Draugos ar vēju. Kapteinis Māris Zariņš

„Burāšanai piemīt poēzija, kas ir tikpat sena kā pasaule”.

(Antuāns de Sent-Ekziperī)

 

Romantika, piedzīvojumi, atkarība no dabas spēkiem un kopumā arī laba adrenalīna deva. Tas viss ir šajā nodarbē ko sauc par burāšanu, latviski arī zēģelēšanu.  Tagad varu to droši teikt par šo ūdensporta , arī atpūtas veidu.

Nu jau pagājuši vairāk nekā trīs gadi kopš uzbūvēju buru laivu. Pieredzes burāšanā nebija nekādas. Visu nācās apgūt no grāmatām, jo kā zināms Valmierā vai Burtniekā no kā šo nodarbi mācīties nav.  Arī no grāmatām var apgūt tikai teoriju. Ar praksi bija jātiek galā pašam. Burtnieka plašumi man likās  pilnīgi piemēroti šo praktisko iemaņu apgūšanai.

Skaidrs bija, ka buru jahtu uz priekšu dzen vējš. Vai var nokļūt no punkta A uz punktu B neatkarīgi no vēja virziena? Teorija teica , ka jā. Tātad arī virzienā pret vēju. Tagad varu teikt, ka ar buru laivu (jahta  nebrauc, bet iet – jūrniecības termins) pa vējam iet iznāk retāk nekā ar sānu vēju vai slīpi pret vēju (pie vēja). Pirmajā braucienā kopā ar draugu izbraucām trīsstūra distanci Ezerpriedes – Raga gals – Burtnieku baznīca- Ezerpriedes. „Klīstošais gaujmalietis” (tā sauc manu laivu) divatā burājot labi gāja arī leņķī slīpi pret vēju. Bijām priecīgi. Jo tas nozīmēja , ka ar šo laivu varēs burāt visos virzienos. Nākamreiz izdomāju viens laisties ezerā Bauņu laivu bāzē un velcēt (makšķerēšana velkot vizuli aiz laivas) ar airiem pa vējam līdz Burtniekiem. Atpakaļ domāju laidīšu vareni ar burām slīpi pret vēju. Līdz Burtniekiem nonācu jauki velcējot bez burām, jo velcēšanas ātrumam tās nevajadzēja. Ieturēju pusdienas un uzvilku buras. Sākumā neliels vējš mani lielīgi nesa garām makšķerniekiem pie Briedes kanāla. Es atlaidies laivas pakaļgalā pārākuma apziņā uz viņiem noskatījos. Pēc brīža vējš saka pieņemties spēkā un mana laiva sāka griezties prom no vēja, šķērsām,  cenšoties iet pretējā virzienā nekā man vajadzēja. Grozīju buras visādi , reizēm riskējot apgāzt laivu. Dabūju pa galvu ar grotbomi, kurš manu kapteiņa cepuri aizsvieda tālu ezerā. Nekas cits neatlika, kā novākt buras un ķerties pie airiem. Pēc visām šīm nodarbēm tagad bija makšķernieku kārta uz mani skeptiski noskatīties. Pagalam nomocījies aizairējos atpakaļ Bauņos. Ilgi  lauzīju galvu, kas par vainu, ka lielākā vējā laiva negrib iet kursā pie vēja. Nedaudz uzlaboju buras, nekā tas pats.  Divatā braucot taču gāja labi . Ņēmu vēlreiz priekšā veco labo Millera grāmatu  „Burāšanas sports” . Ak es muļķis. Izrādās laiva ietu pie vēja tās  smaguma centram jābūt tuvu vai nedaudz uz priekšgalu attiecībā pret buru laukuma centru. Divatā braucot laiva stāv taisni, bet vienatnē es ar saviem 95 kg, sēžot pakaļgalā, paceļu  laivas priekšgalu gaisā. Nu ko varētu pats pārvietoties uz priekšgalu un tā līdzsvarot laivu, bet negribas tur tupēt neērtā pozā. Galu galā taču braucu arī atpūsties. Iemetu vienkārši otra burātāja vietā pāris maišeļus ar smiltīm un problēmas izbeidzās.

