Mācību burājiens no Libānas uz Turciju

img_2820Trīs stundas 45 minūtes un es jau izkāpju no lidmašīnas Beirūtas lidostā, Šeit ir tā pati laika zona, kas Latvijā un pulkstens rāda 00:15. Dīvaini ir tas, ka pirms bagāžas saņemšanas ir jāiziet paskontrole. Sanāk, ka somu nevar dabūt ja Libāna izdomā mani neielaist. Pēc īsām pārrunām ar paskontroles darbinieku manā pasē iespiež zīmogu un es varu droši doties pēc savas somas un tad uz muitu. Muita par mani neizrādīja interesei un līdz ar to ātri tiku ārā no lidostas, kur mani gaidīja Alksnīša sarunātie sagaidītāji, kas mani nogādās uz jahtklubu. Forši ir tas, ka īsti skaidri jau nav zināms uz kuru jahtklubu jābrauc, bet tomēr atrodam pareizo. Pa ceļam uz jahtklubu varu ievērtēt Beirutas satiksmi, pirmkārt šādā nakts stundā visa pilsēta ir viens vienīgs sastrēgums, otrkārt priekšroka ir tam, kuram ir skaļāka taure.
Vispār diezgan ekstrēmi. Vēl izmetām dažus lokus pa pilsētu lai to apskatītu. Nu nekas baigi foršs te nav, kaut gan dažas vietas ir tīri smukas. Beidzot nokļuvu jahtklubā ( 2 naktī), kur mani ar elektrokāru nogādā līdz jahtai. Satieku Džimu, kurš man ierāda kajīti un liekos uz auss. Aizmigt jau gan īsti nevar – kaut kāds satraukums un emociju kokteilis.
12.09.2010 No rīta pamostos ap sešiem un lēnām iepazītos ar pārējo komandu. Vēlāk aizejam nodušoties un pēc tam brokastīs uz kaut kādu mistisku „Penthauss” viesnīcu (15USD). It kā tas bija zviedru galds, bet Libānas gaumē. Rezultātā saēdāmies nezināmas izcelsmes pļūtākli ar marinētiem dārzeņiem un citiem priekiem. Garšoja briesmīgi, bet vismaz vēders pilns :). Pāris stundas nočakarējāmies ar imigrācijas dienestu un klausījāmies stāstus, kā Irina no blakus jahtas kāvusies ar apsargiem par to, ka šie neļauj viņai peldēties viesnīcas strūklakā. Kad papīri sakārtoti saņemam atļauju pamest Libānu. Īsi pirms atiešanas man paziņo, ka man kā jauniņajam šodien jāveic kapteiņa pienākumi. Drusku stresiņš jau ir, jo jahta pilnīgi neapgūta un neiepazīta. Bet nu atiešana no piestātnes, piestāšana pie benzīntanka un atiešanas no tā man izdevās perfekti. Šī ir apmēram 12 metrus gara un ļoti jūtīga sporta jahta ar visādiem karbona uzlabojumiem. Tad nospraužam kursu uz Kipru un vērojam, kā lēnām attālinās Libāna. Vienīgais kas te mazliet traucē ir jahtas kante. Pūš apmēram 15m/s, vilnis ap 1 – 1,5m un kante ap 30 – 45 grādiem. Sākumā jau ir diezgan interesanti, bet tā ir pārejoša sajūta. Laiku pa laikam pilnīgi visus un visu nomazgā kāds vilnis, kamēr iekšā lido viss, kas nav piesiets. Arī gulēšana nekāda ērtā te nav, jo salonā ir ļoti sutīgs, bet lūkas vaļā vērt nedrīkst, jo tad iekšā ielīs arī ūdens. Laiku pa laikam nomainām viens otru pie stūres, laiku pa laikam paguļam.

Šādā veidā ir pienācis 14. septembris.

