mums un tad ātri vien pazūd. Nu labi ko tur daudz priecāties. Kaut gan baigi gribētos redzēt vairāk tos delfīnus un ilgāku laiku, kā arī tos vaļus, kuri it, kā šeit kaut kur esot.
Piestājam pie bojas un gaidām, kamēr pie mums atbrauks harbormasters un ierādīs piestātni. Šis atbrauc un kā izrādās mūsu iegrime ir par lielu, lai noliktu kādā sakarīgā vietā, līdz ar to mums jāsienas klāt pie peldošas laipas, kurai nav izejas uz krastu. Bet tur 5m tālāk ir ūdens taksis, kas pa 1,5 mārciņu, jeb 2 EUR no cilvēka mūs šos 5m uz krastu aizved. Šis laikam ir mans mūža īsākais un reizē arī dārgākas brauciens ar TAXI nobraucām apmēram 15 metrus pieci cilvēki kopā pa 10EUR – ienesīga štellīte.
Sala smuka, bet ko tur daudz rakstīt gan jau bildēs varēs redzēt. Vienīgi interesanti ir tas, ka uz salas ir 3000 LV viesstrādnieki no tiem visiem mēs satikām sešas.
Beidzot bijām arī dušā, kuru samērā ilgi meklējām Vēl tur ir baigais paisums un bēgums max ūdens līmeņa svārstība ir 6m – samērā iespaidīgi. Jahtu ostā ir ierīkot luksofors, kas deg sešas stundas sarkans un sešas zaļš un nemaz fiziski nevar izbraukt un pārkāpt noteikumus, jo ūdens nav. Pie ceļojuma čeku sūtīšanas punkta bija latviski uzrakstīts – „Naudu uz mājām var sūtīt šeit”
Nu ja un visu laiku gribas skatīties uz kreiso pusi ejot pāri ielai un tad uz labo. Bet kā jau Anglijā tas neko nedod un ielām pāri ejot visi grozam galvas uz visām pusēm.
Noķērām gumijas taksi pa 10EUR mūs nogādāja uz jahtu un tur arī palikām. Vispār jau bija doma aiziet uz kaut kādu tur Folies krogu, kurā esot pilns ar latviešiem un portugāļiem turklāt vakarā esot ap staba dejošanas konkurss, kurā varot vinnēt 100 mārciņas. Baigi gribējās paskatīties kā tad LV meitenes tur uzvedās, bet nu netikām krastā. Godīgi sakot drusku jau žēl, ka tā notiek. Tur mūsu tautiešus uzskata par lēto darbaspēku un šķiet, kā pret tādu arī izturas. Bet ko lai dara, ka nevar vai negrib strādāt un palikt LV. Visticamāk jau, ka negrib, jo ja grib tad jau var daudz un varbūt pat visu. Bet no ok ņebuģem o grusnom Dīvaini, ka šajā offshor zonā nesatikām nevienu no mūsu oligarhiem. šorīt ( 23.07.2007) līst lietus drusku svilpo vējš un ir arī kaut kādi viļņi. Ejam ārā un laiks kļūst mierīgāks un mierīgāks. Ir apmācies, bet silts un pamazām sākam mest nost jakas un džemperus. Labi tad jau pietiks te rakstīt man jau arī apnika. Tagad burājam uz Šerbūru. Tagad iešu iekšā nolikt kompi, jo sēžas arī batereja. Un sāksim taisīt ēst. Vista apelsīnu, karija, medus mērcē ar vārītiem kartupeļiem Līdz sakariem.
Samērā mierīgi un ar pilniem vēderiem ieejam Šerburgas ostā. Apstaigājam pilsētiņu – diezgan simpātiska. Nobaudām kebabus, ko gatavojuši turki un ejam atpakaļ uz jahtu. Šovakar mums pievienojas divi jauni cilvēki, ko nosvinam ar 1L viskija.
No rīta 24.07.2007 salodēju autopilotu, kurš arī pēc tam turpina nestrādāt, bet citi turpina sirot pa pilsētu. Gribējās jau nopirkt Šerbūras lietussargu, bet nu nekur jau nav Tagad visi izklājušies uz klāja un sauļojās, kamēr Ralfs stūrē. Vispār jau tur ārā nav ko darīt – karsti. Es labāk iekšā ēniņā gaidīšu kad beidzot pieliks to majonēzi tunča salātiem un tad droši vien būs jāpaguļ diensvidus ar pilnu punci Tagad ejam uz Dippe kur nokļūsim apmēram pēc 24 h a varbūt ātrāk vai vēlāk atkarībā no vēja.
Kārtīgi izgulējies pamostos un paskatos arī saulrietu. Raimonds un Liene grābstās ap stūri tādā veidā turot jahtu kursā Bet tā, kā viņi nostūrējuši visu dienu, kamēr pārējie guļ tad laikam ir noguruši un iet gulēt. Saģērbju siltās burāšanas drēbes un ar možu garu dodos pie stūres. Apkārt lēnām satumst un pie horizonta parādās aptracis zvejnieku kuģis, kuram ir ļoti liela interese par mums. Viņš vienkārši stūrē mums virsū. Pēc kāda laiciņa šis sāk mest ārā tīklus. Ir dzirdēti stāsti par franču zvejniekiem, kuri noķer jahtu un izmet tieši priekšā tīklus. Pēc tam vēro un priecājās, kā tu mocies izvairotos no tīkliem. Nu, bet šoreiz viņš izmeta tīklus mums blakus un labais nodoms mūs pačakarēt neīstenojās. Vējš paliek spēcīgāks un viens otrs vilnis jau ir ap 3m augsts. Kapteinis aiziet gulēt, bet mēs ar Uldi paliekam pie stūres. Maināmies ik pa 30 min, jo nostūrēt ir grūti lielie viļņi un spēcīgais jahtu mētā tā, ka grūti noturēties kursā un iekšā jau arī ir jautri. Gulētāji ne tikai var iepazīt lidojošus traukus un citus priekšmetus, bet arī palidināties paši. Kapt. Uldis arī ir iedomājies, ka viņam izdosies pagulēt, bet tiklīdz viņš taisās iemigt es iestūrējot lielā vilnī un bura ar lielu blīkšķi piepūšas no otras puses. Bet mēs ar Uldi dzeram izsmalcinātu vīnu no tetrapakas ( maksā drusku virs eiro par litru ) un baudām vēju un viļņu šļakatas
Apkārt arī spīd spožas zvaigznes, kuras laiku pa laikam krīt. Mans vēlmju saraksts drīz būs iztērēts ja tās zvaigznes kritīs tik bieži. Miegs sāk nākt vairāk un vairāk līdz izslēdzos pie stūres pilnībā. Kad konstatēju, ka esmu galīgi nost no kursa izdomājam celt augšā Māri un Ralfu, lai viņi mūs nomaina. Es aizeju gulēt un izslēdzos uzreiz.
Bet nākošajā rītā uzzinu, ka 15min pēc nomainīšanās esot bijis dikti smuks saullēkts.
Pamostos un esam jau pie pašas Dippe – pilsēta ar lielām klintīm un izteiktu reljefu.
