Ceļojums ar Ambercat

56529_pic1… (14.06 )Vēlu vakarā, kad jau ārā melna nakts, ierodamies Francijas pilsētā Lorient, kur mūs pārziemojis gaida katamarāns Ambercat un ar to saistītie kuģa pārbūves, tīrīšanas un remonta darbi. To ar neapbruņotu aci var redzēt pat nakts melnumā. Nākamās dienas rīts ir ļoti vējains un bieziem lietus mākoņiem nomācies. Žigli tiek sadalīti darbi un pienākumi un rosība uz kuģa ir līdzīga kā pavasarī skudru pūznī. Milzu darbi ir saistīti ar lielā elektrības ģeneratora labošanu, elektrības traucējumu novēršanu un daudzu sīku, tomēr svarīgu galdniecības darbu varavīksni. Jāstrādā ir veikli, jo uz kuģa esošie strādnieki šovakar dosies atpakaļ uz Latviju, ēst rupjmaizi un griķus (viņi šeit ir jau divas nedēļas, pildot šo lielo darbu profesionālo pusi). Mēs pārējie, kas lielākoties visi esam burātāji, pieliekam roku, lai ātrāk kuģis varētu doties ceļā. Ik pa brīdim uzlīst un vējš gaudo tā, ka daži no mums mirdzošām acīm berzē rokas – nu tik mēs lidosim pāri Biskaja līcim pilnās burās. Trīs komandas locekļi ķerrās velk uz piestātni – instrumentus, krāsu bundžas un materiālus, kurus krāmēs busiņā, kurš šovakar dosies uz Latviju. Kad buss ir piekrāmēts tā, ka vieta atliek tikai pasažieriem, viņi dodas uz vietējo tirdzniecības centru iepirkt pārtiku.
Ir jāsāk viss no sākuma: uz kuģa pārziemot nav izdevies nekam, garšvielas izmirkušas, cukurs un sāls pārakmeņojušies, nerunājot jau par makaroniem vai miltiem, kuri vēl bija virtuves pārtikas krājumu plauktos. Kad viņi atgriežas, garais pārgājiens ar jahtkluba ķerrām ir daudz biežāks nekā turp ar krāsu bunduļiem. Nu kuģis ar pārtiku ir „uztankots” pamatīgi. Pārējie, kas tobrīd rosās pa kuģi izskatās jau gaužām izbadējušies un turp pat instrumentu, gružu un lielās nekārtības vidū visi mielojas ar maizītēm, kas tiek sasmērētas ar fantastiskajām Francijas pastētēm. Kad beidzot ir iespējams tikt virtuvē, jo ģenerators ir veiksmīgi sataisīts un atpakaļ ieklāta virtuves grīda, Sandra dodās gatavot gulaša zupu (iedvesmu smēlusies pirms brauciena Tomasa rīkotajā pavadīšanas vakarā). Tā strādājot un kārtojot, tīrot un mazgājot pienāk vakars un visi sēžas pie galda, lai mielotos ar zupu un pavadītu strādnieku puišus.

… Laicīgi dodamies gulēt, jo nākamās dienas rīts sāksies 7 ar skaļi dārdošu mūziku pa visu katamarānu, nesaudzējot ne tos, kuri dzīvo VIP kajītēs, ne tos, kuri komandas locekļu kajītēs forās. Ir jāceļas, šodien notiks operācija „gliemežainais Ambercata dibens” un uzreiz pēc tā, mēs dosimies ceļā. Diena ir skaista un saulaina, vakar nekas neliecināja, ka šeit Lorientē tomēr arī ir 16.jūnijs – vasara. Lai būtu ērtāk notīrīt ar gliemežiem bagāto katamarāna apakšu paisuma laikā pietauvojāmies pie vietas, kur bēguma laikā ir sauss. Šāda manevra rezultātā, bēguma laikā, katamarāns stāvēja uz sauszemes, bet mēs tam vārējam nokasīt uz korpusa mītošos gliemežus. Pateicoties tam, ka bija ļoti saulaina un karsta diena, nekavējoties prātā ienāca doma – šodien ir arī veļas diena. Katamarāna skaistā gultasveļa un dvieļi arī stāstīja par ziemas aukstajiem un mitrajiem vakariem, ja tai tuvāk piebāza degunu.

