9.diena. Phi Phi Don. Jahtošana.
Viena no šī ceļojuma ekselentākajām dienām.
Pēc gana ilgas izgulēšanās, pie brokastu galda sēžos kopā ar ceļabiedru, viņš nolēmis piebiedroties burāšanai – laikam manis stāstītais viņam ir iedvesis pārliecību, ka būs forši. Čilli* ar dārzeņu maisījumu un garnelēm biju gaidījusi mazliet asāku, bet katrā ziņā gards… desertā mango šeiks, kas šeit par tīro sīknaudu skaisti pasniegts stikla glāzē – pietiekami solīds iesākums dienai pa viļņiem…
Jahta neliela (9 metri) un nav vairs pirmā svaiguma, taču kapteinis Bobs ir foršs un operatīvi izrāda galvenās nianses jahtas lietošanā un izskatās, ka mēs 8 cilvēki optimāli izkārtojamies uz baltā jahtas klāja. Tiek piestartēts motors un stūrējam ārā no ostas.
Pirmā pietura pērtiķu pludmalē (Monkey beach), kur ar slaidi izstieptu roku norādot virzienu, kapteinis saka: tur ir pērtiķi – leciet ūdenī un peldiet, varu iedot vesti, ja nemākat peldēt vai arī ņemiet kaijaku… tie divi gabali piesieti aiz jahtas mums visu ceļu godīgi sekoja un šādās situācijās šķita diezgan ērti, jo ar jahtu tuvu krastam pieparkoties nevar. Saprotu, ka arkameras izmērcēšanu neriskēšu, tādēļ atstājot to uz klāja, lecu pār bortu un pirmo reizi šī ceļojuma laikā saprotu cik sāļš ir ūdens… Apzinoties savas vājās peldētprasmes, centīgi atvēzējos peldējienam un vienā piegājienā esmu krastā. Jautri izvēršas pērtiķu barošana ar vīnogām un banāniem, ko kapteinis iemetis kaijakā līdzi manam ceļabiedram.
Kad dzīvnieciņi pabaroti, turpinam ar pārbraucienu uz snorkelēšanas vietām… un tad notiek TAS – uznāk lietus – smuks lietusgāziens 15 minūšu garumā – fantastisks lietus!!! … stāvu uz jahtas klāja un izbaudu kā lietuslāses triecas man sejā, uz plakstiņiem un lūpām tas pat šķiet mazliet sāpīgi, bet tas ir mans lietus, ko gaidīju jau deviņas dienas!!! Fantastiski ekselents! Vēlāk kapteinis man saka, ka pirmo reizi redz, ka kāds ar tik laimīgu sejas izteiksmi izbauda lietu.
Snorkelēšana – krāsainas zivtiņas, jūras eži, jūrasgurķi, pa kādai lielākai zivij, kuru nosaukumus galīgi nezinu… utt. Ar divus izmērus par lielu piešķirtajām pleznām izpeldu lielu loku pa līci un kā izrādās, kad atgriežos uz jahtas, visi jau mani gaida, lai dotos tālāk uz Maya bay. Jahta joprojām tiek darbināta ar motoru… es aizdomīgi vēroju kapteiņa kūtrumu buru uztākelēšanā, tad uz manu jautājumu – kad beidzot sāksim burāt? – šis pasmīn, ka bieži negadās kāds tūrists, kurš neakceptē dīzeļburāšanu un solās pēc piestāšanās pie Maya bay sākt pa īstam. Slavenā pludmale ir Phi Phi salu otrās lielākās salas piekrastē, jahta tiek noenkurota salas pretējā pusē. Šeit ir iespēja izbaudīt arī 7 m un 14 metru cliff-jumping**, kā arī pārvarēt kārtējo peldējienu līdz klintij un kāpienu pāri tai, lai izejot cauri maziem džunglīšiem beidzot ieraudzītu slaveno Maya bay, kur filmēti kadri filmai Pludmale (the Beach). Pludmale patiešām skaista! Beidzot man nav fotoaparāts, kas ar vienu aci visu laiku ir jāpieskata… peldos, rokos smalkajās smiltīs, skrienu citiem tūristiem kadrā… 😉 un atkal jau iestājas žēlums, ka kamera palikusi uz klāja – forši te!
Kapteinis izvizina mūs vēl gar stāvo klinšu pamalēm, gar alām un bezdelīgu ligzdu zagļu vietām, kur zaļie uzbūvējuši sargu posteni un regulāri kāds uzturas, lai aizsargātu putnus, un tad sākam burāt…
Superlabi… vējš… sarunas…
Laiku pa laikam pretim aizburā kanādiešu kapteinis Neils, kurš arī vizina tūristus… cena par pakalpojumu abiem kapteiņiem esot vienāda, bet mūsējais čehs Bobs uzsver savu neiedomājami izdevīgo piedāvājumu, ka atšķirībā no Neila, viņam esot unlimited beer***!
Burājam līdz saule pazūd aiz apvāršņa, šim vakaram dāvinot skaisto saulrietu ar sastaipītiem mākonīšiem…
Fantastiska diena! Un pietiekami daudz esmu izpeldējusies!
Kopā ar ceļabiedru ieēdam vakariņas, mans zivs steiks ķiploku mērcē ar rīsiem kārtējo reizi apliecina taizemiešu virtuves saskaņu ar manām garšas kārpiņām… un mango šeiks kā parasti – labs.
Pārliecībā, ka šo kādreiz vajag atkārtot!
*tajiešu ēdienu veids (kaut kas starp zupu un sautējumu);
** no angļu valodas – lēkšana no klints;
***no angļu valodas – alus neierobežotā daudzumā.
Manas draudzenes Evitas Dzanuškānes stāsts speciāli Nautica.lv