Ieejam ostā un ejam uz ostas ofisu. Karstums ir samērā nepatīkams, bet vietējie zvejnieki tirgo butes, rajas un vēl dažus nepazīstamus mošķus. Nokārtojam visas formalitātes un uzzinām, ka tuvojās viena eleganta okeāna vētra, kas mūsu plānus iziet nākošajā rītā uz Boloņu var attālināt. Uzzinām dušu kodus apskatāmies šo piečurāto paradīzi un dodamies pastaigāties pa pilsētu. Āti vien atrodam turkus, kas mums uztaisa asus kebabus. Pilsēta diezgan interesanta un nostaigājam diezgan ilgu laiku, aizejam līdz okeānam. Okeāna pludmale sastāv no apaļiem akmeņiem, kuru izmērs ir apmēram vienāds ar mandarīnu. Pabradāju gar okeāna malu un nofočēju pāris vilnīšus. Nopirku ūdenspīpes tabaku un ogles, kā arī kalvadosa sidru. Atgriežamies uz jahtas un secinām, ka beigušies alus un vīna krājumi. Ātri dodamies uz lielveikalu, kur piekraujam pilnus ratus ar aliem, diviem litrīgajiem sidriem un 10L vīna paku. Viss jau būtu jauki, ja to visu varētu aiznest uz jahtu, bet nu kaut kā pa trijiem aizstiepjam. Ralfs un Uldis iepērk paiku līdz ar to viņi nes paiku un nepalīdz mums nest šmigu. Bet viss jau ir labi sastiepjam un lēnā garā sākam testēt šķidrumus.
Dabīgais sidrs garšo pēc brāgas, bet tā kā mums nav kandžas aparāts tad nāksies šo burvīgo dzērienu izbarot Neptūnam. Uzkūpinam ūdenspīpi par ko blakus stāvošās jahtas pasažieri lūr ar baltu aci uz mums – beļģi laikam domā, ka mums tur kāds opijs vai vismaz zāle, tomēr tur ir tikai ābolu tabaciņa. Ārā jau ir tumšs un dodamies uz pilsētu apēdam kebabus un aizejam līdz okeānam. Kad atgriežamies turpinam spēlēt zolīti, bet Māris vairākas reizes aizmieg spēles laikā un pamostoties prasa kurš ir lielais un cik stiķus viņš ir paņēmis. Pārtraucam spēli un ejam gulēt. No rīta (26.07.2007) Paēdam brokastis, kas sastāv no ievārījuma, pīļu aknām, franču maizes un dažādiem sieriem un desām, bet desertā krembrulē. Ārā baigi pūš un līst lietus – prognoze piepildījusies un mēs sēžam ostā. Neviena jahta neiet ārā, bet nāk tikai iekšā citas. Nevar zināt cik ilgi būs te jāsēž, jo turpmāk izskatās jau diezgan štruntīgi. Jāmēģina noķert kāda mierīgāka diena un jāmūk iekšā okeānā. Gribas jau izbraukt to Lamanšu un tik iekšā Ziemeļjūrā. Šobrīd domājam ko lai sadara, jo tādā lietainā laikā jau negribas nekur pārāk iet, bet sēdēt jahtā arī nav nekāda kaifa. Labs i līdz sakariem.
Biju nopeldēties okeānā – pirmo reizi šī brauciena laikā izpeldējos.
Pastaigājām pa pilsētu un paēdām pusdienas. Tagad esam atgriezušies uz jahtas un kaut ko te riktējamies. Ralfs taisa kafiju, bet pārējie vēl klejo pa lietaino Dieppi – okeančikā plosās baigais vējš un pēc mūsu prognozēm tas rimsies rīt (26.07.2007) no rīta. Esam nolēmuši rīt iziet okeānā ap 11 dienā un vilkt uz Boloņu. Drusku jau apnicis dzīvoties pa krastu – nu cik var jau otrā diena. Atkal velk iekšā jūrā. Cerams, veiksmīgi šķērsosim Lamanšu un drīz vien beigsies šitā franču zeme. Drusku apnicies te ir un gribas kādu citu valsti apskatīt. Tagad priekšā ir Beļģija, Nīderlande, Vācija, Dānija, Zviedrija. Pārbraucienā no Šerbūras uz Dieppi esam iebraukuši austrumu puslodē. Vismaz tā pati puslode, uz kuras atrodas Latvija. Lēnā garā pa bišķim, pa bišķim tuvojamies mājām. Visā visumā te ir baigi forši un mums nav bijis neviens strīds – laikam labi mākam sadzīvot viens ar otru. Pārsvarā visu laiku visiem ir labs garastāvoklis un bieži smaidam. Drusku jau par mājām domāju, bet principā tā izteikti nemaz negribas tur būt tik ātri. Šeit ir labi un interesanti. Starp citu – šodien bijām arī muzejā. Drīz jāsakārto bildes. Tās gan būs daudz un varbūt pēc brauciena būs jāuzorganizē kāds bilžu vakars, bet vēl jau ilgi jābrauc plānojam būt Rīgā uz augusta vidu. Laikam arī mana vārdadiena būs jāsvin uz jahtas.
Visu vakaru pavadām uz jahtas, spēlējam durakus, ēzeļus beigās arī dziedam visādas dumjas un mazāk dumjas dziesmas. Dažas pat var uzskatīt par smukām. Kamēr pa to laiku Lamanšā ir baigais pūtiens un līst lietus.
No rīta aizejam uz veikalu un papildinām vēl paikas un alus krājumus. Izejam Lamanšā un konstatējam, ka vējš ir ap 20 mezgliem, bet no vakardienas pūtiena palikuši milzīgi viļņi. Viss okeāns baltās putās un mani pieliek pie stūres. Bet nu nekāda vaina – pastūrēt var, kaut arī baigi grūti. Viļņi ir aptuveni 3 metrus augsti un ik pa laikam mums pāršļācas pāri kāds 4 metrīgs eksemplārs. Ik pa laikam uz klāja sēdošie un gulošie saka man paldies, jo iebraucu kādā vilnī un tas visus apšļaksta. Tīri interesanti vispār. Pa gaisu aizlido arī mans kompītis, kas manī nerada absolūti nekādu prieku. Kāds nebija pārslēdzis havajā vārstu., kas principā nemaz nav slikti jo mums tagad ir arī smaržīga strūklaka, kuru vēl burvīgāku padara kapteiņa komentāri krievu valodā un samērā skaļā balsī. Laikam viņam arī patīk. Šobrīd viens otrs mani apsmej, jo tā rakstīšana ir samērā jauka – baigi šūpo un nevar trāpīt uz pareizajiem burtiem, bet es cenšos rakstīt bez kļūdām. Tikko viens vilnis iešļakstījās iekšā – fantastiska padarīšana, laikam būs jāaiztaisa lūkas, jo naktī negribēsies gulēt peļķē.