Un tā – kamēr puiši gumijas zābakos mīdījās pa gliemežiem un jūraszvaigznēm, kas bija palikuši bez ūdens malka, kamēr Amberkatam tiek spodrināti sāni, veikaliņā kāds jau pirka veļas knaģus, lai tā pamatīgi varētu slapjos un smaršīgos dvieļus pieknaģēt reliņiem, jo vējam attiecībā pret tiem bija citi plāni. Jahtklubā pieejamās veļasmašīnas ir diezgan aizvēsturiskas, tomēr milzīgas, tādēļ visu veļas kalnu trijos piegājienos izdodas izmazgāt un pie tam perfekti tīru. Diena rit un tai līdz sadarās visi ieplānotie darbi, skaistulis Ambercat stāv uz vēdera mīkstajās smiltīs, un reliņos plīvo baltā gultasveļa un raibie dvieļi. Mēs daudz fotografējam šo amizanto skatu, bet daudz vairāk mūs fotogrāfē vietējie francūži un ārzemnieki no neskaitāmajām šajā jahtklubā esošajām jahtām. Mastu mežš te ir pamatīgs un apkārt lidinās krāsaini trimarāni, jo vējš vēl no vakardienas ir spēcīgs. Ir vakars un arī ūdens ir atpakaļ, pielejam degvielu. Abos tankos kopā var saliet trīs tonnas. Nē nē, nešausminieties, tik daudz viņās gan netiek pildīts. Ek, vējš sāk lūzt un mēs pametam Lorient un dodamies Biskaja līcī. Biskajs ir mierīgs, tas daudz enerģijas neprasa, tieši otrādi mēs ēdam, guļam un pa retam stūrējam. Autopilots gan nedarbojas, bet laikapstākļi ir mierīgi un mums ir četri vači. Paralēli vēl rosāmies ar kuģa labiekārtošanas un sakārtošanas darbiem. Diemžēl svarīgākie navigācijas palīgrīki tā arī paliek nefunkcionējošā stadijā. Sevišķi pietrūkst vēja stipruma un virziena rādītājs, kā arī autopilots. 56720_pic2

… Tomēr ir arī kas ļoti skaists! Mūsu triju diennakšu garo ceļu ik pa laikam pavada jautrs delfīnu bariņš un mēs visi kā bērni saskrienam kuģa forā priecāties šiem pozitīvisma izstarotājiem līdz!

Ir agrs rīts(19.06) esam sasnieguši Spānijas pilsētu La Coruna, ātrā tempā uzpildām degvielu. Paveicas tiem, kas pārtikas iepirkšanas komandā – Vilis, Askolds, Jānis un Capte. Mums ir iespēja paraudzīties dziļāk La Corunas pilsētiņā, nekā tiem, kas tikai uz ostas dušām un tad atpakaļ mazgāt klāju. Mēs dodamies meklēt pārtikas veikalu un atrodam to veca tirgus angāra telpās. Protams bik aizmaldījāmies fotografējot un gaidot Vili pie „mazajām mājiņām”, jo viņš iepriekšējā vakarā uz kuģa, skatoties vakara filmu, nedaudz pārdozējis ar žāvētām aprikozēm. Vecajā angārā iekārtojies mārkets, kurā nu tagad atkal jāpapildina pārtikas krājumi.
Briesmas!!! Mums pilni rimiki ar Spānijas dārzeņiem, bet Spānijā – čvik. Zaļi, kokaini tomāti, pārauguši gurķi. Ir opcija nopirkt zaļas krāsas vaska ābolus, apkaltušus mandarīnus un cukini. Nu nekas, toties pārējo gan izdodas sameklēt un sakraut iepirkuma ratiņos. Pat putrai līdzīgu priekšmetu – auzu pārslu musli ar kokosiem un banāniem, vārišanas nolūkam. Jauks ir arī atpakaļceļš uz katamarānu, jo smagie pārtikas maisiņi intensīvi un neatlaidīgi griežas pirkstos līdz tie zili. Mūs pamet divi komandas biedri, saldiem tekstiem „karinādami makaronus” ka noteikti atgriezīsies – pievienosies mums kaut kur Portugālē, jo redz tagad svarīgas „ ģēlas”  .
Līdz ar to wači kļūst mazāk un ilgāki. Askolds un Jānis konkursā vinnējuši stūrērēšanu 8 stundas diennaktī – no 00 – 04 un no 12 – 16. Askolds: „ Nekādi, izgulējušies mēs te nesam un pie nakts režīma pierast neizdodas. Bieži vien šķiet, ka vienīgais prieciņš ir Sandras gatavotās brokastis/pusdienas/vakariņas. Bet cerams, ka šo prieku drīzumā papildinās arī vairāk aktivitātes, kas saistītas ar pilsētu apskati. Droši vien tad arī radīsies stimuls interesantākiem aprakstiem par šeit notiekošo.”
Šobrīd kursu turam uz Vigo (Portugāle) un ceram tur nokļūt pēc diennakts, jeb 20.06 no rītā. Arī tur plānota ļoti īsa vizīte, bet cerams, ka tā tomēr būs pietiekami ilga, lai apskatītu pilsētu, saēstos kebabus un nokniebtos centrālajā laukumā. Vispār fočenes drusku jau ir – pamatā ar jūru, kaut gan šodien pāris reizes dabūjām sabildēties uz La Corunas skaistajām ielām.

