(izraksti no Džeka Londona biogrāfiskā stāsta „Ceļojums ar „Snarku””
Navigācijas zināšanu iegūšana dīvaini iedarbojas uz ļaužu prātiem. Jūrnieks par navigāciju mēdz runāt ar dziļu cieņu. Profānam tā ir neizdibināms un briesmīgs noslēpums, un šāds uzskats viņam rodas, redzot, ar kādu cieņu un godbijību pret to izturas paši jūrnieki. Es pazinu atklātus, atjautīgus un vienkāršus jaunekļus, kas, sākuši mācīties navigāciju, uzreiz kļuva mazrunīgi, atturīgi un iedomīgi, it kā būtu sasnieguši diez kādas cilvēka gara virsotnes. Parasts jūrnieks profānam šķiet kā noslēpumaina kulta priesteris. Burātājs amatieris, elpu aizturējis, lūdz paziņu paskatīties uz viņa hronometru. Tāpēc arī mūsu draugi tā baidījās, kad mēs devāmies ceļā bez pieredzējuša jūrnieka.
Kad „Snarku” būvēja, mēs ar Rosko norunājām apmēram tā. „Es sagādāšu grāmatas un instrumentus,” es sacīju, „bet tu mācīsies navigāciju. Man pašreiz nav laika ar to nodarboties. Bet kad mēs iziesim jūrā, tu man iemācīsi visu, ko būsi iemācījies pats.”. Rosko bija sajūsmā. Jāsaka, Rosko bija atklāts, atjautīgs un vienkāršs kā tie jaunekļi, par kuriem es jau rakstīju. Bet, kad mēs izgājām jūrā un viņš sāka noslēpumaino rituālu, kāmēr es ar apbrīnu skatījos, viņā notika tikko uztverama un tomēr pilnīgi noteikta pārmaiņa. Kad Rosko dienas vidū mērija saules augstumu, viņu apņēma it kā starojošs uzvarētāja gaismogs. Kad viņš nokāpa lejā, lai pabeigtu aprēķinus, un, atgriezies uz klāja, paziņoja platumu un garumu, viņa balsī mēs saklausījām līdz šim nedzirdētu pavēlošu pieskaņu. Bet tas vēl nebija visļaunākais. Viņš kļuva aizvien zinīgāks, taču viņa gudrība nebija saprotama nevienam citam. Un, jo labāk Rosko izprata, kādi iemesli ir „Snarkas” dīvainajiem lēcieniem pa karti, un jo mazāk „Snarka” lēkāja, jo svētākas, noslēpumainākas un nepieejamākas kļuva viņa zināšanas. Uz maniem vārajiem mājieniem, ka nu gan būtu laiks arī man kaut ko pamācīties, viņš neatbildēja ar sirsnīgu un līksmu gatavību palīdzēt man. Viņš neizrādīja ne mazāko vēlēšanos pildīt mūsu norunu.