Sāk kratīties arī kuģa zvans, kas liecina to, ka viļņi tiešām ir ļoti nopietni. Ik pa laikam pa kajītes lodziņu var vērot zemūdens skatus. Tas laikam paredzēts ziņkārīgiem tūristiem, lai var vērot zemūdens pasauli. Vēlāk es arī iešu paskatīties, bet tagad taču man jāraksta memuāri. Neskatoties uz visām apkārt notiekošajām atrakcijām laiks ārā ir saulains un diezgan silts. Visi viļņi, kas mūs apšļaksta samērā ātri nožūst un atkal ar sausām drēbēm var gaidīt nākošo auksto dušu. Kapteinis visu laiku štopē saldos, bet Māris guļ ārā un izskatās aizdomīgs. Ceru, ka līdz galam zaļš viņš tomēr nepaliks. Man kā vienmēr šī šūpošanās neko neskādē, bet tieši otrādi iepriecina. Ir jau forši pamočīt pa 4 metrīgiem viļņiem. Vakarā iesim pitstopā un pārlaidīsim nakti, to pilsēteli sauks Bologne sur mer. Tad jau nākamajā rītā ar gaismiņu atiesim, lai šķērsotu Lamanša šaurāko vietu. Tur gan varētu būt interesanti, jo tā tomēr ir viena no bīstamākajām kuģošanas vietām pasaulē. Ja paskatās kartē ta tur ir pilns ar nogrimušiem kuģiem. Ja iesim uz kanti un kajītes lodziņš būs zem ūdens tad droši vien visi stāvēsim pie lodziņa un fotografēsim vrakus. Arī šajā apvidū ir viens otrs nogrimis kuģis. Viņiem laikam tas kāds nacionāls hobijs, jo citādi nogrimušie kuģi nebūtu tik daudz. Labs i pietiks rakstīt un sēdēt kajītē iešu ārā apskatīt mūsu zaļos cilvēciņus, varbūt kādam vajag kādu uzmundrinājumu – „gan jau pāries” . Kajītē jau viņi nevar sēdēt, jo tad paliek pavisam čābīgi. Vislabāk sēdēt vai gulēt ārā ar skatu uz horizontu. Un vel labi būtu viņiem iešmigot, jo tas arī nojauc vestibulāro aparātu un nepaliek slikti pie lielas šūpošanās. Bet no alkohola šie, protams, atsakās. Es gan paķeršu Uldi un iesim ārā iedzert alu – diena ir smuka un karsta par ko neveldzēt sevi ar alu un kādu atspirdzinošu viļņu šalti. Ak, šis baltais, karaliskais burāšanas sports – kas var būt jaukāks par šo.
Pusi dienas nogulēju, jo laikam naktī izgulējos nepietiekami. Rādījās pat sapņi par jūras tematiku. Drīz jau būsim Boloņā palikušās tikai kādas 3 stundas. Droši vien tur jau viss būs ciet un neko daudz no Boloņas nedabūsim redzēt, jo jāceļas ar gaismiņu un tas nozīmē, ka agri būs jāiet gulēt. Bet nenāks jau miegs jo esmu nogulējis lielu daļu no dienas. Forša čučēšana, kad vilnīši ieaijā.
Drusku pavārtījos pa savu guļvietu un palasīju kādu vecu žurnālu, jo svaigu preses izdevumu LV valodā jau mums nav, un izlīdu uz klāja. Esam diezgan tuvu ostai un gatavojamies ieiet ostas akvatorijā, ko norobežo moli. Samērā labs skats, ka pāri moliem iet pāri samērā balti viļņi. Sākas arī lietus un mēs lēni iepeldam ostā, kura izrādās ir pārpildīta. Pēc vairākiem sarežģītiem manevriem pietauvojamies vienai angļu jahtai uz borta. Burātāji no citām jahtām aplaudē, jo laikam mēs esam pirmie no daudzo kandidātu bara, kam izdodas tur piestāt. Citus vienkārši viņš tur nelaida. Arī mēs kad devām viņam piesienamos galus tos sākumā neņēma vai meta atpakaļ. Bet nu nebija jau izejas – citas vietas bija aizņemtas. Satiekam ari beļģu džeku, kas stāvēja mums blakus Dieppes ostā. Pēc visas procedūras un jaukas lietus dušas salienam iekšā un sākam gatavot vakariņas. Liene sāk vārīt kartupeļus un sataisa salātus, Uldis jauc rumu ar kolu, bet kapt. Uldis taisa majonēzes valriekstu, ķiploku mērci, ko pasniegs kopā ar baklažāniem, kurus jācep man. Lēnā garā maltīte tiek pagatavota un visi ar pilniem punčiem kļūst miegaini un klusi. Saldajā uzēdam kokosriekstu krēmu un lēnām pošamies uz čučumuižu. Kamēr es te rakstu šo memuāru citi kaut ko vēl lasa, dažs labs jau guļ, bet mums uz borta pietauvojas beļģu jahta – jahtklubs tiešām ir pilns.
Rīt sešos ceļamies un kādu no mums vilks augšā mastā, lai atkabinātu sapinušos rollfoku. Visticamāk jau vilks mani kā jaunāko un ar lielāko burāšanas pieredzi pēc kapteiņa (varbūt vienīgi Raimondam ir līdzvērtīga), bet nu nevar jau zināt. Ap sešiem no rīta visticamāk būšu aizmidzis un nespēšu pretoties uzvilkšanai mastā. Jebkurā gadījumā rīt šķērsojam Lamanša šaurāko vietu un pēc šī procesa ielajam šampi lielā traukā, kuru laižot pa apli nosvinam ieiešanu Ziemeļjūrā. It, kā laiks rīt (28.07.2007) būšot labs, kaut arī nemaz tā neizskatās. Šobrīd gāž lietus, bet vēja gan nav. Visi jau guļ, bet es mēģināšu tikko sarakstīto tekstu ielikt dienasgrāmatā un doties pie miera. Žēl, ka tas mobilais internets ir tik sasodīti lēns – savādāk varētu palasīt komentārus un atbildēt uz vēstulēm. Man knapi izdodās ievietot savus tekstus tāpēc arī neļaunojaties par to, ka neatbildu. Gan kādā ostā būs fiksāks pieslēgums un es varēšu pačatot gan ar vēstulēm, gan komentāriem, skaipu, msn un galu galā ielikt arī bildes, kuras šobrīd jau ir ap 2 – 3 simtiem. Arlabunakti, nākamais ieraksts jau būs no Ziemeļjūras plašumiem pie Beļģijas krastiem. Ja godīgi tad tā Francija jau ir apnikusi un gribas kaut ko citu.
Bet pagaidām gāž lietus, kas labi palīdzēs aizmigt.
Pienācis beidzot rīts, kuru sagaidīt nemaz nebija tik viegli, jo sakarā ar lietu jahtai visas lūkas ir ciet un iekšā ir bezgaiss un karsts, līdz ar to īsti izgulēties jau nemaz neizdevās. Drusku pabrokastoju un gatavojos uzvilkšanai mastā, kas ir samērā augsts – 20 metri no ūdens virmas. Kamēr atkabināju pārplīsušo falli un pieliku jauno bija iespēja paskatīties uz Boloņu, jo krastā tā arī mēs neizkāpām. Visā visumā pilsētele atgādina Ķengaragu un sirdssāpes nebija, ka neredzējām šo bloķeņu masīvu no tuvāka attāluma. Ātri sapošamies un atejam no ostas – mums seko dažas jahtas, bet ieejot Lamanšā var redzēt apkārt dažus kuģus, un jahtu baru, kas arī nolēmušas Lamanša šaurāko vietu šķērsot pa dienu. Laiks samērā normāks, drusku krata un drusku pūš, bet saulīte spīd un tā, kā nāk miegs tad es eju gulšņāt. Nodarbes uz jahtas vispār nav neko bagātīgas ar notikumiem, ja atmet krasta piedzīvojumus, laika apstākļus un savstarpējās sadzīves ainiņas. Vienkāršā valodā to var raksturot tā – pastūrē kad vajag, paēd, paguli vai arī pablenz nenoteiktā punktā. Šīs ir tās meditatīvās ainiņas, kas piemeklē burātājus mierīgā laikā – kolosāla atpūta. Aceramies arī iepriekšējo pilsētu piedzīvojumus un notikumus – piemēram, kā Māris turkam kebabu ēstuvē prasīja – „Where is bugubugi in your town” šis, protams, nesaprata, kamēr Māris nesāka viņa priekšā attēlot disko soļus, par ko pārējie principā bija bez iekšām pārsmējušies. Mūsu smiekli, protams, turkam radīja sevišķu piesardzību, kas kopsummā pasākumu padarīja vēl ņirdzīgāku.
