Stāsts par to, kā es aizrāvos ar burāšanu un jūru

55767_pic1Mani sauc Kaspars Jansons un man ir 14 gadu. Es dzīvoju Rendā, Abavas krastā. Usmas ezers ir 10km, Roja 70km, bet Pāvilosta 80km attālumā. Viens no maniem hobijiem ir laivas, arī burulaivas un jahtas. Šis ir raksts par to, kā es aizrāvos ar burāšanu un jūru. Manas zināšanas par dažādiem jahtu specifiskajiem terminiem nav visai plašas, tādēļ dažas lietas aprakstīšu saviem vārdiem. Šis ir raksts par manām sajūtām.

„Svīre”, mans pirmais brauciensEs kopā ar tēti eju pa ļodzīgiem peldošajiem steķiem Lielupes jahtklubā. Ir saulaina septembra diena. Ūdenī šaudās mazi asarīši. Savās jahtās rosās veči, gaisā ir neparastas smaržas un skaņas. Pa šauru trapu mēs uzkāpjam uz „Svīres” klāja. Jahtas korpuss nedaudz nodreb un sašķiebjas. Es pirmo reizi ar kājām sajūtu ķīļa smagumu. Tobrīd man ir 9 gadi.
Uz klāja mūs sagaida Viktors – labs tēta un mans draugs. Viņš ir uzbūvējis daudzas jahtas, katamarānus un laivas. Viņi ar tēti sakārto „Svīri” braucienam, es klaiņoju pa klāju. Pēc neilga brīža pukšķinam pa Lielupi jūras virzienā. Pamājam un aprunājamies ar makšķerniekiem. Aiz Baltās kāpas jūtu jūras tuvumu. Lielupes fārvaterā tētis tur jahtu kursā, Viktors atritina foku. Pret bortiem šļakstās seklā fārvatera mazie vilnīši. Tad tiek uzvilkts grots un izslēgts motors. „Svīre” nošķiebjas un sāk skriet pie vēja. Uz mirkli nobīstos. Tētis tur stūri, bet Viktors vēl pievelk buras. Ātrums palielinās. Grūti aprakstīt lidojuma sajūtu. Aizeju uz jahtas purngalu, skatos kā šķeļas viļņi. Lielākie viļņi man samērcē kājas, pēc tam jahta ar būkšķi krīt starp tiem. Tajā brīdī saprotu, ka burāšana ir tas, ar ko es noteikti nodarbošos.
„Snorke”
Pēc pirmā „Svīres” burājuma braucam uz mājām un spriežam, ka vajag pašiem savu jahtu. Tētis piezvana Viktoram. Mājās mūs jau gaida linki uz dažādām mājaslapām un projektiem. Pēc neilgām pārdomām izvēlamies Stephenson Projects Weekender klases mazu jahtu. Tā ir 5m gara (ar bugšpritu 6m), 1,8m plata plakandibena gafeltakelēta jahtiņa ar plostķīli. Pirmie šāda veida rasējumi ir parādījušies 1909. gadā. Tā ir viegli pārvietojama un vienkārša būvē. Materiāls ir finieris aplīmēts ar stiklšķiedru. Tētis šajā projektā ieinteresē pazīstamus galdniekus. Tie apņemas uzlīmēt ķīli, mastu, bugšpritu un bomi. Pārējo darām paši. Viktors palīdz gan ar padomiem, gan ar detaļām. Buras tiek pasūtītas Pēterburgā. Pēc divu gadu brīvo dienu darba „Snorke” tiek pabeigta. Esmu daudz slīpējis, špaktelējis lakojis un krāsojis, skatījies, kā tētis to dara. Pirmā nolaišana ūdenī notiek Varkaļu ostā Lielupē, bet apliešana ar šampanieti un pirmais nopietnais burājums – Usmas ezerā.55767_pic3 Vārds „Snorke” ir no Muminielejas pasakām. Mūsu jahtiņa ir tikpat balta, drukna un krāšņa, kā Snorkes jaunkundze.