Bet tā nebija Rosko vaina; viņš tur neko nevarēja darīt ar viņu bija noticis tas pats, kas ar visiem pārējiem cilvēkiem, kuri pirms viņa bija mācījušies navigāciju. Saprotama un piedodama savas nozīmes pārāk augsta novērtēšana, turklāt vēl neprasme orientēties uzvēla Rosko tik lielu atbildību, ka viņš jutās kā pats dievs. Visu mūžu Rosko bija nodzīvojis uz zemes un nebija izlaidis no acīm zemi, kur bija visādi orientieri, tāpēc viņš bija iemanījies – palaikam ar zināmām grūtībām – labi pārvietoties pa zemes virsu. Tagad viņš atradās plašajā jūrā, ko ierobežoja tikai mūžīgais debesu aplis. Šis aplis izskatījās nemainīgs. Nekādu orientieru nebija. Saule uzlēca austrumos un nogrima jūrā rietumos, bet naktī zvaigznes aplieca to pašu pusloku. Kurš gan, paskatījies uz sauli vai uz zvaigznēm, varētu teikt: „Patlaban es atrodos trīs ceturtdaļjūdzes uz rietumiem no Džonsa pārtikas preču tirgotavas Smizersvilā,” – vai: „Es zinu, kur patlaban atrodos, jo Mazais Lācis saka man, ka Bostona ir trīs jūdzes no šejienes otrā pagriezienā pa labi.”. Bet Rosko tieši to darīja. Par maz būtu sacīt, ka viņš bija savas varenības pārsteigts. Viņš dievināja pats sevi, viņš darīja brīnumus. Jau pati atrašanās uz ūdens bija rituāls, un Rosko uzskatīja, ka ir pārāks par mums visiem, kas nepārzina šo rituālu, un ka mēs esam atkarīgi no viņa kā ganāmpulks, ko viņš uzrauga viļņojošā, bezgalīgajā plašumā, uz sāļā ceļa, kurš saista kontinentu un kura malā nav neviena jūdžu staba. Rīkodamies ar sekstantu, viņš izrādīja cieņu saules dievam, tad rakņājās senos foliantos un maģiskās tabulās, nesaprotamā valodā murmināja lūgsnas, kas izklausījās kā „indekserorparalaksrefrakcija”, vilka uz papīra mīklainas zīmes, pielika un reizināja un beidzot, uzlicis pirkstu uz aizdomīgi tukšas vietas svētajā kartē, pasludināja: „Mēs esam te!”. Kad paskatījamies uz tukšo vietu un pajautājām: „Bet kur tieši?” – viņš atbildēja šifrētajā augstāko priesteru ciparu valodā: „31-15-47 ziemeļu, 133-5-30 rietumu.”. un tad mēs teicām: „O!” – un jutāmies pavisam mierīgi.
Bet kādu dienu man galvā sarosījās maza domiņa: „tas taču nav dievs, tas ir Rosko, tāds pats cilvēks kā es. Ko var izdarīt viņš, varu arī es. Kas viņu mācīja? Viņš pats mācījās. Ej un dari tāpat – es pats sev skolotājs!”. Un Rosko nogāzās no pjedestāla un vairs nebija „Snarkas” virspriesteris. Es ielauzos viņa svētnīcā un pieprasīju senos foliantus un maģiskās tabulas, kā arī ziedokli, tas ir, sekstantu.
Bet tagad es vienkāršiem vārdiem pastāstīšu, kā es pats sev iemācīju navigāciju. 
Jūras braucējs amatieris.
Es zinu, ir dažādi kapteiņi, ir pat lieliski kapteiņi, taču uz „Snarkas” ar kapteiņiem bija pavisam slikti. No savas pieredzes secināju, ka viens no kapteinis uz neliela kuģīša sagādā vairāk raižu nekā divi zīdaiņi. Tas arī ir saprotams. Labi kapteiņi ieņem labas vietas un nav ar mieru mainīt savus lielos kuģus, kuru tonnāža in no tūkstoš līdz piecpadsmit tūkstošiem tonnu, pret mūsu „Snarku”, kas sver desmit tonnas. „Snarkai” vajadzēja ņemt stūrmaņus no krasta, bet tāds krasta stūrmanis parasti nekam neder : tas ir cilvēks, kurš spējīgs divas nedēļas veltīgi izmeklēties pa okeānu kādu salu, bet pēc tam atgriezties ar savu šoneri un paziņot, ka sala nogrimusi ar visu, kas uz tās bijis; tas ir cilvēks ar tādu raksturu vai tādu kāri pēc stiprajiem dzērieniem, ka viņu biežāk padzen no kuģa nekā pieņem uz tā.