Esam gandrīz šaurākajā Lamanša vietā un apkārt ir krietni sabiezējis citu braucēju pulks, gan jahtas, gan kuģi un vienlaicīgi var redzēt Angliju un Franciju.
LMT beidzot pieslēdz Uldim mobilo, kuru bija atslēguši tā, kā viņa garantijas depozīts, kā jaunajam klientam ir tikai 50Ls. Es savukārt tikmēr atkal ielienu iekšā un lasu vecos vēl neizlasītos žurnālus un laiku pa laikam aizmiegu – pēdējās dienas kaut kā nāk miegs visu laiku, kāpēc nepagulēt, ja organisms prasa? Paiet neilgs laiciņš un esam jau tuvu Ņūportas (Beļģija) ostas ieejai. Jūras vārtos plosās lieli viļņi, kaut gan vējš nekāds baigais nav, laikam satiekas jūras viļņi ar upes straumi. Viena otra jahta izkatās tīri ņirdzīgi, jo skati tiešām ir kā īstā vētrā – mēs gan ejam pa maliņu un visu to burbuļvannu apbraucam un nepiedalāmies šajā tējas glāzes vētrā. Tomēr es fočēju citus varoņus, kuri cīnās ar lielajiem viļņiem un riskē ar jahtas izsmērēšanu pret molu.
Nekāda vaina – bildes sanāca labu labās droši vien kādu ielikšu arī vispārējai apskatei.
Vēl nobildēju, kā jūras krauklis ir noķēris buti un neveiksmīgi to cenšas norīt veselu.
Bute taču diezgan plata, bet ar parastām zivīm droši vien nav problēmu.
Piesienam jahtu un dodamies pastaigā uz pilsētu, kā izrādās līdz pilsētai jāšpago 3km. Pa ceļam novērojam dažus beigtus un dažus dzīvus zaķus ( tie, kas ar garām ausīm ) , bet te viņi tādi maziņi un daudz – varbūt tie ir arī truši nezinu, katrā gadījumā pa ceļu tie vazājas un mašīnas tos mēdz arī sabraukt – neierasts skats Latvijai. Pilsēta diezgan smuka, bet baigi maza, atgādina es pat nezinu ko, nu kaut kādu Dānijas pilsētu piemēram Nexo vai Ronni, kur arī plānojam iegriezties šī brauciena ietvaros, bet es jau tur esmu bijis un gribu vēl. Rātslaukumā norisinās kaut kāds īru folkmūzikas koncerts – daži spēlē kaut ko, bet mazā placīti dejo viens džekiņš ar veselu meiteņu baru kaut ko līdzīgu līnijdejai aplī.
Pēcāk ieejam kādā mazā krodziņā, kur kārtīgi paēdam, Raimonds, kapt. Uldis un es steikus, Ralfs un Liene spageti bolonjeze, bet Māris un Uldis cūkas kāju. Šajā krodziņā iepatikās tas, ka nebija mazuma piegarša – porcijas tiešām lielas – pa visiem samaksājām apmēram 140EUR , kas uz 7 cilvēkiem laikam skaitās maz šajā pilsētā. Staigājot gar citiem krogiem otro cenas bija ap 30 – 40 EUR. Mums vēl bija daži ali, kādam vīni utt. Tiešām jaukas vakariņas sanāca. Ejot atpakaļ uz kuģi gribējām spēlēt durakus vai ēzeļus, bet, kamēr atnācām bija jau šī ideja atcelta un gājām gulēt. Māris, kā vienmēr izrubijās salonā un vēlāk pusaizmidzis aizvilkās uz savu koju. Arī man lēnā galā uznāk miegs un laižos migā.
Rīts (29.07.2007) sākas ar kateiņa brēcienu, ka kaut kas ir saburbuļojis un neesot dabujis elpot – es, protams, nesaprotu par ko iet runa, bet saprotamā kārtā dabonu visu pārmetumus pirmais, jo esmu vienmēr pa ķērienam, tā, kā guļu salonā un atrodos visiem notikumiem pa vidu. Bet es jau nedusmojos tas jau laikam nav personīgi. Tomēr esmu pie jahtām pieradis un brīnišķīgi saprotu, ka cilvēki, kas nav pieraduši bieži vien izdara kaut ko nepareizi, jo tomēr tie sadzīves noteikumi atšķiras. Kaut vai tas, ka jebkurš priekšmets ir jānoliek tā, lai tas neaizlido utt. Sauszemes iemītniekiem jau nav pieraksts, ka traukus, labāk likt izlietnē nevis atstāt uz galda, vai ka neiedzers aliņš arī ir jāsargā no apgāšanās, ja negrib peļķi. Būs jau labi – kaitnieku taču nav.
Brokastīs Ralfs uzvāra auzu pārslu putru, Liene uzcep dabīgās olnīcas ( vienā ēdnīcā krievi bija šādi iztulkojuši uz LV valodu ēdienu, kas saucas JAIŠŅICA NATURAĻNAJA – tad nu arī mēs te turpinām zirgoties ) ar cīsiņiem papildus sasmērējam maizītes, kafiju un beigās kad apēsts saldais ir sajūta, ka labi paēsts.
Visiem pilni vēderi un nevienam negribas mazgāt traukus – nolemjam vilkt sērkociņus un man, protams, tiek īsākais. Bet nu vēl drusku ēdam – Māris paskatās uz franču krējumu un secina, ka tas sāk pārvērsties par bezpeni ( Tā biezpienu sauc kāda krievu tautības ēdnīcas darbiniece – arī šis vārds ir klāt mūsu kolekcijai).
Mums baigi vibrē dzenskrūve, kas iespējams var nokrist pavisam tādēļ nolemjam jahtu celt ārā, ar augstspiedienu nomazgāt apaugušo jahtas apakšu, kā arī saremontēt dzenskrūvi. To mēs varēsim izdarīt tikai pirmdien, jo tad būs pieejams ceļamkrāns. Līdz ar to šodien atkal ir platais vakars un atiešana būs tikai rīt (29.07.2007) no rīta pēc remonta. Konstatējam, ka arī beļģu džeks, kurš mums blakus stāvēja gan Dieppes, gan Boloņas ostā stāv blakus mums arī šeit, kaut gan jahtklubs ir ļoti milzīgs apmēram 3500 jahtu. Šis skaitās Beļģijas gaisa spēku jahtklubs.
Pirmdien drusku paiesim uz nākamo ostu un gatavosimies lielajam pārbraucienam.
