Baltijas jūras pirāti un bākas.

pic 003Pirms kāda laika, apbraukājot mūsu kaimiņvalsts Igaunijas Monzunda arhipelāga salas, Hījumā salā uzdūros visai intriģējošai un pārdomu vērtai informācijai. Salas apkārtne ir visai bīstama kuģošanai tālu jūrā esošu izvirzījumu un sēkļu dēļ. Tāpēc nav nekāds brīnums, ja burinieku laikmeta laikos te kāds garām braucējs neuzmanības, sliktu laika apstākļu vai pat vētras laikā avarēja un gāja bojā. Kuģim uzskrienot sēklim vai krasta akmeņiem, daļa kravas vai pat visa, tika izskalota krastā un kļuva par krastā dzīvojošo ļaužu īpašumu. Tolaik nebija ne lielu, ne mazu lielveikalu un pēkšņi krastā nonākusi kuģa krava kļuva par gluži vai īstu Dieva dāvanu piekrastei. Medus, vasks, kažokādas, vadmala, sāls, ieroči un dažādi metāla izstrādājumi, tauki un eļļas, vīni un stiprāki spirtoti dzērieni – tas viss kā no gaisa un par pliku velti! Un vēl jau kokmateriāli – kuģa pārpalikumi, buru vadmala, un ko tur slēpt – bojā gājušo kuģinieku apģērbs un zābaki, to labumu taču ne visai bagātie piekrastes ļauži arī centās izmantot. Nu ne velti vēl līdz šiem laikiem gar mūsu piekrasti klejo baisās leģendas par kājgriežiem, kuri noslīkušiem jūrniekiem griezuši nost kājas ar visiem zābakiem un tad karinājuši kokos. Kad manta izžuvusi, zābaks pats kritis zemē un bijis lietojams tālāk. Un gan jau kādā tirgotāja vai kapteiņa lādē bijusi arī laba riekšava sudraba vai zelta naudas…

Taču tā kā jau laikam postošas vētras ne vienmēr sakritušas ar garām ejošiem tirgotāju kuģiem, piekrastes ļaudis izdomājuši viltību – sējuši pie kliba zirga astes vējlukturi. Zirgs ar degošu lukturi klumburojis gar krastu, bet jūrā braucošam kuģim šķitis, ka tas ir kāds cits kuģis, kurš atrodas pavisam drošos ūdeņos. Tā tas bijis līdz brīdim, kad kuģis uzdūries krasta akmeņiem vai zemūdens sēkļiem un ticis sadragāts… Interesantākais ir tas, ka salu pārvaldnieki vai vietējie gubernatori klusībā jeb neoficiāli atbalstījuši šādus piekrastes piratēšanas pasākumus un acīmredzot no tā guvuši arī labu peļņu un ienākumus. Krastā izskalotās preces taču varēja arī pārdot tālāk, paturot sev tikai nepieciešamo paša dzīvei un iztikšanai.

Lai situāciju mainītu, Hanzas savienība 1490. gadā pasūta bākas celtniecību Hījumā salā un uguns akmens torņa galā tiek iededzināta 1531. gadā. Tā nu mūsu kaimiņi igauņi var šobrīd lepoties ar otro vecāko bāku pasaulē, kura vēl joprojām pilda savas funkcijas. Tūrisma sezonas laikā bāka ir atvērta un tās tornī var uzkāpt un vērot Baltijas jūras plašumus un, ja laimējas – saskatīt kādu laimīgi garām peldošu kuģi.

Šogad jubileju var svinēt arī divas Latvijas bākas. Pirms 130 gadiem savu darbu sāka Kolkas raga bāka, kura tika uzbūvēta uz mākslīgas, no akmeņiem veidotas saliņas. Akmeņus bākas salas būvei zemnieki ziemā pajūgos ved gan no Sāmsalas, gan Kurzemes krasta. Stāsta, ka daļa akmeņu vesti no mītiskajām Velna kalvām, krietni samazinot to lielumu un apjomu. Pēc bākas darbības uzsākšanas, kuģot šajos bīstamajos ūdeņos, kurus nereti dēvē par Baltijas Gibraltāru, kļūst ievērojami drošāk. Vecie bāku torņi vairs netiek izmantoti un jūra pamazām tos noposta, skalojot krastu šajos mainīgajos un viltīgajos ūdeņos.

