Ar katamarānu Ambercat 210 no Neapoles uz Nicu

Ir pienācis 16. Jūlijs un jādodas uz Itāliju, kur mūs atkal gaida Ambercats – 220
kvadrātmetru plašs buru katamarāns. Ārkārtīgi skaists un ērts dīvāns ar lielām burām.
Lidojums, kā jau lidojums, Rīga – Roma – Neapole. Daudz dzirdēts par Neapoles
skaistumu, bet nekad nebija tas skatīts acīm, diemžēl to arī neizdevās ieraudzīt.
Izbraucot tai cauri redzējām tikai graustu rajonus, piemētātas grāvmales un citas lidzigas
vietas. Pat prāmju ostā ūdens bija reti netīrs un piemētāts ar atkritumiem.
Knapi paspējām uz prāmi, kas vedīs mūs uz Ischia salu. Arī prāmis bija briesmīgs,
bet uz priekšu kustējās un pēc 1:30h mēs nokļuvām salā. Ūdens šeit tīrs, ielas sakoptas,
arī jahtklubi te ir vairāki, kaut gan šķiet, ka sala nav lielāka par Siguldu. Noķeram taksi,
kas aizved mūs uz katamarānu. Ivars taksī aizmirst mobilo, ko pēc īsa brīža taksists atnes
un atdod atpakaļ.
Lai ceļojums varētu sākties mums ir jāiepērk pārtika, alus, vīni un minītis. Paikas
kalns izrādījās tik liels, ka nolēmām to vest uz jahtu ar iepirkumu ratiņiem. Bet tur ir kaut
kāda dīvaina sistēma, kas liek nobloķēties ratiņu riteņiem, tiklīdz ratus grib izstumt no
veikala teritorijas. Tā nu mums nekas nesanāca un stiepām, kā mācējām. Otrajā tūrē
devāmies uz dārzeņu bodi, kurā tika iepirkti trūkstošie dārzeņi un sadegustēti vietējie
liķieri. Uldis deva padomu, ka liķierus daudz nevar degustēt, jo mēdzot aizlipt dibens. Šādu
ekstru nesagaidījām, kaut arī degustējām daudz. Pamazām pienāca vakariņu laiks,
paēdām un likāmies gulēt. Nākošās dienas ceļš vedīs uz Ponzas salu, kas ir aptuveni 30
jūdzes no šejienes. Vēja nav, viļņu nav. Pucējam ar dīzeļburu. Pēcpusdienā esam klāt un
liekamies uz enkura. Peldes supersiltā ūdenī, alus un kārtīga maltīte ir galvenās šī vakara
nodarbes. Tā kā stāvam uz enkura, tad īsti mierīgi gulēt nedrīkst jo kuģis ir jāpieskata, lai
to nenorautu no enkura. Tāpēc reizi stundā, jeb divreiz pa nakti katram ir jāceļas un
jāapskatās vai viss ir kārtībā, savi novērojumi jāpieraksta un jāiet gulēt tālāk. Man bija tas
gods celties vienos un sešos. Abas reizes miegs nāca nenormāli, bet visu izdariju kā
vajag. Arī citiem bija līdzīgi. Pienāca rīts, ienirām ar akvalangu – Uldis nira otro reizi, es
pirmo. Uldi pieskatīja Ivars, bet mani Kristīne. Vispār Ivars ir baigais niršanas spečuks, bet
Kristīne viņam labi turas līdzi. Tāpēc viņi abi mūs pieskatīja. Vispār interesanti, noniru
10m dziļumā un pastaigāju kā pa bulvāri. Sākumā gan nekādi nesanāca tikt lejā, svari bija
pārāk maz. Papildinot svarus, sanāca labāk, bet vienalga uz zemi baigi nevilka. Kristīne
man piepalīdzēja un novilka mani zemē aiz pleznas. Laba tā niršana, būs jāatkārto,
pagaidām gan 10m dziļums liekas pilnīgi pietiekošs. Drusku gan sāpēja ausis, bet
izpūšoties tas pārgāja. Pēc tam ar dingiju aizbraucām uz ciematu. Vispār tīri smuka vieta.
Vienigi gaļas cenas ir fantastiskas. Lielopa gaļa 21€/kg, bet vistas gaļa 9€/kg. Ari degviela
maksā drusku zem 2€ par litru. Bet nu nekas, sapirkāmies kūkas un devāmies atpakaļ.
