Ievads. Šis ir stāsts par Uzvaru vai z/k “Uzvara” uzņēmīgajiem iedzīvotājiem. Vai precīzāk brāļu Brenču kuplo ģimeni. Viņi par spīti tam, ka nu jau sen kā skaistajā Jūrmalas ciematiņā Buļļuciems, viss brūk un gāžas, iedzīvotāji, kas nu vairs palikuši no agrāko laiku draudzīgās saimes, ierāvušies sevī un dažs pat tā sarūdzis pa šiem gadiem, ka neko citu nedara kā tikai bubina, labiekārto un attīsta laivu un jahtu piestātni Vikingu ielā (tā ap 80 nummuru). Tagad ciematā vienīgie skaistie objekti ir glaunās Rivieras mājas, kurās dzīvība parādās pārsvarā tikai vasarā. Tad mūsu klusais un romantiskais ciematiņš pārvēršas par pamatīgu pīļu dīķi: atpūtnieki ir ieņēmuši tuvāko upes malu, kur laiski gulšņā zālītē kā tādi krastā izskaloti jūras lauvas. Cits apenēs, cits iespraucies bikini, tur pat ar kājām pīļu nopleznotajos dubļos un galvu ļoti tuvu mangālim, kur cepas desas. Vairākumam arī skan līdzpaņemtais lepnums – kāds rādioaparāts, kurš uzlikts “volume max”, cīnās, ko baterejas tur. ….jā un kā jau teicu, ziemīgajā laikā te viss ir kluss un kā milzu rēgs par kādreizējo greznību atgādina vecais kultūras nams un sen jau kā nodedzinātā un izpostītā brīvdabas estrāde.
No pašu uzvarnieku stāstiem esmu dzirdējusi, ka nu jau dažiem ir personīgas nepatikas par skaisto piestātni un baltajām buru laivām, kuras slīd gleznainajā Lielupes līcī. Bet jāteic, ka vēl neesmu dzirdējusi, ka kāds aktīvi darbotos, lai panāktu no īpašniekiem, ka tiek savestas kārtībā sen izpostītās vietas, tās pašas nu jau pieminētās…
Lai nu kā ar visiem šitiem nesmukumiem, darbs ar laivu piestātni un upes krasta modernizēšanu ir paveikts pamatīgs un rezultāts ir vienkārši satriecošs! Arī mūsu burāšanas skolas mācību jahta Duduu nu jau gadu dzīvo jahtklubā “Uzvara”.
Lūk Andra Brenča stāsts par paveikto: Sākums Kā jau katrā labā stāstā sākums ir sekojošs – reiz dzīvoja ………… uzauguši esam Z/K “Uzvara” tiešā tuvumā un tiklīdz mammai varējām pateikt, ka mēs vairs neiesim uz tautas deju kolektīvu “Sienāzītis”, ka tas mums noriebies, jo tā nav īstu puiku nodarbe – tā nākošais solis bija doties pieteikties burāšanas sekcijā. Jo iespēja apmeklēt fotopulciņu netika pat izskatīta. Bet varbūt, ka vajadzēja, jo tad šeit ievietotās bildes iespējams sanāktu kvalitatīvākas. Kopš tikām pie savas PERSONĪGĀS buru jahtas – SEESAM – kļuva aktuāla jahtas novietošanas problēma ūdens tuvumā. Airu laivas mums ir bijušas neskaitāmas un tām vairāk par 2 dēļu laipu un kārtigu mietu, kur pieķēdēt nebija nekas vairāk nepieciešams. Bet ar jahtu ir savādāk – to nepieķēdēsi pie mieta – vajadzīgs pontons. Ir problēmas – jārod risinājums…. Upmalas foto no pašiem pirmsākumiem nav saglabājušās – bet no laika ap 2000. -2004. ir gan – lūk, tādi bija pirmssākumi.
Krastā var redzēt jahtu SEESAM un upmalas stāvokli – nekopts, ar niedrēm aizaudzis. Tā arī dzīvojām – Jahtu turējām Andrejostas jahtklubā – Lielupe bija neizbraucama – jo politisko cīņu un personisko ambīciju vadīts tā laika Lielupes ostas pārvaldnieks Cepurnieka kungs vairāk rūpējās par to, kā kaut ko noprihvatizēt – nevis par burātāju vajadzībām. Tā tas turpinājās līdz laikam, kad 2006. gadā USA nopirkām jahtu Baci un veicām skaistu, neaizmirstamu burājienu pāri Atlantijas okeānam.