„Snarkai” ir bijuši trīs kapteiņi, bet, ja dievs dos, nebūs vairs neviena. Pirmais kapteinis bija tik vārgs, ka nespēja namdarim norādīt precīzus bugsprita izmērus. Viņš bija no vecuma tik kliens, ka nespēja pavēlēt matrozim, lai tas uzgāž uz „Snarkas” klāja pāris spaiņu sālsūdens. Divpadsmit dienas, kuras mēs nostāvējām uz enkura zem tropu saules stateniskajiem stariem, klājs palika sauss. Tas bija jauns klājs. Tā pārdrīvēšana izmaksāja man simt trīsdesmit piecus dolārus. Otrs kapteinis bija dusmīgs. Viņš bija piedzimis dusmīgs. „Tētis vienmēr ir dusmīgs,” – tā šo cilvēku raksturoja viņa dēls metiss. Trešais kapteinis bija blēdis, tas viņam bija uz pieres rakstīts. Viņš nekad nerunāja taisnību, viņam nebija ne mazākās sajēgas par godīgumu, un no taisniem ceļiem un godīgas rīcības viņš bija tikpat tālu kā no pareizā kursa, kad tikko nepazudināja „Snarku” pie Zelta Gredzena salām.
Suvā, Fidži salās, es atlaidu savu trešo un pēdējo kapteini un pats uzņēmos jūras braucēja amatiera lomu. Biju to jau tēlojis, braucot kopā ar savu pirmo kapteini, kurš izgājis no Sanfrancisko, lika „Snarkai” lēkāt pa karti tik ērmīgi, ka man vajadzēja noskaidrot, kas īsti notiek. Tas nebija grūti, jo mums bija jānobrauc vēl divi tūkstoši viens simts jūdžu. Man nebija nekādas saprašanas par navigāciju, taču, vairākas stundas palasījis un pusstundu padarbojies ar sekstantu, es jau varēju noteikt „Snarkas” platumu pēc meridionālā augstuma, bet garumu – pēc vienkāršākā paņēmiena, kas pazīstams ar nosaukumu „vienādu augstumu metode”. Šī metode nav pareiza. Tā pat nav droša, tomēr mans kapteinis mēģināja vadīt kuģi ar tās palīdzību, un viņš bija uz „Snarkas” vienīgais cilvēks, kurš būtu man varējis pateikt, ka no šīs metodes ir jāizvairās. Es tomēr aizvadīju „Snarku” līdz Havaju salām. Bet man palīdzēja apstākļi. Saule atradās ziemeļu deklinācijā un gandrīz zenītā. Par pareizo garuma noteikšanas metodi ar hronometra palīdzību man nebija ne jausmas. Tiesa, dzirdējis par to es biju. Mans pirmais kapteinis reiz par to ierunājās, bet pēc dažiem mēģinājumiem izmantot šo metodi vairs to nepieminēja.
Fidži salās man izdevās salīdzināt savu hronometru ar diviem citiem hronometriem. Pirms divām nedēļām Pago – Pago, Samoa salās, es lūdzu kapteini, lai salīdzina mūsu hronometru ar amerikāņa kreisera „Annapolis” hronometriem. Viņš teica, ka izdarīšot to, bet, protams, neko neizdarīja; viņš teica man, ka starpība esot niecīga sekundes daļa. To sacīdams, viņš veikli imitēja prieku un veltīja cildinošus vārdus manam lieliskajam laikrādim. Es to atkārtoju tagad kopā ar cildinošiem vārdiem viņa lieliskajam nekaunīgajam melīgumam, tāpēc ka pēc divām nedēļām Suvā es salīdzināju savu hronometru ar austrāliešu tvaikoņa „Atua” hronometru un atklāju, ka manējais ir par trīsdesmit vienu sekundi ātrāks. Trīsdesmit viena sekunde, izteikta ar loku, ir vienlīdzīga septiņām un vienai ceturtdaļai jūdzes. Citiem vārdiem sakot, ja es burātu naktī un saskaņā ar lagrēķinu, kas noteikts pēcpusdienā ar hronometru, man vajadzētu atrasties septiņas jūdzes no krasta, es tajā pašā mirklī uzdrāztos virsū rifiem. Pēc tam es salīdzināju savu hronometru ar kapteiņa Vūlija hronometru. Kapteinis Vūlijs, Suvas ostas priekšnieks, trīs reizes nedēļā pulksten divpadsmitos dienā izšauj no lielgabala. Salīdzinājumā ar viņa hronometru manējais bija par piecdesmit deviņām sekundēm ātrāks, citiem vārdiem sakot, burājot uz rietumiem, es uzdrāztos virsū rifiem, domādams, ka atrodos piecpadsmit jūdzes no tiem.