020

Esam arī pamatīgi apskatījuši Kipru, tiesa gan pa gabalu – nepiestājot. Šobrīd turam kursu uz kaut kādu Turcijas pilsētu, kur plānojam ierasties laikam 15. septembrī. Nekā baigi interesanta te nav, drīzāk apnicīgi. Kapteinis Džims ir veģetārietis un līdz ar to mūsu ēdienkarte sastāv no visādiem lakstiem, ogām un augļiem – piemēram vakar pamatā pārtiku no vīnogām un persikiem. Bet vispār es ļoti gribu gaļu. Pārējā komanda arī kaut ko fantazē par šašlikiem un kebabiem. Jebkurā gadījumā vēl kādu laiku tēlosim zālēdājus. Šobrīd ir stadija, ka visi ir miega un pārtikas pusbadā. Gribās mīkstu gultiņu un milzīgu gaļas kluci. Vispār mums te dod ēst 1x dienā – apmēram ap saulrietu. Vakariņās, kas defacto ir brokastis, vienmēr ir makaroni ar kaut kādu mērci. Vispār jau garšīgi, vienīgi sāta sajūtu noķert neizdodas – porcijas ir samērā mazas. Laikam jau atgriezīšos slaids, kā Buhenvaldes kultūrists. Vispār tikai tagad sāku saprast cik smaga dzīve ir veģetāriešiem un cik spēcīgu raksturu vajag lai sevi tā sodītu un ierobežotu.
Šodien cepina saule, jāiet pasildīt vecie kauli – vispār visu laiku temperatūra lēkā starp 30 un 40 grādiem. Naktī tuvāk 30, bet dienā 40. Cerams, ka sasniedzot Turciju varēs drusku padzīvoties pa krastu, kārtīgi paēst un ieiet dušā – visas malas ar sāli.Nav sanācis arī pamācīties, bet eksāmeni jau pēc 2 – 3 dienām. Šodien pavisam nolūza vējš un mēs nolēmām izpeldēties – ūdens temperatūra +28C. Džims sāka riktīgi lasīt lekcijas un mācīt man visādas gudrības. It kā jau es daudz ko zinu, bet te tas viss ir angliski, līdz ar to nākas diezgan pamatīgi piepūlēties lai visu saprastu un vēl atbildētu. Cik noprotu tad pamat pārbaude nav eksāmeni, bet tieši mācību procesā visu laiku tevi vēro un analizē. Pēc tam eksāmeni esot tīri vienkārši. Kaut gan nemaz tik vienkārši jau nemaz arī nav. Šodien pusdienās apēdām kāpostgalvu un dažus sīpolus. Vakariņās būšot vārīti kartupeļi – neko tik barojošu līdz šim neesam te ēduši. Pārējā komanda joprojām fantazē par šašlikiem, kebabiem un citiem gaļas izstrādājumiem. Mēs pat izrēķinājām cik maksā vienu kilometru garš šašlika iesms :). Sanāca kaut kas ap 15000EUR. Vispār jau atmosfēra te ir baigi draudzīga, esam labi sadraudzējušies un viens otram visādi palīdzam. Esmu te tikai 4 dienas no paredzētajām 16. bet sajūta ir tāda, ka esmu te jau nenormāli ilgi. Laikam tāpēc, ka visa dzīvošanās notiek tikai jūrā un krastā nemaz nekāpjam. Cerības ir nokļūt Ķekavā pēc 13 stundām. Laikam gan šī Ķekava pareizi saucās KEKOVA.Tur arī īstenosim savas tieksmes pēc gaļas. Starp citu manevru – cilvēks aiz borta te izpilda izmetot dzīvu cilvēku pār bortu, vienīgi glābšanas vestē. Ūdens ir silts, kāpēc gan ne. Vispār šeit ir īsta vasara – par to gan ir prieks. Gribās uz mājām tikai dēļ viena iemesla – satikt savējos. Citādi varētu te siltumiņā gozēties.
Kārtējā gandrīz negulētā nakts ir galā un drīz jau būsim krastā, kur cerams būs dušas un kebabi vai/un šašliki. Baigā izdzīvošanas nometne sanākusi – gulēt nevar, ēst nedod.
Krastā ciematiņš ir pilnīgi nekāds, drīzāk atgādina kaut kādas alas un šķūnīšus. Vispār tīri interesants skats parādās tiklīdz paēdam. Uzlabojas garastāvoklis un arī skats uz šo ciemu liekas savādāks. Te tiešām nekā nav, bet mazie akmens šķūnīši un dīvainās kalnainās takas kļūst interesantas. Tā, kā jahta stāv pie paša krodziņa, tad tajā arī gandrīz visu laiku sēžam. Krodziņš, kas vairāk atgādina nometni piedāvā arī bezvadu internetu un dušu. Duša stipri īpatnēja. Turpat uz ielas, ja to var nosaukt vispār par ielu, pie krodziņa. Izskatās, ka te valda liela nabadzība un netīrība, kaut gan nabadzība diez vai. Cenas ir salīdzinoši augstas – šašliks apmēram 5Ls, svaigi spiesta apelsīnu sulas glāze 5Ls, tēja 70 santīmi. Neliels šķīvis ar omleti – 3Ls. Respektīvi nav tā, ka baigi lēti. Bet te, ar kuģīšiem, ved daudz tūristus un viņi arī savu naudu te tērē. Šādi krodziņi te ir trīs un katram ir sava piestātne jahtām. Tiklīdz pie apvāršņa parādās jahta, tā saimnieces no krodziņiem skrien laipas galā un vicinās ar rokām, lai jahta stāj pie viņu ēstuves.