Uz Vigo tomēr netikām, bet apmeklējām ļoti smuku pilsēteli Benina. Piestājam gleznainā lagūnā un noenkurojamies. Aizšausim uz krastu ar dingiju. Daļa mūsējo paliek uz kuģa un šāds krasta apskates veids sanāks ekonomiskāks. Ir agrs rīts ~pl 10, jo ir svētdiena! Spāņu pilsēta

56721_pic3

– Benina ir ļoti neliela pilsēta un tās centrālais objekts ir veca pils ar pamatīgu nožogojuma mūri apkārt. Jau braucot laivā uz krastu, nojaušam, ka pils ir viens no galvenajiem apskates objektiem – pie tās muzicē pūtēju orķestrs un ļaudis ka biezs – tik pat kā uz baznīcu! Staigājot pa ceļu, kas ved pa mūra augšu paveras pasakaini skati uz okeāna apskalotām pludmalēm un klintīm. Pilsētas centrā tāda interesanta jezga, smalki tūristi un miermīlīgi patstāvīgie iedzīvotāji, kuri piepelnās, kā nu māk! Viens ielu muzikants – kā cilvēks orķestris… Es nespēju palikt vienaldzīga un sāku viņu filmēt! Mūkam, saka Asīc, jo muzikanta sieva jau spraucas cauri pūlim ar šķivi! Ja stāvi un klausies – tad samaksā .Un nebūtu jau žēl, jo tik tešām skaisti, bet mēs klīdām lai atrastu bankomātu. Pēc pamatīgas pilsētas apskates, līkām kājelēm un iepirkuma tašām, vakariņām āra krodziņā (paeljas un gaišā vīna), mutēm smaidot un vati prātiņā, dodamies ceļā. Mmmmm, cik garšīgi ir tie vietējie jūrasmošķu ēdieni un vīni. Man ne visai atkal gribās uz savu virtuvi, ja nu vienīgi pagatavot ledainu mojito, jo sastāvdaļas nopirkt bij pasūtījuši tie, kas palika sargāt un pastrādāt uz kuģa. Viņiem gribēsies ēst un man ir risinājums! Krāsnī cepta skumbrija, kura nejauši pieķērās pie vizuļa pa ceļam – ap pamatīgu darzeņu devu, lai tiem, kas kārtīgi pastrādājuši, ir tik pat forši un garšīgi kā tiem, kas izklaidējās krastā 🙂

Lēnā garā sasniedzam netālu no Lisabonas esošo pilsētu – Cascais. Cascais ir salīdzinoši dārga un skaista Portugāles pilsēta un tajā pavadām apmēram diennakti. Skaistuli Ambercatu laikam „skata pēc cepures” un ostā dabūnam pamatīgu rēķinu par diennakts stāvēšanu jahtklubā.

56725_pic3

Cascais apskati uzsākam vakarā – uzreiz pēc ierašanās. Ir Emīli! Un par godu mūsu komandas biedram, iemalkojam viņagatavotos mojito kokteiļus un dodamies apskatīt pilsētu. Ir tik silti un tik skaisti, ka kādas kafejnīcas terasē prāts nesas uz sapņošanu. Izguļamies savā peldošajā superviesnīcā un no paša rīta atkal škic uz centru. Gribam redzēt Cascais dienā. Ir tik karsti. Zvanu uz mājām.