Braukšana gar piekrasti ir ļoti sarežģīta un visu laiku jāskatās kartē, jo apkārt ir ļoti daudz sēkļu un uzsēsties uz tiem galīgi negribas – tāpēc laidīsim dziļi Ziemeļjūrā un paiesim kādas 200 – 300 jūdzes ( 400 – 600 km) pa kārtīgu dziļumu labi drošā attālumā no krasta. Tad jau redzēs kur piestās pēc tam, bet doma ir tuvoties Ķīles kanālam. Īsti nevar saprast cik mēs te paliksim, jo Māris, Raimonds un Liene taisās mūs pamest un lidot uz Rīgu. Labākajā gadījumā mēs paliekam 4, kas nav pārāk daudz priekš 2 – 3 diennakšu nepārtraukta burājiena. Var jau gadīties, ka aizbrauc arī Uldis un tad mēs paliekam trijatā un tas jau ir pasmagi tik maz cilvēkiem panākt nepārtrauktu stūrēšanu, jo jāguļ arī tomēr ir, bet būs labi. Nav ko zīlēt laiks rādīs, kā būs, būs.
Šodien bijām uz pilsētu un izēdām veselu katliņu ar gliemežiem. Kad oficiantei prasījām kādus gliemežus viņa iesaka – tad viņa atbildēja, nevar neko ieteikt jo neko tādu viņa tad nedomā ēst un neēd. Bet mēs gan vienu katliņu izēdām un bija tīri garšīgi. Ralfs abi Uldi un es vienu katliņu uz visiem kas principā bija pietiekami daudz, bet Māris, Raimonds un Liene katrs pa katliņam. Šiem droši vien forša sajūta, ka pilns vēders ar gliemežiem. Labu apetīti. Eju šo ziņu likt internetā, jo šajā ostā tas izskatās normāls, galerijā ielikšu arī bildes. Lai veicas.
Pienāk nākamais rīts un visi lēnām un bez steigas pamostas – vēl esam Ņuportas ostā un mums šodien vajadzētu izcelt ārā jahtu no ūdens lai saprastu, kas ir noticis ar dzenskrūvi. Pusi dienas pavadām meklējot navigācijas gadagrāmatu, kas palīdzēs mums vieglāk orientēties straumēs, paisumos, bēgumos un mazajās ostās, kā arī cenšamies atrast kādu krānu, kas mūs izcels. Pēc kārtīgiem meklējumiem tomēr atrodam gan grāmatu, gan izcēlēju. Kad jahta izcelta konstatējam vienīgi to, ka uz dzenskrūves ir uztinies pamatīgs tīklu gabals ar visiem pludiņiem, kas arī ir tas, kas rada nejauko vibrāciju un apgrūtina manevrēšanu. Noņemam šo murskuli un dzenskrūves un priecīgi par to, ka tik vien tā bēda ielaižam jahtu atpakaļ ūdenī.
Pēc mirkļa visi sadomā aiziet uz veikalu, jo nepieciešams iepirkt proviantu nākamajam pārbraucienam uz kādu Amsterdamai pavisam tuvu esošu ostiņu.
Vēl pagatavojam vakariņās stroganovu ar spageti un pirms došanās pie miera aizejam uz jahtkluba krogu, kur parušināmies pa internetu un izderam pāris alus, bet pēc tam visi draudzīgi dodamies uz jahtu un piebeidzam vienu viskiju un vienu rumu. Šie divi šķidrumi kombinācijā ar alu atstāj neaizmirstamu iespaidu uz Māri un Raimondu, kuri daudz nedomājot uzvilka glābšanas vestes un ieleca piegružotajā jahtkluba akvatorijā, ko, protams, arī nofilmējām. Māris izdomā, ka jānotestē glābšanas veste un demonstratīvi guļ uz vēdera ūdenī ar galvu zem ūdens gaidot, kad veste viņu apmetīs uz muguras – šādu eksperimentu viņš veica apmēram minūti un pēc tam paziņoja, ka veste nav gluži laba, jo ja viņš pats nebūtu apgriezies tad tā arī būtu palicis līdz mirklim, kamēr viņu izvelk ar ķeksi.
Nākamajā rītā dodamies ceļā.
Laiks diezgan interesants drusku pūš un jūra baltās putās – ļoti smuks skats, tikai siltāk jāapģērbjas lai šo skatu varētu baudīt siltumā un sausumā. Šī procedūra ilgst apmēram 24h un nākamajā rītā ieejam Ijmuidenas ostā, kas atrodas stundas braucienā ar autobusu no Amsterdamas. Tā, kā ostā ienākam ap 5 no rīta tad uzreiz ejam arī gulēt, lai normālā laikā varētu doties iepazīt Amsterdamu. Ap pusdienas laiku jau esam Nīderlandes galvaspilsētā, kur izderam pāris alus, paēdam un dodamies meklēt sarkano lukturu kvartālu pa ceļam apskatot pilsētu un coffeshopus. Esam drusku izklīduši, bet pēc ilgiem meklējumiem visa kompānija atkal ir kopā un dodas sirojumā pa šaurajām un pērkamās mīlas pilnajām ieliņām. Kad pa visiem Amsterdama ir izbaudīta un dodamies atpakaļ uz ostu.
No rīta mūs pamet Raimonds, Liene un Māris – īstenībā drusku žēl šķirties jo pa šīm dienām biju tā labi iedzīvojies ar viņiem. Izgriežam pieraudātos kabatas lakatiņus, sapērkam paiku un dažus alus, kā arī uzpildām ūdeni un dīzeļdegvielu un dodamies jūra. Tā kā esam palikuši tikai četri, bet gaidāmais pārgājiens uz Ķīles kanāla ieeju būs aptuveni 48 stundu nepārtraukts burājiens tad ieviešam uz jahtas maiņu režīmu un sadalāmies divās komandās. Vienā ir abi Uldi, bet otrā es ar Ralfu. Braucienu sākam mūsu maiņu un pie stūres sēž Ralfs. Maiņas sadalītas tā, ka katrai maiņai jāstūrē 4 stundas un tikmēr otra maiņa guļ.
Tātad mums ar Ralfu sanāk no 13.00 – 17.00 ; 21 – 01; 05 – 09 un tā visu laiku, kamēr nebūsim ostā. Šodien jau ir 3.augusts un ostā plānojam būt 4. augusta rītā.