img_3074

Kamēr ēdu šašlikus šādu skatu varēja novērot kādas 3 reizes. Tā, kā satiksme te ir diezgan intensīva. Septembra vidus, bet temperatūras ziņā te ir īsta Latvijas vasara. Arī daba smuka – vispār ir vērts atbraukt šurpu. Tagad dodamies uz Marmarisu, vējš mierīgs, laiks labs – sauļojamies. Laika gaitā mums vēl nolasa dažas lekcijas un paspējam paēst vakariņas. Šodien ir spageti ar sieru un tomātiem. Vēlāk uzēdām arī vakar, pa kluso, nopirktās vistas filejas. Džims protams šos gardumus nosmādēja, saēdās rīsus vistas gabaliņus akurāti izlasot ārā. Bet rīsos taču vienalga ir iesūcies buljons. Bet tas jau labi, mums palika vairāk. Šodien pēdējā nakts šajā braucienā – rīt no rīta jau plānojam sasniegt Marmarisu. Īsti nesaprotu kas notiks tālāk, bet zinu, ka atbrauks Uldis. Vispār šeit valda liels informācijas trūkums par notiekošo, nevienam nekas nav skaidrs un viss notiek kaut kā pats par sevi un neplānoti, kā arī visi plāni var nomainīties vienā mirklī. Tomēr kaut kāda vadlīnija jau ir. Šobrīd nezinu kur es dzīvošu laika periodā no 17 – 25 septembrim. Šajā periodā būs viens pārgājiens uz Goceku bet tas aizņems vienu vai varbūt divas dienas – arī tas nav skaidrs. Respektīvi kuros datumos būs jādzīvo viesnīcā arī es nezinu. Bardaks 🙂 Bet gan jau viss sakārtosies.
Šodien nokārtoju navigācijas eksāmenu ar 100% pareizām atbildēm 🙂 un vēlāk bija arī praktiskais eksāmens. To pieņēma neatkarīgs, no MCA (Lielbritānijas krasta apsardze) atsūtīts eksaminators. Viss pasākums notika angliski, bet arī viņam visu atbildēju gandrīz perfekti, tikai drusku saputrojos angliskajos terminos. Vēlāk padzīvojāmies pa pilsētu un sēdāmies kaut kādus nesaprotamus ēdienus, bet bija garšīgi 🙂
Uldim aizkavējusies lidmašīna, līdz ar to viņš ir nokavējis nākošo lidmašīnu – tagad sēž Stambulā un gaida. Izskatās, ka Marmarisā ieradīsies ap trijiem naktī. Man jāsagaida un jānoliek vinš šeit uz jahtas gulēt. Rīt sākas instruktoru kurss, bet arī jau nav zināms cikos – Uldis būs sajūsmā par šejienes konkrētismu. Bet neskatoties uz to lietas notiek un uz priekšu virzās.
Pagājušo nakti mums vējš izplēsa burai latu un vispār jau gandrīz katru dienu kaut kas sačakarējas. Laiva tiek pamatīgi lietota, kad tai pāri iet tāds bars ar studentiem. Rīt dodas prom viens no mūsu komandas. Kā draudzības žestu šis man kajītē atstājis paku ar makaroniem un sulas paku. Protams mīļi, bet mazliet brīnos par šādu žestu, bet ņemot vērā, ka esam no dažādām valstīm – tad mentalitātes arī it atšķirīgas. Un man ļoti patīk viņu mentalitāte. Dabīga sirsnība un draudzība. Starp citu šodien skolā satiku vienu džeku no Latvijas – vinš arī mācās uz “200 tonnīgajiem” komerc kapteiņiem, sen nebiju runājis latviski :). Vispār šis strādā uz kaut kādas motorjahtas par kapteiņa palīgu, bet kamēr jahta ir remontā nolēmis apgūt daļu no šī kursa.
Uz jahtas esam palikuši divatā, atbrauks Uldis un tad būsim 3. Bet rīt 9 mums jau jāpamet jahta un jāmeklē viesnīca. Vispār varētu gulēt arī teltī – te ir īsta vasara 🙂
Naktī ieradās Uldis. Pēc dažu stundu gulēšanas aizgājām paēst brokastis un vēlāk Džims mūs aizveda uz skolu, kur abi reģistrējāmies nākamajam kursam. Šajā kursā mums mācīs, kā efektīvāk cilvēkiem mācīt ar jahtām saistītās padarīšanas. Vēlāk pārvācāmies uz viesnīcu. Zem loga palmas un baseins, numurā kondicionieris. Vienīgais, kas mums trūkst ir NOKIA lādētājs. Manējais spēj uzlādēt vienīgi no mašīnas vai jahtas “piepīpētāja” ligzdas.

