Kas tad īsti ir zem ķīļa?

Bieži vien dzirdam novēlējumus pirms burājuma – septiņas pēdas zem ķīļa, bet nekad tā īsti neapzināmies, kas tad ir zem tā ķīļa, ko tad īsti jūra slēpj savos plašumos un dziļumos. Pirmā un Otrā pasaules kara laikā daļa Baltijas jūras bija mīnēta. Aptuveni 28000 mīnu un citu sprādzienbīstamu objektu vēl atrodas jūrā. No tiem aptuveni 15000–tieši Irbes šaurumā, kur ved kuģu ceļi. Militārās mācības, kuru laikā tiek meklēti sprādzienbīstamie priekšmeti jūrā, nenotiek tādēļ, lai kara jūrnieki izklaidētos. Pērn starptautiskās konferences laikā tika pētīti vecie dokumenti. Tieši pateicoties tiem, tika atklāts mīnētais rajons pie Kolkas. Lai uzlabotu kuģošanas drošību un atmīnētu jūru, kopš 1997.gada notiek mīnu meklēšanas operācijas. Operācija “MCOPLAT” pirmo reizi noritēja 1997.gadā. Pavisam šīs operācijas laikā atrasti un iznīcināti 170 sprādzienbīstami priekšmeti. Taču tas ir tikai piliens jūrā – atmīnētājiem darba pietiks vēl 10 – 15 gadiem. Sprādzienbīstami priekšmeti atrodas ne tikai atklātā jūrā, bet arī piemēram, Liepājas ostā un tās akvatorijā.

53140_pic1Liepājnieki nereti dzird skaļus būkšķus. Izskaidrojums? Armijnieki neitralizē kārtējo atrasto bumbu. Liepājā ūdenslīdēju skolas atmīnētāji atraduši un likvidējuši vairāk nekā 60 dažādus sprādzienbīstamus priekšmetus. Daļu atrod, mācību laikā ienirstot, bet citus viļņi izskalo krastā. Atmīnētājiem darbs pietiks vēl ilgam laikam, jo ostas akvatorija ir pilna ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem. Ik gadu notiek ekspedīcijas, kas pēta jūras dzelmē apslēptās trofejas. Pārmeklēti pie Latvijas krastiem nogrimušie kuģi un citi vraki. Vēsture stāsta, ka ap Latvijas krastiem nogrimuši vairāki tūkstoši kuģu, bet, pēc zviedru kolēģu aprēķiniem, visā Baltijas jūrā tādu ir ap 80 000. Lielākās tā dēvētās kuģu kapsētas atrodas pie Liepājas, Akmeņragā pie Pāvilostas, Irbes šaurumā, kā arī pie Kolkas raga un Daugavgrīvā pie Rīgas. Nogrimušo kuģu skaits dažādās vietās ir atšķirīgs, piemēram, pie mūsu pilsētas krastiem atrodas aptuveni 70 šādu kuģu. Visvairāk pie Latvijas krastiem nogrimuši vācu kuģi, ir arī angļu, zviedru un krievu kuģi, bet Latvijas kuģi ir tikai aptuveni 6 procenti. Lielākā daļa kuģu ir no 19.gadsimta, kad notika aktīva kuģošana, kā arī kuģi no Otrā pasaules kara laika. Kuģi atrodas arī ļoti dažādos dziļumos, no piecu metru līdz pat 120 metru dziļumā, lielākā daļa ir dziļumā no 10 līdz 40 metriem. Kurzemes piekrastē daļa vraku ir pirātu upuri. Cilvēki maldinājuši kuģu apkalpi ar viltus bākām – pie zirgiem piesietām ugunīm, lai izprovocētu kuģu avārijas un aplaupītu tos. Kara laikā kuģi bieži vien uzskrējuši mīnām vai arī speciāli nogremdētiem kuģiem. Šādi nogremdētu kuģu virknes ir arī pie Liepājas. Turklāt dzelme slēpj ne tikai kuģu, bet arī lidaparātu vrakus. Kā zināms, netālu no Liepājas savulaik tika notriekta ASV lidmašīna ar 10 apkalpes locekļiem. Informāciju par kuģiem, to piederību, vēsturi un atrašanās vietām apkopo Jūrmalas pilsētas muzeja Zemūdens arhitektūras centrā, dati nodoti arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai un Jūras spēkiem. Konkrētas kuģu atrašanās koordinātes plašākai sabiedrībai gan netiek izpaustas, jo bijuši gadījumi, kad nogrimušie kuģi izlaupīti. Nīcas jūrmalā, kur netālu no krasta nelielā dziļumā atrodas vairāku padomju laikā militārajās mācībās nogremdētu kuģu vraki, bieži viesi ir metāllūžņu savācēji. Labos laika apstākļos, kad nav pārāk augstu viļņu, viņi cenšas nokļūt pie vrakiem un iegūt no tiem pa gabaliņam.