47 pēdu jahta nav maziņa – un vajag nopietnāku stāvvietu tuvāk mājām – jo Rīgas jahtklubu stāvvietu cenas sāka palikt nepieklājīgi skarbas mūsu maciņiem. Stipri spieda uz redzi – kā samaksā mēneša maksu par 47 pēdu garu laivu – tā maciņā NEKO vairs neredzi…
Tika pieņemts lēmums labiekārtot un apgūt upmalu…. Pirmais solis bija kārtīga pontona uzbūvēšana – kā solījis, veica brālis Aigars pie sevis darbā.
Kad pontons bija gatavs,tas tika aizgādāts līdz Daugavai. Un nolaists ūdenī ,tika lietots šampānietis šī notikuma sakarā. Pontonu aizvilkām uz Lielupi. Nākošais solis bija sākt krastmalas labiekārtošanas darbus, kas nebija ne viegls, ne ātrs pasākums.Jo tikt krastmalā no pontona bija diezgan sarežģīti. Arī krānotājs ,kas cēla arā no ūdens jahtas teica, ka tā būs pēdējā reize, kad viņš to dara, jo šādā slīkšņā krastmalā viņš pastrādāt nevarot. Tika pieņemts lēmums – izbērt būvgružus slīkšņā – tādejādi dodot kaut kādu pamatu šim pasācienam.
Būvgruži ir būvgruži. Tos nācās smalcināt ar pneimatisko āmuru. Tiem pa virus bērām smiltis. Līdz izskatījas šādi:
Krāns bez liekām pūlēm un aizķeršanās varēja precīzi un kvalitatīvi izcilāt visas laivas. Agri pavasarī ,turpinot labiekārtošanas darbus, tika nolemts, izveidot betona piestātnes malu – tādēļ sadzīti virpoti mieti gar krasta ūdens līniju. Lūk, tā nekad nedariet – sanāca dārgi un sūdīgi.Neko nepadarīsi, pirmie kucēni jāslīcina .Mietus zemē vajag skalot ar skalošanu – bet, diemžēl, to mēs sapratām ,kad bija par vēlu.
Kad mieti bija sadzīti, tika uztaisīts formas – veidnes karkass. Tad atveda betonu un ielēja veidnē. Būvdarbu vadītājs bračka Aigars ar rokām rādīja kā izskatās līdzens…… Un modri vēroja padotos, dodot vērtīgus padomus……..laiku pa laikam balss saites saslapinot ar alu. 
Galīgā versija izsktās apmēram šādi – betonēšanas darbi pabeigti.
Bet labiekārtošanas darbi turpinās. Tika atvests čupas dzelteno smilšu, lai patīkamāk izskatās un bērniem būtu kur paspēlēties. Smiltis izmētāja bračka Aigars – pēc principa – ņem vairāk – met tālāk – kamēr lido – atpūties. Tagad arī laivas cilāt ir pavisam cita lieta – lielais, smagais krāns neslīkst dubļos un pasākums ir stabils un drošs. Gāja Laiks …….. Peldvieta lēnām aizauga un bija jātīra… Meitenēm bija grūti ieiet ūdeni… Bardaks un nekārtība upmalā sāka nomākt….. Niedres kārtību un tīrību nevairoja.
Pavasarī vēl nekas, bet uz vasaras vidu tās saug un garāmgājējiem liekas, ka, ja neredz – tad droši var šeit atkritumus izmest. Vasaras vidū tika pieņemts konceptuāls lēmums – veikt krasta nostiprināšanas darbus. Saskaņojām ar ostas pārvaldnieku, ka sadzīsim mietus, lai apturētu krasta eroziju un uzlabotu upmalas vizuālo skatu. Lūk, pats sākums:
Lēnām, bet noteikti darbi virzās uz priekšu. Un tā palēnām , palēnām. Miets pie mieta. Kad sadzinām mietus ,izpļāvām niedres. Pēc pļaušanas izskatijās krietni labāk.