037

Nākošā nedēļa samērā intensīva deviņos sākās lekcijas, bet tās beidzās ap pieciem. Dažas dienas arī būs uz jahtas.L

 

ekcijas vadīs IYT dibinātāji, kas šim pasākumam par godu speciāli ieradušies no Amerikas. Šodien apkopoju savas noburātās jūdzes vienā lielā tabulā. Neskaitot sīkos vienas dienas braucienus, kādu protams ir lielākā daļa, sanāca apmēram 9000 jūras jūdzes.
Ar istrukuktora kursa sākumu un Ulda ierašanos grafiks ir kļuvis tiks saspringts, ka nesanāk parakstīt memuārus. Bet rakstīt jau ir ko. Piemēram katru dienu lekcijas jau ir no 9 – 18 un visu laiku kaut ko pierakstam. Lekciju saturs ir ļoti interesants un pamatā aptver tēmas, kā labāk un efektīvāk mācīt cilvēkus burāt. Šeit ir daudz modernāki un savādāki veidi nekā bijušajā PSRS un esošajā LV sistēmā. Pēc pirmās mācību dienas aizejam pieēsties uz kaut kādu krogu un pārēdušies kā sivēni dodamies gulēt.
Nākošā diena arī paiet mācoties, bet vakaru pavadām vazājoties pa bodēm. Vēl nākošajā dienā apmeklējam turku pirti – bija tīri forši, tikai pārāk eiropiski. Plāns atrast tādu vietējo pirti.
Šodien pēc skolas izstaigājām pilsētu ēstuves meklējumos un beigās apmaldījāmies. Vēlāk gan atradām viesnīcu. Dīvaini, ka šajā viesnīcā iemītniekiem jāpērk tualetes papīrs. Rīt mums jāpārbrauc uz citu viesnīcu un arī skolā rīt būs praktiskās nodarbības – līdīsim plostā un veiksim dažādus glābšanas darbus. Patiesībā jau nekā interesanta, izņemot nodarbības, te nav. Bet īsinot laiku paši sagudrojam sev dažādas izklaides.
093Jaunā viesnīca izrādās baigi labā. Divistabu numurs ar milzīgu balkonu, vienīgi brokastis baigi švakas.
Apmācības sistēma mums ir tāda, ka gandrīz katru dienu mums ir kāds eksāmens. Plānots arī vēl viens praktiskais eksāmens un būs jānovada katram viena lekcija. Dienas turpina paiet vienādā ritmā un lēnām tuvojas mājās braukšanas laiks.
Šodien peldbaseinā trenējāmies apgāzt un atgāzt glābšanas plostu, kā arī iekāpt tajā un iecelt tur citus.
Pienākusi pēdējā mācību dienas – piektdiena. No rīta skolā uzstājamies ar savu runu, bet ap 18:00 mums plānojas izlaidums restorānā. Vilcinot laiku plunčājos pa baseinu. Kā vēlāk izrādījās tad restorāns bija galīgi švaka līmeņa, bet par augsta līmeņa cenām :). Seši vistu spārniņi, daži grauzdiņi un saujiņa rīsu par 25EUR. Bet nu neko darīt – paēdām un saņēmām sen gaidītos sertifikātus.131 Sestdiena ir pirmā brīvdiena un plāns ir kārtīgi atpūsties jo svētdienas rītā 0:30 mums jāiziet no viesnīcas uz autoostu lai paspētu uz lidmašīnu, kas izlido 5:10 uz Istanbulu. Sestdienas atpūtas programmā iekļāvām vazāšanos pa veikaliem, kā arī bijām ekskursijā uz Turcijas lepnāko guleti, kas ļoti dziļu iespaidu man neatstāja, kaut gan kuģis tiešām bija uztaisīts ļoti šiki. Tādu kuģi varot noīrēt un tas maksā 45 000EUR nedēļā un tas spēj uzņemt līdz 12 cilvēkiem. Cenā iekļauta paika un šmiga, kā arī 8 cilvēku lielas komandas pakalpojumi.
Ar mokām sagaidām 1:30 naktī un dodamies uz autoostu, viss kārtībā samērā ātri nokļūstam Dalamanas lidostā un pa ceļam man vel izdodas nošņākties. Stambulā ierodamies 6:30, bet reiss uz Rīgu ir tikai 12:15. Nenormāli nāk miegs un acis līp ciet, bet neskatoties uz to viss ir labākajā kārtībā.

0