53140_pic2

Jūras dzīlēs slēpjas ne tikai vraki un bumbas, bet arī ievērojams daudzums ķīmijas. Pēc Otrā pasaules kara Baltijas jūrā tika nogremdēts ievērojams daudzums ķīmisko kaujas ieroču – aptuveni 40 000 tonnu, kas saturēja aptuveni 13 000 tonnu ķīmisko kaujas vielu. Otrā pasaules kara laikā Vācija saražoja aptuveni 65 000 tonnu ķīmiskās kaujas vielas: ap 27 000 tonnu iprīta (dzeltenīgi brūnā gāze kož acīs un izraisa ādas un elpošanas ceļu apdegumus. Ja to ieelpo, var rasties klepus, bronhīts un ilglaicīgas elpošanas problēmas. Lielās devās sinepju gāze var būt nāvējoša), ap 12 000 tonnu tabuna (nervu gāze), ap 7100 tonnām asaru gāzes, ap 13 000 tonnām arsensaturošus savienojumus (elpvadu kairinātāji), ap 5900 tonnām fosgēna (smacējoša gāze) u.c. Kara laikā šīs vielas lietotas netika, bet pēc Vācijas kapitulācijas tika pieņemts lēmums tās apglabāt Baltijas jūrā. Padomju okupācijas zonā esošā ķīmiskā munīcija 1947. un 1948.gadā tika izvesta uz divām vietām Baltijas jūrā. Aptuveni 11 000 tonnu tika nogremdētas zonā 6 km rādiusā aptuveni 50 km uz austrumiem no Bornholmas (aptuveni 85 m dziļumā). Savukārt aptuveni 1000 tonnu – 40X40 km plašā zonā uz dienvidaustrumiem no Gotlandes, Latvijas un Lietuvas sauszemes robežas traversā (Gotlandes ieplakā) aptuveni 100 km no Kurzemes krasta 70 – 120 m dziļumā. Sabiedrotie (Anglija, Francija un ASV) jūrā izveda aptuveni 150 000 tonnu ķīmiskās munīcijas ar aptuveni 22,5 tūkstošiem tonnu ķīmisko kaujas vielu. Sabiedrotie nogremdēja ķīmisko munīciju noteiktajās vietās un sakrautu Vācijai konfiscētajos kuģos. Bet krievihalturēja – gremdēja munīciju atsevišķi, pat ar visām koka kastēm, kas veicināja munīcijas dreifēšanu pirms nogrimšanas, tādēļ izplatības rajona robežas ir visai nenoteiktas. Turklāt krievi uzsāka munīcijas gremdēšanu vēl nesasnieguši norādītās vietas, kā arī patvarīgi izmainīja maršrutu. Par to liecina pēckara atradumi vairākās vietās ārpus oficiālo zonu robežām. Bīstamās vielas joprojām atrodas jūrā, arī Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Krievijā, kā arī Lietuvā, ik pa laikam uzjundī emocijas, biedējot, ka kuru katru brīdi Baltijas jūra var pārvērsties par otru Černobiļu, par nāves jūru, un ir nepieciešams steidzami rīkoties – bīstamos ieročus iekapsulēt vai pat izcelt no dzelmes. Pagaidām gan katastrofa nav piedzīvota, taču pamatīgs izbīlis gan pirms pāris gadiem bija jāpiedzīvo lietuviešiem. 