Šobrīd esam noburājuši apmēram pusi ceļa līdz Ķīles kanālam. Līdz krastam palikušas aptuveni 100 jūras jūdzes ( ~200km) . Tad paralēli mums te vēl ir dežūras kambīzē, jeb citiem vārdiem sakot jahtas virtuvē. Vakar bija Ralfa kārta šodien mana, tālāk jau redzēs kuram tiks – te jau viss ir samērā brīvprātīgi, kā sarunā tā ir, galvenais lai pašiem labi, bet ir jau lietas, kas ir jādara arī tad, ja ļoti negribas. Pretējā gadījumā visi būs badā un nebūs neviena tīra šķīvja vai dakšas. Tā, kā neviens nav trauku mazgāšanas un ēst taisīšanas fans tad nu nākas to darīt pa visiem pēc kārtas. Nesen uzlēca saule un netālu no mums samērā zemu virs ūdens aizlidoja divi iznīcinātāji. Vēl mēs redzējām dažus cūkdelfīnus un vairākas naftas platformas, kā arī dziļi jūrā izbūvētu vēja ģeneratoru plantāciju. Ik pa laikam aiziet garām kāds liels kuģis vai jahta – vispār satiksme te ir diezgan dzīva, ko it sevišķi var redzēt naktī, ka visapkārt ir pilns ar kustīgām un nekustīgām lampiņām, kā arī zvaigznēm. Visu šī pārgājiena laiku, kamēr ejam no Nīderlandes un Vāciju mūs pamatīgi krata, pūš spēcīgs vējš un jahta iet diezgan lielā slīpumā, kas būtiski apgrūtina ēst taisīšanu vai tējas vārīšanu uz plīts, kā arī nav viegli sasmērēt maizītes, jo tiklīdz kaut ko izlaiž no rokām un nenoliek drošā vietā tas aizlido pa gaisu. Ja man būtu tāda reakcija kā sunim, tad varētu zobos noķert pa gaisu lidojošas desmaizes, bet nav rociņu – nav cepumiņu, jāsargā vien paika no lidojuma. Jauki arī skatīties kā kāds smērēdams pastētes maizīti uzsmērē arī sev uz džempera vai dzerot kafiju aizlej garām mutei. Bet nu nekas gan krastā būs vieglāk. Tagad ārā jau spīd smuka saulīte un man jādodas ēst. Ik pa laikam pamostas Ralfs, jo viņu visu laiku mētā pa kajīti no vienas sienas pret otru un tādā veidā neļauj aizmigt. Ralfs tikko paziņoja, ka vārīs mums auzu putru, kas ļoti labi noderēs par papildinājumu maizītēm, kuras pašlaik smērē kapteinis un baro mūs visus trīs, kamēr Uldis stūrē, Ralfs vāra putru, bet es visu pierakstu. Pēc stundas atkal sākas stūrēšanas maiņa, bet īsti gulēts ir tikai 4 stundas – grūti jau pierast pie tāda režīma, ka 4 stundas guli un 4 stundas esi augšā. Tāpēc arī mēs visi te šobrīd esam tādi pus miegaini. Visgrūtāk jau laikam ir kapteinim, jo viņš visu laiku guļ pavisam caurā miegā un ik pa mirklim skatās kartē, jo mums ir jāizlavierē starp sēkļiem, bojām un kuģu ceļiem un citām jahtām un naftas platformām. Bet nu pusē jau esam un pēc diennakts varēs kārtīgi izgulēties. Tagad slēgšu šo kasti ārā un pataupīšu bateriju, lai būtu iespējams piefiksēt arī nākamos iespaidus tad, kad gribās nevis tikai tad, kad var.
Tā kā vējš pavisam izbeidzās un jūra arī nomierinājusies nekas cits mums neatliek, kā laist zemē priekšējo buru, jeb foku un braukt ar dīzeļburu, jeb motoru. Tā, kā ir ieķērusies rollfoka uztīšanas mehānisms tad nogādā mani masta galā kur paķimerējos un laiž mani zemē. Vispār diez kas tur nav 20m no ūdens virsmas un vēl viļņi šūpo to puļķi, kura galā esi piesiets – noturēties diezgan grūti, līdz ar to diezgan pamatīgi apdauzījos pret mastu un saplēsu bikses, bet nekas, jo ja jau rakstu šo ziņu tad viss ir ok. Pēc tam sataisīju autopilotu un visi bija priecīgi un laimīgi, ko nosvinējām izderot pa vienam aliņam. Alus malks vēl nebija norīts, kad autopilots atkal atņirdza zobus, bet mēs jau paspējām izfantazēties cik jauki, ka nebūs visu laiku rūpīgi jāapbrauc katrs vilnītis un jāizseko katrai vēja brāzmiņai, jo to mūsu vietā darītu automātika.
Bet nu nekā nāksies vien turpināt trenēt burāšanas iemaņas, kaut gan mums visiem tās ir būtiski uzlabojušās, jo ceļš tiešām ir tāls un pilns ar dažādiem pārbaudījumiem.
Kapteinis Uldis ir lepns ar sevi un mums par uzveiktajiem attālumiem, bet vienkārši Uldis jau no parasta sauszemes iemītnieka ir kļuvis par jūras zvēru un stūrē kā pats nelabais – turklāt dažādos virzienos un ātrumos. Visā visumā šodiena ir ļoti saulaina un tik pat, kā bez vēja – tikai no rīta un naktī bija kratīklis un pūtiens, bet tagad mēs visi četri sauļojamies un gulšņājam. Pat mūsu Vidusjūrā sautētais, brūninātais un karsētais kapteinis uzvilcis šortus. Gandrīz visas dienas pirms tam žēlojās par to cik te ir auksti, bet laikam jau salīdzinoši ar Vidusjūras temperatūrām tā varētu būt, turklāt arī organismam taču vajadzīga aklimatizācija.
Nolēmu vēlreiz ķerties klāt autopilotam – notīrīju vadus satinu pa jaunu un sapūtu ar kontaktu tīrāmo aerosolu. Bet pa to laiku Uldis lasa „Čempionu brokastis” (nevis tās, kuras pa grīdu, bet tās, kuras Voneguta) un otrs Uldis taisa ēst – šoreiz „makaroni po flotski”. Kaut kas īsti nav Uldim makaronus pierauj pie katla, bet man autopilotu saremontēt neizdodas, turklāt arī saplīst izsmalcināta sidra pudele jahtas bilžās. Šķiet, ka kaut kas nav īsti kā vajag un tāpēc Uldis tas, kurš pagaidām vēl nav kapteinis beidz lasīt savas brokastis un dodas ārā pie Ralfa, kurš stūrē skatoties nenoteiktā punktā. Nesen paēdām katrs pa divām trim un vairāk porcijām un esam apklusuši un pusaizmiguši. Dažiem jau, protams, veicas, jo maiņa sākas tikai 22.00 un līdz tam laikam var pačučēt. Bet dažiem šobrīd ir jāstūrē. Nu ko lai vēl piebilst es iešu pačučēt, jo esmu sarakstījis memuārus, bet lai abi Uldi stūrē līdz 22.00 un pēc tam nodod spīdīgo rimbuli, ko tautā mēdz saukt arī par stūri mūsu maiņas brangajās ķetnās. Saldus sapnīšus pulkstenis jau 19:26 (03.08.2007) un es eju ārā uz klāja pagulēt.
Ā un šodien kambīzē dežūrē Uldis – tā, kā mūsu maiņai sanāk vēl viens bonuss, bet par rītdienu jau laikam nav vērts neko teikt, jo tad pienāks arī mana kārta iejusties pelnrušķītes lomā. Līdz vēlākam.