Es ielaidos kompromisā, atņemot no piecdesmit deviņām sekundēm trīsdesmit vienu, devos uz Tannas salu Jaunhebridu salu grupā, nospriedis, ka, burādams tumsā gar pašu piekrasti, es paturēšu prātā arī tās septiņas jūdzes, kas jāpieskaita klāt saskaņā ar kapteiņa Vūlija hronometru rādījumiem. Tanna atrodas apmēram sešimt jūdžu uz rietumiem dienvidrietumu virzienā no Fidži salām, un es biju pārliecināts, ka šā brauciena laikā sabāzīšu galvā pietiekami daudz navigāciju gudrību, lai aizkļūtu līdz turienei. Nokļūt es gan nokļuvu tur, bet vispirms paklausieties, kādas likstas man bija jāpiedzīvo. Navigācija nebūt nav sarežģīta, es vienmēr apgalvošu to, bet, kad cilvēks ved apkārt pasaulei trīs benzīna motorus un sievu un viņam jāraksta no rīta līdz vakaram, lai motoriem varētu nopirkt benzīnu, bet sievai pērles un vulkānus, viņam neatliek sevišķi daudz laika navigācijas studēšanai. Bez tam apgūt minēto zinātni ir daudz vieglāk krastā, kur platums un garums nemainās, mājā, kura stāv uz vietas, nekā uz kuģa, kas dienu un nakti traucas uz zemi, kuru jūs mēģinat atrast, un kurai jūs varat uzdrāzties virsū, kad vismazāk to gaidāt.
Vispirms ir jāvadā pēc kompasa. Mēs izbraucām no Suvas sestdienā tūkstoš deviņsimt astotā gada sestajā jūnijā, pēcpusdienā, un līdz tumsai bijām tikuši cauri zemūdens akmeņiem piesētam šaurumam starp Viti-Levu un Mbengu. Mūsu priekšā pletās atklāts okeāns. Ceļā nebija nekā, tikai Vatu-Leile, pavisam sīka saliņa, kas rēgojās virs ūdens jūdzes divdesmit uz rietumiem dienvidrietumu virzienā – tieši tajā pusē, uz kurieni es gribēju braukt. Man, protams, likās gaužām vienkārši apbraukt saliņai apkārt, metot līkumu astoņas vai desmit jūdzes uz ziemeļiem no tās. Bija tumša nakts, un mēs gājām pa vējam. Vajadzēja pateikt stūrmanim, kāds kurss jāietur, lai apbrauktu Vatu-Leile. Bet kādam vajadzēja būt kursam? Meklēju atbildi navigācijas rokasgrāmatās. „Pareizs kurss” – es atradu šādus vārdus. Tieši tas, kas man vajadzīgs! Man bija vajadzīgs pareizs kurss. E sāku kāri lasīt:
„Pareizais kurss ir leņķis starp meridiānu un taisnu līniju, kas uz kartes savieno kuģa atrašanās vietu ar to vietu, uz kuru kuģis dodas.”
Tieši tas man bija vajadzīgs. „Snarka” atradās pie rietumu ieejas jūras šaurumā starp Viti-Levu un Mbengu. Tā devās uz vietu, kas, spriežot pēc kartes, atradās desmit jūdzes uz ziemeļiem no Vatu-Leile. Es pārbaudīju virzienu uz kartes ar cirkuli un ar transportieri noteicu, ka pareizais kurss būs uz dienvidrietumiem. Atlika vienīgi nodot rīkojumu stūrmanim, un „Snarkai” drošs ceļš uz atklātu okeānu bija vaļā.