 

Vecāki tik noteic klausulē – ak, laimīgie! Mēs LV gaidām Līgo svētkus un mums ir viss nepieciešamais – lietus, brāzmains vējš un tikai + 14C. Aizklīstu pa mazajām ieliņām Karstums tāds, ka jāpiesēž atjēgties, saules apžilbusi, mēģinu iztēloties Latviju un laikapstākļus, kas tradicionāli tik pa

56721_pic1

Jankām, kad pēkšņi garām man čāpo pīļu pāris. Pēkš –pēkš groza dupšus un piestāj man pie kājam. Bola ačeles un groza knābi, lai var mani kārtīgi apskatīt – dos kaut ko vai nedos, prāto pīles un neko nesaņēmušas aizgrīļojās tālāk. Kamēr puiši centra krodziņā malko alu un priecājās par futbolu, kurš pāršalcis te visus televizorus un ļaužu prātus, es pagūstu apskatīt attālākus stūrīšus, gandrīz nobrāzt ceļgalus gar klinšaino okeāna krastu un izdzirdēt – „vo, bļe, Vova, smotri! Ponjesljisj za njimi, onji tochno prut v avtobus!” – hmm, jā – milzu viesnīca kā apsēsta ar Russo turissto :D… Zvana Askolds, viņi mani gaida, laiks doties uz kuģi. Oooo, Askolds ir nopircis man koraļļu rokassprādzi pie kāda veca vīra… Skaista, sarkana, no neapstrādātiem koraļļiem, tie vienādi sazāģēti un sastiprināti ar gumijām… Kad tā sausa- izskatās gaiša un matēta, bet kad saslapinās, ļoti koši sarkana… Pārējie puiši sāk štukot uzmeklēt veco vīru, lai tādas nopirktu savām sievām un meitai… Bet! Onkulim tāda bija tikai viena un tā manējā!
Kad pilnā sastāvā esam atkal uz Ambercat un palēnām jau sākam noskaņoties turpināt ceļu, man mieru nedod skaistās zivis, kas lēni un graciozi peld zilajā ūdenī ap laivām un tā vien prasās, lai pakasa tām zodiņu vai noglāsta muguru. Ek, kur te kaut kur bija tas melnais makšķernieku

56725_pic556725_pic4

uztveramais tīkls. Ir. Lēni ielieku to ūdenī un skat – divas plakanas bolaces ir klāt… plāta muti un uzmācīgi peld aplūkot „jaunumu” Kas tas tāds? Jāpagaršo! – droši vien nodomā bolace un iepeld pašā vidiņā. Caps! Es izceļu tīklu ar visu zivi. Kājas trīc un vaigi toč krāsā pieņēmušies, vai mani kāds pamanīja?Jahtklubos zivis ķert ir aizliegts. To mana mūsu puiši! Nu, Capte, ārprāts – visiem prieks! Un mēs nenoturējāmies! Uzjautrinājāmies par zivīm, līdz bijām saķēruši kādas 30 gabalas. Vai tik daudz bija doma ēst – nu laikam nē! Bet azarts, kad pārbrīnītās, ziņkārīgās plakaneles var celt laukā pat pa trijām un mest atpakaļ tās, kuras šķita mazas – mjā – tur gan bija zinama jautrība un azarts. No saldētavas remontdarbiem mums pievēršas kapteinis un es saku – emmm, mēs te dažas zivis noķērām – var būt uzcepjam? Viņš pamana, ko esam sastrādājuši, padomā un saka: laba doma!, neviens taču arī nedusmosies, mēs taču esam kārtīgi nopiķojuši par ostu :D… Dzintars dodas noskalot rokas, iemērc rokas ūdenī (turpat, kur pirms brīža mēs drupinājām maizi un tvarstījām zivis) un Au!!!, viņas iekoda pirkstā!!! 😀 Jā – šīs zivis, kurām ir gari un asi priekšzobi visu laiku plāta savas mutes un nemitīgi kož. To pārbaudīju ar saulespuķu sēkliņu, kuru tiklīdz pieliekot zivij pie mutes, tā pazuda kā koka baļķis gaterī – tika sazāģēta ka skaidas vien noleca 😀
Nu pietiek par tām zivīm. Mēs tinam makšķeres. Sāk pamatīgi pūst vējš un tuvojas vakars!