Pienākusi rītdiena (04.08.2007) un sakarā ar to, ka tuvojamies Ķīles kanāla slūžām mums jāmanevrē kopā ar ļoti daudz kuģiem un jāievēro bojas visu laiku sekojot kartei sācies viens svarīgs posms mūsu ceļojumā. Paskatoties apkārt var redzēt gandrīz visas lietas par ko māca gudrās navigācijas grāmatās. Arī mums orientēties palīdz GPS, kas pieslēgts portatīvajam kompim un, protams, vecais, labais kompass. Reālā situācija uz jahtas ir tāda, ka viens portatīvais stāv kajītē un čeko kursu, bet otrs uz klāja, katram savs GPS un papildus vēl viens stacionārais GPS kajītē, kā arī vēja ātruma, dziļuma un cita nepieciešamā mēraparatūra un papīra kartes, kuras īsti vajadzīgas nav, bet bez tām jau arī nevar – ko darīs, kad aparatūra atņirgsies? Nabaga kapteinis – viņš nekādi nedabū izgulēties, jo visu laiku cenšas sekot mūsu darbībām un kartei šajos nebūt, ne vienkāršajos apstākļos. Turklāt aizmirsu piebilst, ka tas notiek melnā naktī. Esam kā viena no lampiņām lielā spuldzīšu mudžeklī. Pagaidām pie stūres esam divatā ar Ralfu, kurš stūrē, bet es sekoju kursam, kamēr kapt. Uldis neveiksmīgi cenšas aizmigt. Gulējis nav pietiekami ilgi, bet nu kaut, kā nevar vēl aizmigt. Es gan jūtos tīri mundrs, jo pa dienu biju pasnaudis saulītē. „Mūsu maiņa ir beigusies” – paziņo Ralfs ar minūtes precizitāti un steidz kāpt kajītē, lai uzmodinātu abus Uldus. Manu priekšlikumu par to, ka kapteini varētu nemodināt šis nolemj īstenot, bet uzskata, ka tas ir gluži nepareizi no kaut kāda pagaidām tikai viņam zināma skatu punkta. Kamēr uzmodina Uldi pamostas arī kapt. Uldis un abi pievienojas man uz klāja, bet Ralfs aiziet atpūsties. Nodomāju, ka arī man ir laiks iet gulēt un nolemju to darīt ārā uz klāja, jo esmu labi saģērbies un pie nepieciešamības būšu tuvāk. To jau izrādās nemaz nevar ilgi izturēt, jo mitrums un drēgnums pilnīgi ielaužas visās drēbēs un nervu galiņos. Drusku vēl pacīnos un uznāk lielais tāds miegs, ka atliek atlaisties, bet šoreiz jau kajītē. kapt. Uldis palūdz lai neģērbju visas siltās drēbes nost, jo lai nepieciešamības gadījumā ir iespējams strauji reaģēt. Tā nu arī pussēdus guļu divās garajās biksēs no kurām vienas ir burāšanai domātas, bet otras tādas parastākas, divās kokvilnas ķeļņaškās, divos biezos džemperos un vējjakā. Gulēt jau baigi silti un ātri arī uznāk miedziņš. Pēc kādas stundas mani jau sauc, jo jāizpumpē ūdens no bilžām ( telpas zem jahtas grīdiņām) , kas tur sakrājies atkal pietiekamā daudzumā. Šis process nav jādara bieži, bet biežāk tad, kad darbina motoru, ko darījām arī mēs, jo šādā satiksmē un redzamības, vēja apstākļos tas bija visprātīgākais variants. Nepaiet ilgs laiks un mani sauc atkal. Uldis ir pārsalis un nākas viņu nomainīt – paliekam uz klāja ar kapt. Uldi ārā tiešām riebīgs, mitrs un auksts laiks. Ārti vien arī es sāku drebēt ar visiem džemperiem, jo pretī ir nejauks pretvējš. Šādās reizēs visvieglāk apzināties to, ka jahta nebūt nav tā vieta, kur vienmēr var sauļoties uz klāja, kā smalkās Holivudas filmās un arī cik ļoti būtiska loma ir labam apģērbam, kurš diemžēl ir ļoti dārgs. Kā pārliecinājos pats mans ekonomiskās klases ekipējums ir pārāk švaks šādiem pārgājieniem, bet nu nekas vismaz norūdīšos un izvēloties nākamo zināšu kam pievērst uzmanību. Sākusies mūsu maiņa un lēnām sāk mosties un tuntulēties arī Ralfs, bet Uldis atlicies uz dīvāna ir aizmidzis un nekustināms.
Lēnām uzlec liela un oranža bumba, ko vairākums cilvēku sauc par sauli. Skats jau traki jauks un lēnām varam mest savas mizas nost līdzīgi, kā sīpoli. Esam pie paša Ķīles kanāla slūžām un pēc mirkļa jau esam kanālā, kur piesienam jahtu un gaidām vēl vienu cilvēciņu. Kapt. Uldis man paliela savu vārdabrāli un paziņo, arī to, ka mēs esam baigie malači, ka esam uzveikuši navigācijas ziņā tik sarežģītu vietu. Atceramies arī pirmo tikšanos Brestā, kas šobrīd jau liekas ļoti, ļoti sen.
Tagad abi Uldi guļ , es nevaru aizmigt jo pienākums liek rakstīt memuārus, bet Ralfs sāk trīties, jo drīz būs jāstūrē un kamēr mēs visi snauduļosim mēs atradīsimies drošās rokās. Tikko Uldis aizgāja pretī cilvēciņam, kas pievienosies un es beigšu rakstīt, jo jāskatās taču kas atnācis. Pagulēšu vēlāk, bet arlabunakti.
Kad pamostos jau esam pie mazas Vācijas pilsēteles, kuru vietējie dēvē par Reinsburgu.. Ostiņa ir ļoti simpātiska, bet nav liela – tāpat, kā pati pilsētiņa, kura šķiet izmirusi mirklī, kad staigājam pa to. Tas laikam tāpēc, ka ir sestdienas pievakare. Pirms pilsētiņas apmeklējuma pieēdamies jahtkluba krodziņā, bet pēc mierīgā garā dodamies čučēt. Nākamajā rītā turpinām ceļu pa Ķīles kanālu uz otrajām slūžām.
Diena samērā karsta un arī vēja nav, bet ap kanālu, pāri kanālam un kanālā vērojama liela kustība. Pa kanālu braukā jahtas un lielie kuģi, pāri kanālam prāmju ved mašīnas un cilvēkus, bet gar kanālu minas velosipēdisti, kuriem mēs šad tad pamājam. Īsti jau darīt nav ko – sauļojamies un mājam visiem kam nav slinkums, kad pamājām akadēmiskās airēšanas komandai mums pretī atmāja visi airētāji, kas bija laivā izņemot vienu, bet roku pavicināja arī treneris – mēs jau gaidījām, ka viņi kaut kur ieskries, jo uz īsu mirkli laiva palika bez vadības.
Beidzot esam piesējuši jahtu un gaidām, kad atvērsies slūžas un būsim Baltijas jūrā.
Gaidot redzam medūzu barus un noskaidrojam arī to, ka šīs slūžas ierīkotas tikai tāpēc, lai iekasētu naudiņu no ceļotājiem, jo ūdens līmenis tajās nemainās. Par mūsu izmēra jahtu tas bija 35EUR. Kamēr visi nesamaksā tikmēr visi gaida, kamēr ikviens ir samaksājis par Ķīles kanāla atvēršanu. Šajā kanālā iebraukšanas ir bez maksas un it, kā arī pati braukšana ir bez maksas, bet izbraukšana izrādās ir maksas pakalpojums. Nezinu vai arī otrā galā prasa naudu, ja brauc ārā no kanāla, bet pēc loģikas jau sanāk, ka prasa.