Kad amats rokā vajadzēja apgūt ezeru. Tā kā esmu arī makšķernieks, vajadzēja pamēģināt ar burām arī velcēt. Agrā maija rītā atkal laižos ezerā no Bauņiem. Sākumā pilnīgs bezvējš. Neko darīt stumjos ar airiem. Beidzot parādās viegla brīze un varu uzvilkt buras. Izlaižu arī velces. Iet forši. Tikai pietrūkst trešās rokas. Ar vienu jāvalda šote , ar otru stūre, kā velces pārbaudīt? Lēnā vējā tomēr iemanos arī to. Tikmēr esmu pārkūlies pāri ezeram pie Enksāres salas. Vējš strauji paliek stiprāks, parādās balti viļņu gali. Par velcēšanu nav ko domāt , jātaisās atpakaļ. Pūš dienvidaustrenis. Lai tiktu atpakaļ Bauņos,  sanāk iet cieši pie vēja. Gāju tikai ar grotburu. Foku bija bail uzvilkt tik lielā vējā. Kaut kā laiva negribēja turēties  kursā. Neapturami tuvojos krastam, bet vēl tālu no vietas kur vajadzēja nonākt. Jau metrus 20 no manis rēgojas ūdens pārklātie krasta krūmi. Steidzami jāmaina halze citādi viļņi ienesīs laivu krūmos un tad būs grūti tikt atpakaļ. Mainīju halzi (laivas virziena maiņa attiecībā pret vēju). Pirmoreiz neizdodas, ātrums par mazu. Ar otro piegājienu pagriezos gar pašiem krūmiem  un iebraucu  atkal ezerā projām no krasta. Pēc metriem divsimt pagriežos atkal vajadzīgā virzienā. Atkal mani nes krastā. Baigā drifte (laivu vairāk nes pa vējam nekā vajadzīgā virzienā). Laiva iet galīgi šķērsām. Jādabū gaita uz priekšu. Kā lai tiek atpakaļ. Likties airos tādos viļņos diez kas nav. Riskēju un uzvilku foku. Jā tas iedeva laivai gaitu un prātīgi regulējot buras pēc pusstundas tiku atpakaļ Bauņos. Pasvīst dabūju,  bet vēl viena mācība rokā. Ar foku drifte mazāka. Jāatzīstas, ka todien nevienu zivi tā arī nenoķēru.

Nākamreiz vajadzēja pārburāt pāri ezeram un tikt līdz Salacas laivu bāzei. Salacas laivu bāze atrodas pāris kilometrus lejup pa Salacu no tās iztekas. Startēju no Ezerpriedēm. Vējš bija okey . Apmēram 5 mezgli dienvidrietenis. Līdz Ragagalam gāju ar sānu vēju. Pa ceļam satiku  vairākas makšķernieku velcētāju laivas. Visi brauc ar motoriem. Pēc noteikumiem motorlaivai ir jādod ceļš buriniekam. Nezinu kā būtu ja es turētu savu kursu un gaidītu lai šie dod ceļu. Neesmu uz viņiem ļaunīgs un pats izgrozos, lai šie tiek garām. Vienam gāju gar aizmuguri metrus divdesmit. Biju pārliecināts, ka tādā attālumā mans ķīlis nevarētu aizķert viņa velces (nu tos mānekļus ,kurus piedāvā zivīm). Tikko biju garām šis sāka bļaut, ka kaut kas aizķēries. Uz manas stūres zaļā auklā bija uztinies voblers (māneklis).  Nu jā nebiju padomājis, ka vobleri taču iet arī pa virsu. Apstājos , atāķēju šim vobleru un šķīrāmies labā noskaņojumā. Aiz Ragagala iegriezu vairāk uz ezera vidu, lai ērtāk varētu apbraukt Enksāres salu. Priekšā parādījās karodziņu rinda. Tīkli. Nezinu īsti cik dziļi tie ir novietoti, tāpēc centos izvairīties tīkliem pārbraukt. Protams, tas prasīja liekus manevrus, bet izdevās apiet. Visumā esmu negatīvi noskaņots pret rūpniecisko zveju Burtniekā. Manuprāt, ezeru vajadzētu izmantot cilvēku atpūtai, sportam, nevis izkāšanai. Tas nu tā, gan jau kādreiz to sapratīs.

Tikmēr jau biju pie Enksāres. Sasveicinājos ar pazīstamiem makšķerniekiem un iegriezos Salacas iztekā. Kopš starta bija pagājusi pusotra stunda. Tagad gan vējš pūta taisni pretī. Nācās iet  zigzagos. Tas ir slīpi pret vēju no viena upes krasta uz otru katru reizi pie krasta mainot halzi. Jāuzmanās bija lai nesaskrietos ar vairākām makšķernieku laivām . Tie uz mani tā savādi skatījās, kad grozījos no viena krasta uz otru. Laikam domāja, ka neesmu īsti skaidrā. Tā pamazām nonācu līcī pie Salacas laivu bāzes. Negaidīju, ka piestātnē kāds nāks pieņemt galus kā filmās. Pats kaut kā piestāju. Ar piestātnēm Burtniekā situācija uzlabojas. Gadus trīs  atpakaļ, bija grūti izkāpt sausām kājām no laivas. Tagad Burtniekos kanāls ir sakārtots. Salacas bāzē ir peldoša piestātne. Arī slipi (nobrauktuves laivas ielaišanai ūdeni no treilera) tur ierīkoti.  Lai laivu piestātņu turētāji piedod man par salīdzinājumu, bet ja dāma augstpapēžu kurpēs var iekāpt laivā tad tas ir tikai normāli.

Tā pārdomādams ieturēju pusdienas un laidos atpakaļ. Tagad jau gāju ar vēju (vējš no aizmugures). Salacas straume gaitu nedaudz bremzēja, bet ezerā jau klausījos ķīļūdens šalkoņā aiz laivas un laimīgi nonācu atpakaļ Ezerpriedēs.