Pacēlām enkuru un šļūcām tākāk uz vietu, kas saucas Anizo. Pa ceļam, katru dienu,
dažas stundas Ivaram un Ģirtam organizēju burāšanas teorijas lekcijas, bet pārējā laikā
nodarbojamies ar jahtas vadīšanu.
Kad esam pie Anizo izmetam enkuru un uz pilsētu dodamies ar dingiju. Nez, pilsēta kā
pilsēta, drīzāk netīra nekā tīra. Jahtklubā viss ūdens ir piemētāts ar atkritumiem un ir klāts
ar plānu dīzeļdegvielas kārtiņu. Arī gaiss smird pēc soļarkas. Mums ar Ģirtu sanāca
saslapināt rokas, kamēr sējām laivu. Protams pēc tam bijām eļļaini. Fui, laikam jau reti
kuram dienvidzemes asociejas ar izgāztuvi un tirkīzzilais ūdens ar degvielas kannas un
miskastes krustojumu. Reklāmas bukletos tas viss ir savādāk. Itāļu salas ir tīras un
smukas, bet kontinents kaut kā pagaidām neuzrunā. Vel gan būs iespēja viedokli mainīt.
Vakariņojot nolēmām, ka agri no rīta dosimies prom. Nakts uz enkura – parastais maiņu
režīms, bet sešos no rīta ar manas maiņas sākumu dodamies tālāk. Šoreiz uz
Promontorio Argentario. Kaut kādi stulbi viņiem te tie nosaukumi. Smuks rīts, lec saule, pie
stūres es viens pats, pārējie guļ, autopilots kā parasti neiet. Vēlāk mani nomaina Ivars un
es eju gulēt. Forši. Pamodos ap 10 un bēc brīža pabrokastojām. Vēders pilns, diena
smuka, karsta (38 grādi). Liekas ok pēc vakardienas 41. Kamēr nokokpjam galdu panām
tālumā melnu mākoni. Diezgan ātri tas ir klāt, sāk zibeņot. Pērkons bliež kā no lielgabala.

Satumst, līst. Uz horizonta draiskojās divi tornado. Sagatavojamies vētrai. Tiek aiztaisītas
visas lūkas, novākts vai piesiets tiek viss, ko var aizpūst. Jūrā parādās baltas putas.
Smuki. Viss norimstās, laikam izsprukām. Vēl 40 jūdzes un būsim pie ostas.
No šejienes netālu esot tas kruiza kuģis, kurš uzskrējis pie Italijas krastiem uz sēkļa.
Nesen vel visās ziņās bija infomācija, ka kuģis uzskrējis uz sēkļa, jo kapteinis gribejis
pamāt savai draudzenei, kas dzīvo uz salas. Nu kaut kā tā, bet tas prāmis vēl te esot, kaut
arī pusnogrimis – laižam skatīties, ja nemainīsies plāni. Jeburā gadijumā šodien mācības
beigušās un gandriz visi iet gulšņāt pa savām kajītēm. Ģirts pie stūres.
Lēnā garā nonākam Elbā (Napaleona dzimtā sala). Sala ir smuka, tiešām smuka. Toskāna
jau vispār esot tīri simpātisks reģions un Elba to arī uzskatāmi apliecina. Kamēr Ivars un
Kristīne nirst, mēs ar Uldi vazājamies pa ciematu, ēdam ātri kūstošu saldējumu, vēlāk
konsumējam piedegušu picu un vietējo alu. Doma bija atrast bodi, kur nopirkt kaut kādus
štruntiņus, bet to izdarīt neizdevās. Pēc tam devāmies atpakaļ uz jahtu, bet Ivars, Ģirts un
Kristīne devās skatīties pilsētu. Palikām ar Uldi divi vien un nolēmām paskatīties kādu
filmu. Vēlāk Uldis aizbrauca ar dingiju (motorlaiva) viņiem pakaļ un sākām gatavoties
enkura pacelšanai. Paralēli Ģirts un Kristīne gatavo vakariņas. Šovakar būs Kartupeļu
pankūkas ar maltās gaļas mērci. Bija ļoti garšīgi. Lai nu kā bet mēs jau esam ceļā uz
Genovu. Jāstūrē visa nakts un vēl nākamās dienas puse. Autopilots, protams, nestrādā.