Otra jubilāre ir Ovišu bāka, kas celta vēl senāk, 1814 gadā. Ir ziņas, ka šeit jau ap 11 gadsimtu krastā dedzināt ugunskuri vai darvas mucas, lai brīdinātu jūrniekus par bīstamajiem sēkļiem, kuri radījuši vienu no lielākajām kuģu kapsētām Baltijas jūrā un mūsu piekrastē jo īpaši. Taču atgriežoties pie senajiem notikumiem visdažādāko jūru piekrastēs, jo krasta piratēšana jeb kuģu vilināšana uz sēkļiem bijusi labi zināma nodarbe visā vecajā Eiropā, arī mūsu piekraste nav bijusi izņēmums. Arī Kolkā un Ovišos saglabājušies stāsti par klibajiem zirgiem ar vējlukturi pie astes un citiem māņiem.

Laupītājs Dāvids esot kurinājis savu ugunskuru ap to vietu, kur tagad Slīteres bāka esot. Salaupītos kuģa dārgumus viņš esot slēpis turpat netālu esošajā alā. Otrpus Kolkas ragam, Melnsila tuvumā, esot bijusi jūras laupītāja Trommela pils, kurš arī salaupītos dārgumus slāpis kādās slepenās alās. Leģendas stāsta par laupītājiem Mērsragā, kas arī bīstams kuģotājiem bijis senos laikos, kad kuģošana pārsvarā gar krastu gājusi. Arī tur bāka celta tieši tāpēc, lai uz Rīgu ejošie kuģi neskrietu raga akmeņos. Tie labi saredzami, kad reizēm jūra atkāpjas labu gabalu no krasta. Tāpat Kaņiera ezera pilskalna leģendās min laupītājus, kas tur mituši senos laikos, tā kā veiklu zeļļu mūsu krastos senatnē nav trūcis. Vidzemes krasts nav tik nostāstiem bagāts – tur leģendas min kā laupītāju atrašanās vietu vien Liepupes pilskalnu. Zem tā esot eja, kas vedot uz dārgumu glabātavu, kas nu tagad esot aizbirusi. Vidzemes krasts vien vairāk minams kā spirta kontrabandas ceļš, kurš pastāvējis līdz pat otrajam pasaules karam. Bet tas jau ir gluži cits stāsts.

Piekrastē dzīvojošie gan nevienam ar saviem nedarbiem nav lielījušies, varbūt tāpēc viņu gēnos tāds nerunīgums un spurains skarbums reizēm saglabājies līdz pat mūsu dienām. Skotijas piekrastē aprakstīti traģiski kuģu bojāejas gadījumi, kad krastā stāvošie vienaldzīgi noskatījušies, kā jūrnieki iet bijā un nav snieguši viņiem palīdzīgu roku. Liecinieki nav bijuši vēlami tādos gadījumos, citādi kāds vēl atprasītu un meklētu krastā izskaloto kuģa kravu. Lai tas neatkārtotos, valdības un tirgotāji ieviesuši prēmijas par jūrnieku glābšanu kuģu bojāejas gadījumos. Tas situāciju mainījis. Līdz ar intensīvu bāku būvniecību un tirdzniecības flotes izaugsmi, kurā darbu raduši šie paši piekrastes iedzīvotāji, šādi gadījumi pamazām gājuši mazumā līdz izzuduši pavisam. Taču arī bāku nedarbošanās vētrainās naktīs radījusi aizdomas, par uguns uzturētāju iespējamo negodīgumu un saziņu ar vietējiem iedzīvotājiem mantkārīgos nolūkos. Tāpēc vietējos pie bāku darbināšanas vairs nav likuši, bet nodarbinājuši svešiniekus, bieži izbijušus jūrniekus vai armijniekus, kas bijuši disciplinēti un sapratuši sava darba nozīmīgumu.