Mietus nācās savilkt kopa ar brusām. Mietu siena iegūst krietni pievilcīgāku vizuālo izskatu. Kad vienā pusē mieti sadzīti – ķērāmies klāt otrai pusei…. Pirmais – izpļāvām niedres.
Pamats bija nereāli akmeņains – lai iedzītu atlikušos mietus, nācās ņemt traktoru, kas atraka akmeņus un citus būvgružus. Traktoram nācās arī pontonam otrā pusē novākt purvam līdzīgu augsnes struktūru. Vienuviet traktors ierakās un palika uz vēderam.
Visu to dūksts kārtu nācās norakt – kāds tika pie melnzemes. Tagad, kad ar traktora palīdzibu iztīrīta grunts, mietus sadzīt tīrais nieks. Traktors atraka no zemes puses gar mietiem, lai var no iekšpuses piestiprināt ģeotekstila audumu ,kas domāts tam, lai smiltis neplūst cauri mietiem. Salikām atsaites un ieklājām ģeotekstilu.
Vēlreiz nācās izsaukt traktoru, kas sastūma atrakto zemi atpakaļ. Konstatējām faktu, ka zemes TRŪKST !!!
Nācās pievest klāt zemi un daudz. Pēc tam vēlreiz saukt traktoru, kas to visu izlīdzina. Palūdzām, lai traktorists trūkstošo zemi pasmeļ no upes. Dubults labums – mums zeme un nevajadzēs vairs to pirkt, un ūdens mala atīrīta no drazas. Apspriežoties tika nolemts, ka ar šo traktoru ir par maz, vajag lielāku – visu drazu un piesārņojumu – riepas, vecas dzelzs gultas, trubas, kaut kādas dzelzs konstrukcijas un moča rāmi un citus visdažādākos, neiedomājamākos mēslus, kas tika izķeksēti no ūdens, nodevām metāllūžņu uzpircējam. Ūdenī redzamas niedru saknes , kas labi peld. Izsmeltajam kultūrslānim pāris dienas jānostāvas, lai varētu izlīdzināt.
Traktors nolīdzināja izsmeltās zemes čupas. Pēc tam, kad nedēļu zeme bija pažuvusi, visa ģimene ar grābeklīšiem pielīdzināja . Izskatijās, ka darbi pabeigti – nekā – atcilpoja kaimiņš, piepūtās, palika sarkans un sākās vaimanas – vai, vai, vai kā mēs laivas izcelsim – mēs visi nogrimsim – vai, vai, vai būs dubļi .
Sakodām zobus, nopirkām pāris kravas šķembu, saucām traktoru, rakām nost 20 cm zemes un veidojām ceļu. Finālā izskatījās teicami. Dievs jau nav mazais bērns un visu redz. Pieļauju domu , ka kaimiņa sieva tik ilgi zāģēja kaimiņu, ka arī viņam nācās sakopt savu upmalas daļu. Kaimiņam, protams, nelikās, ka arī viņa gruntī vajag ceļu – jo pašam nepavisam nepatīk, ka kāds braukās arī gar viņa sētu. Izdīgusi jau pirmā zālīte.
Lūk, tāds visas vasaras darbs .Rudenī pie laivu izcelšanas pavisam cita lieta. Dvēsele dzied !
Skraberi salikti, var celt laivas arā. Pavasarī pasūtinājām melnzemes kraviņu, lai zālīte labāk aug. Nedariet kā mēs – melnzeme jāizmētā ar lāpstu – traktors šeit nav palīgs. Kad zālīte bija sadīgusi, kaimiņiem likās, ka mūsu pagājušogad uzbērtais ceļs ir domāts, lai viņiem būtu ērtāk piebraukt pie sētas vārtiem. Mums bija atšķirīgs viedoklis un, lai bez vajadzības neizbraukā zāli, nolikām jaukas puķu kastes. Rēķinājāmies ar Latviešu slinkumu – ja nav šķēršļa – tad drīkst. Tagad bez lielas vajadzības nevienam negribas tās puķukastes cilāt un satiksme praktiski nenotiek.
Pa lielam – izskatās SKAISTI!