Cīnamies ar miegu, bet kaut ka uz priekšu iet. Mums ar Ģirtu vačs līdz trijiem naktī, tad
Ivars, Kristīne un Uldis mūs nomainīs un vačos līdz septiņiem. Paldies Uldim, ka ļāva
pusstundu ilgāk pagulēt – plānoto četru stundu vietā sanāca četras ar pusi. Tad šie likās uz
pakas un līdz desmitiem rītā nošņāca. Ir jau paīsi tie četrstundu gulēšanas momenti.
Četrstundu maiņa velkas mūžību, bet četrstundu miegs paskrien kā minūte. Jūra mierīga,
kafija padzerta, visi pamodušies – top brokastis. Droši vien jāpaskatās kāda filma, bet
vispār drīz jau būsim Genovā. Laikam kādas 3 stundas vēl. Tur jahtklubā priekš mums
Edgars ir norezervejis vietu. Nu vel varētu pastaigāties pa Genovu un beidzot iepirkt kādus
loriņus mājeniekiem. Vel gan ir diezgan daudz jāmācās, jo beigās džekiem jāliek 3 teorijas
ekši un viens praktiskais. Pagaidām viss iet pēc plāna un jaunā informācija viņiem pielec
labi. Bet nu laiks vēl daudz un visu paspēsim. Mācību procesu ļoti atvieglo manis radītaie
“Kapteiņu tests” un “Sailing School” priekš Ipada – tās ir aplikācijas ar testiem un
videolekcijām. Prieks, ka Nautica ir vienīgā burāšanas skola pasaulē, kurai ir tik moderni
un uzskatāmi mācību materiāli. Turklāt šis katamarāns izmērā un aprīkojumā var
sacenstie ar vidēja izmēra mācību klasi. Te ir gan televizors, gan projektors, gan viss
nepieciešamais aprīkojums, lai noturētu nelielu konferenci.
Genovā satiekam Edžu un sarīkojam balli ar dziesmām, dejām un izēšanos. Nāmamajā
dienā aizbraucām uz bodi. Tiku pie sarkaniem šortiem. Diemžēl neko prātīgu nopirkt
neizdevās. Kamēr bijām bodē mums uz laivas uzradās itāļu muitnieki un sāka tirināt visus
doķus. Toties Edža, atrasdamies vieglā reibonī, gandrīz iekrita ūdenī braukājot pa
piestātni ar velosipēdu. Devāmies prom. Nakšņojām uz enkura nelielā līcītī. Protams, ka
nav svarīgi kā sauc konkrēto vietu. Bet tas ir kaut kur tepat starp franču rivjēru, sanremo
un genovu. Nenonotiek pilnīgi nekas interesants. Pārstāstam vecas anektdotes. Nākošā
diena plānota Monako. Neizdodas noenkuroties, enkuru metam vairakas reizes, bet tas
netur. Tā nu čakarējoties ar šo manevru nonākam gandrīz pie Nicas. Apkārt daudz
megajahtas, šajā līcītī kopējā flotes vērtība manāmi pārsniedz Latvijas gada budžetu. Arī
ciematiņš smuks. Pēc ekskursijas pa pilsētu uz mūsu kuģa atkal franču muitnieki. Viss
labi, no rīta dodamies tālāk. Mums ir ieradušies arī čarterviesi. Tā jau te viss ir smuki.
Vienigi ir diezgan karsts un ir tīri garlaicīgi. Droši vien daudziem liekas, ka franču rivjera ir
baigi laba vieta. Nu jā glamūrs baigais. Megajahtas, ferrari un citi krāmi te netrūkst. Bet nu
kaut kā pofig. Vienigi labs bija piparmētru saldējums, atkal neko neizdodas nopirkt tādu, ko
gribetu aizvest uz mājām. Ķīniešu štrunti arī šeit netrūkst. Bet nu pilsētele tiešām smuka.
Tagad stāvam uz enkura kaut kur starp Kannām un Nicu, atkal apkārt milzigs daudzums ar
jahtām, divas motorenes braukā pa vidu un tirgo saldejumu. Gribu mājās, garlaicība.
Aizlido Uldis, es palieku par kapteini.
Naktī parasti ir par karstu lai gulētu apsedzoties ar palagu, bet ja to neizdara tad odi kož
visur. Apsedzoties nākas pamatīgi izsautēties, bet odi kož tikai neapsegtajās vietās. Katru
nakti ir sajūta, ka no rīta pamodīšos nosistu odu kaudzē. Tagad esam Kannās uz enkura.