Bet, sev par šausmām un par laimi, es lasīju tālāk. Es uzzināju, ka kompass, šis uzticamais, pastāvīgais jūras braucēju draugs, ne vienmēr rāda uz ziemeļiem. Dažreiz tas novirzās. Reizēm rāda uz austrumiem, reizēm – uz rietumiem, dažkārt rāda nevis uz ziemeļiem, bet gan uz dienvidiem. Novirze tajā vietā, kur atradās „Snarka”, bija 9º40’ uz austrumiem. Lūk, kas bija jāņem vērā, iekams es devu rīkojumus stūrmanim. Es izlasīju:
„Pareizo magnētisko kursu dabū, pieliekot īstajam kursam attiecīgo novirzi.”
Tātad, es spriedu, ja kompass ir par 9º40’ novirzījies uz austrumiem, bet es gribu braukt uz ziemeļiem, man jātur kurss par 9º40’ uz rietumiem no ziemeļiem, kurus rāda kompass, tāpēc, ka šie ziemeļi nemaz ziemeļi. Tā es pieliku 9º40’ pa kreisi savam kursam uz dienvidrietumiem, noteicu pareizo magnētisko kursu un vēlreiz gatavojos iziet atklātā okeānā.
Bet atkal. sev par šausmām un par laimi, lasīju tālāk un uzzināju, ka pareizais magnētiskais kurss nesakrīt ar virzienu pēc kompasa. Vēl viens velnēns gaidīja mani, lai noķertu un sadragātu pret Vatu-Leile rifiem. Šis velnēns parādījās ar vārdu „deviācija”. Es izlasīju:
„Kompasa virziens ir virziens, kurā jāstūrē, un to dabū, pieliekot pareizajam magnētiskajam kursam deviāciju.”
Deviācija ir kompasa adatas novirze atkarībā no dzelzs priekšmetu sadalījuma uz kuģa. Šo tīri vietējo novirzi es noteicu pēc galvenā kompasa deviācijas tabulas un pēc tam pieliku dabūto lielumu pie pareizā magnētiskā kursa. Tā es noteicu virzienu pēc kompasa. Bet arī tas vēl nebija viss. Galvenais kompass atradās kuģa vidū, pie trapa uz kapteiņa kajīti. Stūres kompass atradās blakām stūrei. Abu rādījumi neparko nesaskanēja.
Visas iepriekš minētās operācijas bija nepieciešamas, lai pareizi noteiktu kursu. Un visļaunākais ir tas, ka tās visas jāveic ļoti precīzi, citādi jūs vienā jaukā naktī varat izdzirdēt: „Bangas taisni priekšā!” – un pamatīgi izpeldēties jūras ūdenī un izbaudīt to prieku cīnīties ar viļņiem, peldot uz krastu cauri rijīgu haizivju baram.