Pēc tam apciemojam Vilamoura, kur papildinām pārtikas krājumus un mazliet apskatām pilsētu. Šobrīd te norisinās aktīva fanošana par futbolu. Ir Līgo vakars Latvijā,56760_pic3 bet tādu sajūtu šeit saķert pilnīgi noteikti nav iespējams. Šīs pilsēta apskatei veltījām apmēram 4 stundas un atkal devāmies ceļā. Nākošās dienas pēcpusdienā sasniedzām Cadizu, kur nakšņojām noenkurojušies. Ar dingiju aizlaidām krastā, lai apskatītu pilsētu un nemaz nenojautām kā ieberzīsimies garā pārgājienā uz vietēju Spānijas Imantzolitūdi :D. Sākot savu pārgājienu, garu gabalu čāpojām gar pludmali, meklējot civilizāciju. Benzīntankā nopirkām vīnu un alu. Uz lūgumu atvērt pudeli, pārdevējs benzīntankā noraustījās un tapa skaidrs, ka labāk neturpināt šo sarunu.Diemžēl nekur nebija iespējams sameklēt vīna attaisāmo un nācās vīna korķa daļu izkasīt ar pildspalvu, bet pārējo iespiedām iekšā. Iepirktos dzērienus iztukšojām mežā, pie marmora galda. Rajons atgādināja mežiņu netālu no Imantas stacijas Šis galds bija cietis no grafiti meistariem, bet tā apkārtne no spāņu atstātajiem atkritumiem. Neskatoties uz to bija tīri jauka pasēdēšana. Pa ceļam uz jahtklubu apmeklējām dažus burāšanas veikaliņus un supermārketu. Pēdējā iepirkām kaltētus govs dibena gabaliņus, sieru, maizi, vīnu un dažus alus. Jaunos pirkumus konsumējām sēžot mežā, kas saucās parks. Tādā veidā simboliski nosvinot Jāņus. Nākošā osta – Tarifa, kas manuprāt vispār nav nekas foršs, kaut gan vecā musulmaņu pilsēta bija tīri baudāma. Vakariņās ar Capti apēdām ceptu astoņkāja kāju un ceptus kalmāru bēbīšus. Janka, kā klasiķis apēda pusi no veca hamburgera un sašķieba ģīmi . 2/3 no ēdājiem bija gluži apmierināti. Vēl drusku un jau Gibraltārs. Gibraltāra apskati sākam ar klinti. Es jau te esmu bijis, bet Capte un abi Jāņi šajā vietā ir pirmo reizi. Sevišķs interesanti bija vērot viņus ar mērkaķiem uz galvas. Arī pats nelaidu garām iespēju nobildēties ar spalvaino draugu. Diemžēl laiks iet un šodien 26.06 abi Jāņi un Capte lido prom. Skumīgi, bet fakts. 56760_pic5

Uz kuģa esam palikuši trijatā Dzintars, Emīls un es. Kaut ko drusku paremontējam un dodamies vakariņās uz otra jahtkluba krogu, kur pieštopējam vēderus ar zobenzivīm un aliņiem. Vakarā sadzeramies rumu un dodamies gulēt. Pienācis 27.06 rīts, kad Dzintars un Emils dodas prom. Ceļš uz lidostu šķiet tālāks nekā patiesībā, jo vakardienas ruma – alus kokteilis tomēr dara savu. Kopīgi sagaidām Uldi ar kompāniju. Ar to pašu lidmašīnu aizlido Dzintars un Emīls. Beidzot klāt Uldis ar manu miesīgo austrāli. Ar Uldi rosamies pa kuģi, bet pārējie dodas ekskursijā uz kalnu. Reinis bonusā norauj uz galvas mērkaķi, kas izmēra ziņā vairāk atgādina alpīnistu mugursomu. Kamēr šie turpina dzīvoties pa klinti, mēs ar Uldi apmeklējam jahtu bodi, kur iepērkam IMRAY pilotbookus pa ļoti sakarīgiem cipariem. Pirkumu nosvinam ar sen gaidīto alus kausu. Diena ir karsta un aliņš vēderā vienkārši nočūkst. Blakus jahtas īpašnieks – Tims izrāda vēlmi mūs aizvest uz supermārketu. Šeit Gibraltārā ir dīvaini notikumi. Staigājot pa supermārketu drīkst pīpēt un dzerstīties. Dīvaini, bet šo iespēju neizmantojam. Vienalga tikām pie pāris pilniem ratiem ar alu un ēdamajiem. Vakarā atbrauc Ulda draugi un nākamās dienas rītā dosimies uz Ceutu. Ceuta ģeogrāfiski ir Āfrikā, bet tā pieder Spānijai un skaitās ofšors. Dienas vidū sasniedzam Ceutu, kuras vienīgā labā īpašība ir tas, ka tā atrodas citā kontinentā, bet citādi šī pilsēta ir samērā liela miskaste. Es jau te esmu bijis, tāpēc īpašas vēlmes parakņāties vēlreiz nav. Ir arī labā ziņa – no rīta startējam uz Benalmadenu. Ceļā plāni mainās, jo prognoze sola sliktu laiku, un izvēlamies tam paskriet garām. Rezultātā jaunais galamērķis ir Cartogena. Jāburā diennakti. Mums ar Reini atkal naktsmaiņa. Pilna ar ņirgšanu un muļķībām. Dziedājām dziesmas par Ivariem un Aivariem lives in prefect harmony. Un vel bija dziesma: „Kurš paņēmis Lauru pa vidu”. Naktī planktona koncentrācija ūdenī bija tik lieka, ka šķita, ka braucam pa fosforskābi. Nākošajā dienā ar mārkeri uztaisījām sev tetovējumus, kas drīz iesauļosies un mārkeri varēs mazgāt nost. Šodien Reinis sāka vingrot. Vingrojumi, brīžiem , atgādināja seksu vienatnē. Pārējie sauļojās un neko nemana. Ik pa laikam peldamies – ūdens ir fantastiski silts un ļoti sāļš. Laiku pa laiku palīdzu Reinim apgūt navigācijas zinības un gaidam Cartogēnu. Satarpcitu delfīni lēkā tik bieži, ka pat katru reizi neejam skatīties. Pirmās reizes gan visi skrēja pa galvu, pa kaklu ar kameru rokās un fočuku zobos. Cartogena izrādās ļoti skaista pilsēta. Pa ceļam uz centru ieraudzījām palmu gateri. Kamēr paēdām ārā jau kļuva pavisam tumšs, bet gaiss bija pietiekami karsts, jeb + 26 grādi, kā jau īstā dienvidu zemē.