2002.gadā, kādā jūlija pēcusdienā, izskanēja informācija par Klaipēdas pludmalē izskalotu bumbu ar ķīmiskajām vielām. Priekšmets bija divus metrus garš, un tā diametrs bija aptuveni 30 centimetru. Uz atraduma bija galvaskausa attēls un uzraksts “Yperit”, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē iprīts jeb sinepju gāze. 53141_pic1Notikuma vietā tika izsaukti speciālisti un specdienesti, lai pārbaudītu, vai no priekšmeta neizplūst bīstamas vielas un vai tajā vispār vēl atrodas ķimikālijas. Cilvēki no pludmales tika aizraidīti. Lietuvas puse pēc notikušā sacēla lielu troksni ap jūrā nogremdētajām kaujas vielām. Lietuvas ekologi brīdināja, ka ķīmisko lādiņu apvalki 60 gadu laikā var būt sadalījušies un jūrā var ieplūst tūkstošiem tonnu dzīvībai bīstamu ķīmisko vielu. Mūsu kaimiņi izteica bažas, ka bīstamās ķimikālijas, nokļūstot ūdenī, var pārvērst Baltijas jūru par mirušu jūru. Viņi ieteica pārklāt ieročus ar sarkofāgu. Latvijas speciālisti gan mierina, ka situācija nebūt nav tik bīstama. Ķīmisko vielu izkļūšana no lādiņiem un kontakts ar vidi var notikt, ja lādiņi eksplodē un ja to korpusi korodē ūdenī. Līdz šim eksplozija nav reģistrēta. Taču korozijas ziņā stāvoklis nav tik pozitīvs – vairums nogremdēto lādiņu ir caurrūsējuši. 70.gadu sākumā Rietumvācija izcēla no Mazā Belta šauruma 28 bumbas un 15 lādiņus, kas sākotnēji bija saturējuši Tabunu un fosgēnu. Un visi izceltie lādiņi bija cauri un tukši. Taču veicot grunts un zivju pētījumus, piesārņojums nav konstatēts, tādēļ nav pamata domāt, ka pastāv reāli draudi. Lai arī speciālisti sola, ka ķīmiskie ieroči, kas savulaik nogremdēti Baltijas jūrā, mūs neapdraud, ir tomēr kāda ķīmiska viela, kas mūs ne tikai apdraud nākotnē, bet jau nodarījusi pamatīgu postu. Bīstamāks par bumbām jūrā ir fosfors, kas atgādina dzintaru un apdraud ikvienu no mums, ja priedes asaras vietā pacelsim to pludmalē. Fosfors mūsu pludmalē tiek izskalots tāpēc, ka padomju laikā Liepājas rajona piekrastē jūrā tika spridzinātas ar fosforu pildītas sprāgstvielas. Fosfora piesārņojums Baltijas jūrā varētu būt aptuveni 1600 kvadrātkilometru platībā. Nezinātāji no jūras izskaloto fosforu nevar atšķirt no īstā dzintara, ja nu vienīgi fosfora gabaliņi esot irdenāki. Līdz šim jau apdegumus, uzlasot neīsto dzintaru, guvuši daudzi. Un nav iespējams prognozēt, kad piekrastē atkal varētu tikt izskalots viltus dzintars – tas var notikt šodien vai arī pēc 100 gadiem. Tādēļ nav nekādas garantijas, ka saujā līdz ar pludmalē uzlasīto priedes asaru nebūs arī kāds gabaliņš briesmu. Raksta tapšanā izmantoti materiāli no laikraksta „Kurzemes vārds”.