Barojam odus. Esam palikuši uz kuģa divi vien ar Ģirtu. Ivars, Kristīne un čarterviesi staigā
pa pilsētu. Čarterviesi šoreiz tādi paskaļi. Uz jahtām pieņemts netrokšņot ja guļ kāds no
komandas vai uz blakus jahtām. Rīt 27 jūlijs – pēdējā diena. 28. jūlijs tiks pavadīts lidojot
uz Rīgu. Kursi novadīti, eksāmeni veiksmigi uzrakstīti. Viss izdarīts un pat pavizināti
pasažieri. Laikam viss ir labi, tikai diemžēl 90% laika braucām ar motoru. Švaki te ar to
vēju. Roņu sala esot odu dzimtene, Franču rivjēra laikam arī. Vispār viss ir labi, bet nu
varētu būt labāk. Beidzot no krasta uzdzīves atgriezās čarterviesi. Protams skaļi baurojot,
arī muzons tiek uzgriezts lai viss līcītis rīb. Balle turpinās – 01:47. Es megināšu aizmigt
savā karstajā odu inkubatorā. Šķidrā miegā nogulēju līdz 9:30. Jau pirms astoņiem te
sākās troksnis. Čarterdāmas sataisija labas brokastis, paēdām un ar Ģirtu devāmies uz
Kannām. Izķemmējām visu centru. Nopirku Sandrai smuku iPhones maciņu, rotaļlietu
veikalu atrast neizdevās. Piemēram Vecrīgā bieži vien ir kaut kādi amatnieku tirdziņi, kur
nopirkt kādus gaumīgus nieciņus. Te tikai ķīniešu brīnumi. Laikam pamatuzsvars tiek likts
uz briljantiem un dārgām vakariņām. Ienācās info, ka daži aizvakar uzkoduši pa 400€.
Zivtiņu pa 200€ un uzkodas, vīnu. Laikam šejienes īstais kaifs ir tajā. Katram savs. Kādu
laiku panīkšu uz kuģa, vēlāk plāns ielekt motorenē un aizvizināties uz blakus esošo salu.
Sv. Margaritas sala izpalika un dodamies uz ceļojuma beigu punktu – Nicu. Nicā
izvazājāmies pa centru, kur nopirku vienu ķīniešu brīnumu. Elektrisko burbuļpūšamo
mašīnu, cerams, ka Mikam patiks. Pēc tam uzēdām picu, drusku iedzērām un devāmies
uz kuģi gulēt.
Starpcitu, dīvainā kārtā, man atšķirībā no turpceļa – atpakaļlidojumā nav nopirkta
nododamā bagāža. Smalki! No Rīgā esošā Kārļa noskaidroju, ka to vēl var izdarīt caur
AirBaltic lapu. Nopirku 10megabaitus LMT mobilā interneta. Šie megabaiti beidzās gandrīz
uzreiz, kā atvēru vajadzīgo sadaļu AirBaltic lapā. Piepirku internetu vēl, tagad viss notiek
lidz bridim, kamer Swedbanka nobloķē karti. Ari tas nebūtu nekas. Sazvanu Mārci, kurš
solas visu nokārtot un samasāt. Viņs mēgina AirBalticam samaksāt ar AirBaltic karti –
protams nekas nesanāk. Vēlāk palīgā nāk Kārlis, kuram viss izdodas ar trešo vai piekto
reizi. AirBaltic lapā rādās, ka man ar somu viss būs labi, Karlim nauda no kartes noņemta.
Lidostā, nododot somu, mani piespieda samaksāt vēlreiz. Viņi neredz, ka AirBalticam
esmu jau samaksājis. Noveicās, ka bija skaidra nauda, jo karti man taču Swedbanka
bloķēja, kad mēģināju nopirkt biļeti somai. :))) nez ko AirBaltic man par šito teiks, joka pēc
būs jāuzzvana. Ja izliksies beigti tad būšu savu bagāžu uz Rigu dabujis pa kādiem 100€.
Stulbi. Bet nav skaidrs par ko tika maksats AirBalticam, ja Franči neko neredz un AirBaltic
mājaslapā iekšā neiet. Angliski jau ar praktiski nemaz nerunā. Tagad sēžu lidmašīnā un
pēc īsa mirkļa nosēdīsimies Parīzē. Cerams, ka ar bagāžu viss būs labi.