Tai pat laikā daudzviet bākas uzturējuši vietējie muižnieki un saņēmuši par to itin brangu atalgojumu no valsts vai ostu pilsētām. Tā acīmredzot bijusi gana liela, lai zustu vilinājums pa kluso uzvilināt uz sēkļa kādu garāmbraucēju. Tai pat laikā var atrast interesantas ziņas par šo tēmu. Reiz Rīgas rātei esot radušās aizdomas par Ovišu bākas darbību un tad rāte sūtījusi slepenus spiegus uz Ovišiem, kuru pienākums bijis noskaidrot, cik godprātīgi tiek uzturēti bākas uguņi. Vēl interesanta nianse, ka vieni no pirmajiem bāku uguņu uzturētājiem bijuši mūki. Tie uzturējuši uguņus savu klosteru mūra torņos, saņemot par to naudu no tirgotājiem. Un klosteri tajos tālajos laikos nereti vairāk atgādinājuši un arī pēc sava satura bijuši cietokšņi, ne vien garīgas pielūgsmes un meditāciju vietas. Arī baznīcu augstie torņi dienā lieliski kalpojuši kā orientieri, kuģiem tuvojoties upju grīvām vai pilsētām. Ir pieņēmumi, ka pirmā Rīgas bāka atradusies pie senās Daugavas grīvas, kaut kur patreizējo Vecāķu teritorijā. Varam gan izteikt minējumu, ka mūki jau bīskapa Alberta laikos varētu būt kurinājuši uguni Cisterciešu klostera torņos, kas noteikti dienā bijuši labi saredzami no jūras, bet naktī tā norādījuši Daugavas grīvu un ceļu uz Rīgu un Rīgas ostu.

Taču laupīšana noritējusi ne tikai krastā, arī uz jūras. Baltijas jūras pirāti bijuši ne mazāk braši un kauslīgi kā viņu amata brāļi dažus gadsimtus vēlāk teiksmainajās Karību jūru salās. Vienubrīd pat galvenā Gotlandes pilsēta Visbija divus gadus bijusi Baltijas jūras pirātu citadele, līdz viņi no turienes izdzīti. Jaundibinātā Hanzas savienība un ap Baltijas jūru esošo valstu valdnieki pamazām uzsākuši pirātus nopietni apkarot, jo tie sākuši pārāk traucēt tirdzniecībai, kura strauji attīstījusies un augusi un Baltijas pirātiem pamazām pienācis gals. Palikušas vien leģendas un teiksmas par noglabātiem dārgumiem. Kas zina, varbūt viņās slēpjas arī kāds grauds patiesības. Savukārt bākas – tās joprojām veiksmīgi darbojas, kaut gan jau pirms gadiem divdesmit parādījās runas, ka līdz ar modernu navigācijas sistēmu ieviešanu tām vairs nav jēgas. Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, šajā laikā, izmantojot šīs pašas modernās navigācijas sistēmas, uz sēkļiem pie Latvijas krastiem uzsēdušies vismaz trīs pamatīgi kuģi, viens no tiem pasažieru laineris pie Irbenes bākas.

Cilvēcisko faktoru laikam jau nekad neizslēgsim un jo modernākas iekārtas, jo konstatējama paviršāka attieksme pret padarāmo darbu. Taču arī bākas laikam ejot mainās – tajās eksponē gleznas, rīko fotoizstādes, jūras un bāku muzejus, tās top par jaukiem un aizraujošiem tūrisma objektiem. Un pats galvenais – tās atrodas joprojām savās vietās un mirdzot kā zvaigznes krastā, joprojām pilda savas funkcijas jebkuros laika apstākļos un visos gadalaikos.

Normunds Smaļinskis