Gluži tāpat kā kompass, kas taisa visādus jokus un tīko piemuļķot jūras braucēju, rādot uz visām debess pusēm, tikai ne uz ziemeļiem, rīkojas arī debess ceļvede saule, spītīgi atteikdamās atrasties tur, kur tai dotajā laikā vajadzētu atrasties. Šī saules vieglprātība sagādā vēl vairāk raižu – vismaz tā bija ar mani. Lai noteiktu, kurā vietā uz zemes virsas jūs atrodaties, ir jāzina, kur šajā laikā pie debesīm atrodas saule. Bet iznāk, ka saule, kas cilvēkiem noder par hronometru, pati neievēro laiku. Kad es to atklāju, mani pārņēma dziļa melanholija un visa pasaules telpa man likās šaubu pilna. Tādi nemainīgi likumi kā gravitācijas un enerģijas nezūdamības likums kļuva ļodzīgi, un es vairs nebrīnītos, ja tie būtu sabrukuši. Ja jau kompass melo un saule nepilda savus pienākumus, kāpēc lai priekšmeti nezaudētu pievilkšanas spēku un daži grozi enerģijas nepazustu bez pēdām? Pat mūžīgā kustība šķita iespējama, un es biju tādā stāvoklī, ka varētu nopirkt Kīleja mūžīgo dzinēju no kura katra uzņēmīga aģenta, kas parādītos uz „Snarkas” klāja. Bet, kad es dabūju zināt, ka zeme patiešām apgriežas ap savu asi trīssimt sešdesmit sešas reizes gadā, turpretī saule uzlec un noriet tikai trīssimt sešdesmit piecas reizes, es biju gatavs apšaubīt pats savu esamību.
Lūk, kā kustas saule. Tā ir tik nenoteikta, ka cilvēkam nav iespējams radīt pulksteni, kas sekotu saules kustībai. Saule te paātrina, te palēlina gaitu, tā ka neviens pulkstenis netiek tai līdzi. Dažreiz saule aizsteidzas pa priekšu sarakstam, citreiz velkas tam nopakaļ, bet dažkārt steidzas pa galvu pa kaklu, lai panāktu pati sevi jeb, pareizāk sakot, noķertu pie debesīm to vietu, kur tai vajadzētu būt. Šajā pēdējā gadījumā saule nepalēnina gaitu pietiekami ātri, un iznākums ir tāds, ka saule iet pa priekšu tai vietai, kur tai vajadzētu būt. Īstenībā tikai četras dienas gadā saule atrodas tajā vietā, kur tai jāatrodas. Pārējo laiku – trīssimt sešdesmit vienu dienu saule grozās kaut kur ap šo vietu. Cilvēks, būdams pilnīgāks par sauli, radījis pulksteni, kas rāda pareizu laiku. Bez tam viņš aprēķina, cik daudz saule aizsteigusies priekšā sarakstam vai atpalikusi no tā. Starpība starp saules īsto atrašanās vietu un to vietu, kur saulei vajadzētu atrasties, ja tā būtu kārtīgs spīdeklis, kas sevi ciena, cilvēki sauc par laika vienādojumu.. Tātad jūras braucējs, kas grib zināt, kur viņa kuģis atrodas jūrā, skatās savā hronometrā, lai noteiktu, kur jāatrodas saulei saskaņā ar Grīničas norādījumiem. Šim norādījumam viņš pieskaita laika vienādojumu un atrod vietu, kur saulei būtu jāatrodas, bet kur tās nav. Šim lielumam pieskaita vēl kaut ko, pēc tam vēl kaut ko – un tā bez sava gala.
„Snarka” izbrauca no Fidži sestdien, sestajā jūnijā, un nākamajā dienā, svētdienā, atrodoties atklātā okeānā un vairs neredzot zemi, es mēģināju noteikt savu atrašanās vietu, ar hronometru atrazdams garumu, bet ar meridionālo augstumu – platumu. Novērojumus pēc hronometra es izdarīju no rīta, kad saule bija aptuveni 21º virs apvāršņa. Es ieskatījos „Jūras almanahā” un konstatēju, ka šajā pašā dienā, septītajā jūnijā, saule kavējas par vienu minūti un divdesmit sešām sekundēm un ka tā atgūst nokavēto ar ātrumu 14,67 sekundes stundā. Hronometrs teica, ka tieši šajā brīdī, kad es nosaku saules augstumu, Grīničā pulkstenis rāda divdesmit piecas minūtes pāri astoņiem. Liktos, ka tagad katrs skolēns varētu precīzēt laika vienādojumu. Diemžēl es nebiju skolēns. Skaidrs, ka dienas vidū Grīničā saule atpaliek par vienu minūti un divdesmit sešām sekundēm.