Tā burājot mani visu laiku urdīja doma apbraukt ar burām apkārt Burtniekam. Nekad tā īsti nesanāca. Tad vēja virziens nebija īsti piemērots, tad laika pietrūka. Tā gaidot pareizo vēju un laiku pienāca pagājušā gada 12.augusts. Vēju solīja līdz 5 mezgli no ziemeļrietumiem. Labāks būtu dienvidu vai dienvidrietumu, bet galvenais, ka pūš šķērsām ezeram. Pl. 9. 05 Burtnieku kanāla galā  uzvilku buras. Biju nolēmis apbraukt ezeru pa maršrutu Burtnieki- Kukursēris(Lielais akmens) – Bauņi – Salacas izteka- Enksāre- Rūjas ieteka- Ragagals- Ezerpriedes- Burtnieki. Vējš sākumā tiešām bija kādi 5 mezgli. Sānu vējā gāju ar pieņemamu ātrumu. Apdzinu pat dažus ar motoru ejošus velcētājus. Tuvojoties Kukursērim vējš sāka pieņemties spēķā. Jau parādījās balti viļņu gali. Aiz Kukursēra jau sāka reizēm iesist ūdeni laivā , jo gāju sānu vējā. Laivas sānsvere arī palika nepatīkama.  Sāku jau apsvērt vai nevajadzētu tomēr griezties atpakaļ. Biju lasījis, ka burātāji lielos viļņus pārlaiž sagriežot laivu tiem pretī. Kā zināms visi viļņi jau nav vienādi. Parasti pa vidu citiem izceļas lielāki eksemplāri. Tas izrādījās labs paņēmiens. Līdzko tuvojās lielais vilnis sagriezu laivu tam pretim un ūdens vairs pāri bortam nešļakstījās. Atgriezos iepriekšējā kursā un gaidīju nākamo. Sānsveri  izdevās mazināt nedaudz samazinot foku. Tas ātrumu daudz nemazināja, bet stabilizēja laivu kursā. Pie Salacas iztekas piestāju nelielai atpūtai, kafijas reizei. Kursā uz Rūjas ieteku sanāca iet ar kreiso halzi. Vējš atkal pieņēmās spēkā. Ejot garām Enksāres salai pamanīju, ka mani nes ezerā. Nācās mainīt halzi un pieiet tuvāk krastam. Rūjas ieteku izdevās sasniegt nemainot halzi jo  vējš nedaudz pierima . Posmā no Rūjas ietekas līdz raga galam atkal  uzpūta pavisam nikni, pie tam vēl iegriežoties vairāk pretī manam kursam. Bet atkāpties jau nebija iespējams. Jātiek vien uz priekšu. Atkal nācās vairākreiz mainīt halzi un iet dziļāk līcī pirms raga lai neienestu ezerā. Ragu apiet izdevās  laivas sāniem gandrīz skarot krasta meldrus.  Iegriezos nedaudz uz Silzemnieku pusi jo vējš atkal izmanīja virzienu. Starp Ezerpriežu kanālu un Silzemniekiem  apstājos ieturēt pusdienas. Palikusi jau bija tikai finiša taisne uz Burtniekiem, pie tam pa vējam. Pa ceļam gribēju piegriezt tuvāk Burtnieku stāvkrastam lai to apskatītu. Tagad tas ir sakopts. Piegāju tik tuvu, kamēr uzsēdos uz sēkļa. Izmantoju savas laivas priekšrocības ar pagriežamo ķīli (švērtu), to nedaudz paceļot. Laiva atkal uzņēma pareizo kursu. Šī sistēma, manuprāt, burājot iekšējos ūdeņos (ezeros, upēs) ir neaizvietojama. Vēlreiz manīju halzi un 13.40 finišēju pie Burtnieku kanāla. Yess! Tas nu bija izdarīts, četrās stundās un 10 minūtēs (tīrais laiks) apgāju ar burām  apkārt Burtniekam. Savu „Around Alone” biju paveicis.

Visos savos burāšanas piedzīvojumos Burtniekā negadījās satikt vēl kādu burinieku. Vienreiz gan manīju vējdēļu sacensības pie Ezerpriedēm. Kādreiz jau Burtniekā esot bijis jahtklubs ar savām laivām. Rīkojuši pat sacensības. Ar skaudību skatos uz mastu „mežiem” Polijas , Zviedrijas un Somijas ezeros. Burāšana tiek uzskatīta par dārgu izklaidi. Bet kura izklaide tagad ir lēta? Buru laivu var iegādāties par lietotas mašīnas cenu , vai uzbūvēt pats. Nedomāju, ka burāšana ir dārgāka par piemēram,  motobraukšanu, autosportu  un citiem hobijiem. Vai burāt ir bīstami? Domāju, ka ne vairāk, kā autobraukšanā. Laivai jābūt kārtībā tāpat kā mašīnai, bet  pārējais  atkarīgs no braucēja spējām izvērtēt konkrēto situāciju un attiecīgi rīkoties. Manuprāt, tieši burāšanā šis spējas var īpaši uztrenēt. Uz tikšanos Burtniekā!

 

Kapteinis Māris

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

0