Esam ārā no kanāla un dodamies uz netālo Ķīli, kur plānojam pārlaist nakti un iepirkt pārtikas krājumus, lai varētu doties uz 2 – 3 dienu pārgājienā uz Bornholmu.
Apstaigājam pilsētu, kura īpašu iespaidu neatstāj, cenšoties sameklēt kebabus, bet arī tas mums neizdodas, žēl, jo apnicis ēst visādos krogos un šad tad gribas vienkāršu turku kebabu. Bet šoreiz atkal nekā un mums nākas ēst Argentīnas grill bārā. Kā izrādās šie Argentīnas grill iestādījumi esot slaveni ar to, ka Tevi baro ar daudzām gaļas šķirnēm ( mūsu gadījumā septiņām ) kamēr tu pārēdies un novelies no benķa, turklāt šo gaļu atnes pats cepējs un nogriež no iesma cik vien vēlies. Gaidot gaļu tiek piedāvāti salāti, jo krogus īpašniekiem ērtāk un lētāk ir piebarot klientu ar zaļumiem nekā ar gaļu, kad gaļas kalns vairs nelien iekšā, tad desertā var pamieloties ar uz iesma ceptu ananāsu un rīvmaizē, olā, un kanēlī ceptu banānu – saldais gan pārspēja jebkuru kebabu. Bet tā gaļa tiešām bija par daudz – kas par daudz – tas par skādi un pēc vakariņām visi stenēdami no pārēšanās devāmies uz mājām (t.i. jahtu) Daļa aiziet uz jahtu, bet mēs ar Ralfu un Uldi nolēmām iet uz blakus no jahtkluba esošo krogu, kur pirms gulētiešanas izdzert pa aliņam.
No pirmdienas rīta (06.08.2007) manā vārdadienā mani apsveic Uldis un Ralfs, vēlāk iepērkam pārtiku nodušojamies un ejam jūrā. Saņemu daudzus SMS ar apsveikumiem un arī zvanus, bet kapteinis Uldis tikai vēlāk piefiksē, ka man ir vārdadiena un iedāvina kolosālu viskija pudeli. Visu dienu drusku svinējām, dziedājām un zirgojāmies, līdz pienāca mūsu 12 stundu naktsmaiņa, kura mums ar Uldi ir godam jānovelk un taisni jānostūrē. Nakts melnumā tika uzstutēta videokamera, kura fiksēja mūsu dziesmas un citas nodarbes, kā arī tukšojām kapteiņa dāvāto viskiju. Visa nakts vienos priekos un saprotams, ka arī citi no mūsu baurošanas nevar aizmigt, bet nu tā, kā dziedam mēs skaisti, tad viņiem tas sagādā tīro baudu. Lēnām sāk aust rīta gaismiņa un esam pietuvojušies Rīgenes pussalai, kura sveic mūs ar jauku dabasskatu.
Vēlāk nomaināmies un dodamies gulēt. Kamēr gulējām izrādās nosprāga motors, kuru sataisīja kaut kāds vācu meistars Rīgenē un saplīsa bura. Bet kad pamodāmies viss jau bija ok. Tā jau ir mūsu maiņā vienmēr viss ir labi, bet viņi lauž motorus un plēš buras.
Tas triks ar motoru mums laika taupīšanas nolūkos piespieda nepiestāt Bornholmā, bet doties taisnā ceļā uz Liepāju, ko darām arī šobrīd. Es esmu kādā naktī saaukstējies un tagad skraidu pilošu degunu un klepu, bet citiem ir tikai klepus. Pagājušnakt ar Uldi piedzīvojām pamatīgu lietusgāzi, ko ik pa laikam izgaismoja zibeņi. Skats jau bija smuks, tikai varēja būt drusku sausāks. Šodien gan ārā ir karsta diena un mēs tuvojamies Liepājai kur plānots būt šonakt (10.08.2007) ap 3 naktī. Pagriezīsim pulksteņus uz Latvijas laiku un tad jau redzēs kas notiks tālāk – cik zinu mūs sagaidīs žurnālisti un pilsētas mērs. Mums ar Uldi un Ralfu to sagaidīšanu nemaz negribas – mums gribas mājas kotletes, ceptus kartupeļus, savu gultiņu un varbūt vēl kaut ko.
Jo tuvāk mājām jo ātrāk gribas tur nokļūt – domas jau pārslēdzas pie radiem, draugiem un darbiem. Bet drīz jau būšu. Jāiet ārā pasauļoties, savādāk atbraukšu visbaltākais no visiem ko pazīstu.
Liepājā viss ok – miniatūrs jahtklubs, bet ar foršu servisa māju. Mūs sagaida Inga un Jānis, kuri ar šo jahtu ir burājuši pirms mums līdz Brestai. Pamainījāmies ar gudrām frāzēm un izsmalcinātiem jokiem un šie aizbrauca uz čuču muižu. Bet mēs ar Uldi devāmies uz BugiBugi, kas izrādījās sevišķi īpatnējs iestādījums dēļ publikas, bet tā jau nekas. Nodzīvojāmies tur līdz rīta gaismai un Uldis devās gulēt, bet es turpināju diskusijas ar vietējiem aktīvistiem, kuri laiku pa laikam izdomāja iekaustīt kādu savu novadnieku. Pēc fiziskas iesildīšanās vietējo aktīvistu līderis ar draugu un mani devāmies uz piestātni, kur pieparkota jahta, lai sarīkotu jahtotājiem koncertu. Nodziedājām : „Mauku mājā lukturs spīd” un lēnā garā ar smaidiem sejās izklīdām. Pārējā diena pagāja mierīgi, aizbrauc Uldis un paliekam divatā ar kapt. Uldi – sēžam ārā pīpējam cigārus un gaidam Ingu, kura atbrauc pēc īsa brītiņa un varam ķerties klāt šampim un tortei. Vēlāk mums pievienojas Jānis un tagad jau esam trīs, kas nākamajā rītā turpinās ceļu uz Pāvilostu.
Pāvilosta maza simpātiska pilsētiņa, tikai izskatās, kā izmirusi. Aizejam uz krogu, kur satiekam Lauru, kas mums arī pievienosies ceļā uz Rīgu. Pārlaižam nakti un dodamies uz Venstpili, kur aizejam paēst un ieejam pirtī. Vakaru pavadām mierīgi, jo doma no rīta tā agrāk izbraukt, lai laicīgi nokļūtu galamērķī. Bet šorīt gāž lietus un mēs gaidām, kad beidzot varēsim doties jūrā. Jau 10.25, bet plānots bija iziet deviņos. Vēl pagaidīsim pusstundu un iesim jūrā, jo nevar jau gaidīt mūžīgi – kaut kā tuvāk Rīgai taču jātiek. Plānojam būt 15. augusta pēcpusdienā Rīgā un ceļojums būs laimīgi beidzies. Palikusi tikai diennakts burājiena un visticamāk viena piestāšanās Rojā uz dažām stundām, kur plānots izlaist Jāni un uz klāja uzņemt vēl divus burāt gribētājus, kas palīdzēs mums burāt līdz Andrejostai.
Viss notika pēc plāna un Andrejostā ieradāmies 13.00 (15.08.2007) dienā, kur mūs sagaidīja ar šampi ar ko nosvinējām ierašanos mājās.