„Dzenis”
Optimistu „Dzeni” mēs ar tēti atrodam kādu lauku māju pagalmā zem vējlauzes eglēm. Laiva diezkā neizskatās, bet tai ir pilna oriģinālā komplektācija. Tētisvienojas par maiņu pret divām kanoe laivām un mēs varam vest „Dzeni” mājās. Es noslīpēju visas krāsu kārtas, aizlīmēju visas plaisiņas un nošpaktelēju korpusu. Korpuss kļūst krietni vieglāks. Pēc slīpēšanas tētis noklāj to ar divām topkauta kārtām. Man kārojas doties pirmajā burājumā. Beidzot tas notiek Ziloņa ezerā – vienā no Usmas apkārtnes skaistajiem ezeriem. Es ātri pierodu mainīt halzes un pabāzt kājas zem štropēm. Kopumā burāju daudz un nepārtraukti kārojas aizvien niknāku vēju. Tā arī notiek, kad pierunāju tēti ņemt „Dzeni” līdz uz Pāvilostu sērfot. Vējš 15m/s, brāzmās 20m/s. Viļņi sērfam ideāli. Apmēram 2 metri. Tētis ar draugiem airējas sērfa laiviņās, jūra ir pilna ar kaitotājiem un windsērferiem. No sākuma mazliet baidos, bet tālāk no Sakas fārvatera viļņi kļūst nolaidenāki un optimistā neiešļakstās ne pile. Pamāju un aprunājos ar windsērferiem, kaitotāji gan ir nerunīgi. Pierodu pie viļņiem un pats sāku sērfot. Lidoju pa vilni, ar buras pievilkumu regulējot ātrumu. Mola galos, kur viļņa galotne sāk putoties, mainu halzi, pārlecu vilnim pāri un dodos atpakaļ dziļumā. Pēc vienas no šādām reizēm redzu, ka vilnis, kas seko man, ir īsts devītais. Tam jau putojas galotne un pēdējais pusmetrs jau ir vertikāls. Spēcīgajā vējā traucos tam pretim un pēc mirkļa jau lidoju. Turpat blakus bija tētis ar draugiem, viņi visu redzēja. Švērts esot bijis pilnībā ārā no ūdens. Piezemējos mīksti, pat pats brīnos. Pēc šīs burāšanas reizes saprotu, ka tas ir īstais!55767_pic2
Jūra
Tētis mani vienmēr māca, kā uzvesties jūrā, kas jādara, ja laiva apgāžas. Viņš vienmēr atkārto, cik svarīga ir laba un atbilstoša veste un hidrotērps. Kad mācījos sērfot ar sērfsotiem (mazas airu laiviņas, speciāli domātas ļoti lieliem viļņiem), sapratu ne tikai airi un laivu un viļņus. Iemācījos atšķirt labu vilni no stāva gāzēja. Sapratu laika prognozes un viļņu uzvedību pie dažādiem vējiem. Sērfojot ar sotiem no sākuma baidījos ieairēt aiz plīstošajām bangām, bet drīz vien sapratu, ka īstais sērfs tikai sākas aiz tām. Pāvilostā mēs izmantojam mola aizvēju, lai ieairētu īstajos viļņos. Arī sērfsota sajūtas ir ļoti ekstrēmas, jo Pāvilostā var aizsērfot no mola galiem līdz pirmajam sēklim. Sērfs man iemācīja saprast jūru.
Ceru, ka šis raksts pamudinās arī citus pusaudžus burāt un būvēt laivas.
Un vēl nobeigumā: varbūt kādam ir lāzeris (var būt arī ar defektiem) vai kas līdzīgs. Es labprāt apmainītu pret „Dzeni”, kurš ir ļoti labā stāvoklī un arī no skata ļoti smuks. E-pasts: avoti@juraslaivas.lv

 

 

0