56767_pic4

Nākošajā dienā devāmies uz nākamo pieturvietu. Pa ceļam Māris nomakšķerēja pusmetrīgu doradu. Vakarā līdz ar to bija samērā ekskluzīvas vakariņas. Nākošā pieturvieta plānota iekšējās jūras (Mar Menor) krastā, ciemu sauca Tomas Maestre. Lai tur nokļūtu jāsagaida, kamēr atveras paceļamais tilts un pa šauru kanālu var tikt iekšā. Lielu daļa laika veltam kuģa uzlabošanai. Daudz ko saregulējam un finālā atkal strādā gandrīz visas svarīgās lietas. Vakariņās šoreiz cepeškrāsnī cepta jēra gaļa ar grillētiem dārzeņiem. Vispāt mēs te tiekam baroti kā uz kaušanu. Katru otro dienu mēs ar Reini taisam brokastis. Tas ir izteikts kontrasts otrai brokastu taisītāju komandai – viņiem sanāk ļoti garšīgi. Mums sanāk labi tikai tad, kas pieslēdzas Edīte un Māris. Interesanti paklausīties Māra stāstus par Parīzes – Dakāras ralliju un OSCAR mašīnām – šī man ir pilnīgi tumša tēma, bet vinš, kā dalībnieks prot pastāstīt daudz ko interesantu. Nākošās dienas pēcpusdienā dodamies Ibizas virzienā. Pa ceļam izmetot enkuru nelielā, klinšu ieskautā līcīti. Paēdām svētku brokastis – svinot Ulda vārdadienu un kārtīgi izsnorkelējamies.Ūdens šeit izskatās sevišķi zils un ir ļoti, ļoti silts, bet tomēr atspirdzinošs. Uz nākošo vietu ejam ar siltu sānavēju. Mūsu ātrums 11 – 12 mezgli, viļņu nav. Vējš diezgan spēcīgs, bet tik silts, ka visi esam tikai peldbiksēs. Kaifs!
Vakara pusē sasniedzam Formenteru, kur arī izmetam enkuru. Kārtējo reizi Māris pagatavojis ekselentas vakariņas. Formenterā nosvinam Edītes vārdadienu un mazliet pastaigājam pa salu. Šeit ir diezgan smuki. Formentera ir nacionālā parka statusā, kur aizliegts plūkt augus un arī staigāt drīkst tikai pa iezīmētām takām. Tas gan mums netraucē saplūkt garšvielas vakariņām un ar zivju tīkliņu snorkelējot izvilkt astoņkāji. Astoņkāji pēc izpētes palaidām vaļā.