Bākas Latvijā

fetch_53142Slīteres bāka

Nostāsti par laupītāju Dāvidu, kurš kurinājis maldu ugunis, lai ievilinātu kuģus briesmās, piešķir bākas atrašanās vietai noslēpumainību, tādejādi īpašu pievilcību. Pirms Slīteres torņa uzcelšanas Zilo kalnu kraujā audzis milzu ozols, kas bijis atzīmēts jūras kartēs; kad ozolā iespēris zibens, tas aizgājis bojā. Vairākus gadsimtus par orientieri kalpojusi dāņu vikingu būvētā Slīteres baznīca. 19.gs. vidū uzcelts tornis, kurš par diennakts bāku kļuvis tikai 1961. gadā. Savas darbības laikā (līdz 1999. gadam) tā ir viena no augstākajām ugunīm visā Baltijas jūras piekrastē (vairāk kā 100 m virs jūras līmeņa). Zilo kalnu krauja noteikusi vēl vienu īpatnību: neviena no Latvijas bākām neatrodas tik tālu – no jūras 5,3 km. Kopš 2002. gada bākas komplekss ir Slīteres nacionālā parka tūrisma objekts. Tajā izvietota ekspozīcija par jūras bākām Latvijā, Baltijā un pasaulē.

Kolkas bāka

53143_pic1

Kolkasraga bāku vēsture aizsākas 13.gs., kad šeit kurināti signālugunskuri, lai jūrnieki varētu noteikt pagrieziena punktu starp Irbes šaurumu un Rīgas jūras līci. Rags, no kura sēklis iestiepjas 6 km tālu, vienmēr bijis kuģniecībai bīstams, pie tā izveidojusies kuģu kapsēta ir lielākā Baltijas jūrā. Te, uz zemūdens kraujas, sastopas Sur mer ar Piški mer (lībiešu valodā Lielā jūra un Mazā jūra). Pirmais bākas koka tornis, kura virsotnē kurināts ugunskurs, minēts 1532. gadā. 16.gs. vidū te bijušas divas bākas, kas veidoja vaduguņu līniju pa sēkļa asi. Pagrieziens bija jāizdara brīdī, kad abu bāku ugunis atradās viena virs otras un šķietami saplūda vienā. 1818. gadā ugunskurus aizstāja ar eļļas lampām – gaisma bija nepārtraukta jeb, kā saka jūrnieki, cieta. Kolkas bāku ekspluatāciju par vairāk kā 3 tūkstošiem sudraba rubļu gadā bija uzņēmies Dundagas muižas īpašnieks Ostensakens. Krimas kara laikā britu jūrnieki izdemolējuši bākas. 1858. gadā torņus remontēja un nostiprināja krastu pie Ziemeļu bākas torņa. Divdesmit gadus vēlāk torni sagāza jūra. Dienvidu tornī ierīkoja kuģu kustības un ledus novērošanas punktu. Saglabājušies tikai drupu fragmenti. No 1858. gada kuģniecībai bīstamo Kolkas sēkli iezīmēja arī ar ugunskuģi. Naktī tas raidīja baltu zibšņu uguni. Kuģi vairākkārt apdraudēja peldošais ledus, tāpēc to pārtrauca uzstādīt 1875. gadā. Kolkas bāka ir vienīgā bāka Latvijā, kas būvēta uz mākslīgi veidotas salas. Tā atrodas jūrā – 5,14 km no vecās bākas drupām. Salu veidoja no laukakmeņiem, ko pieveda laivās vai ragavās no Kurzemes un Igaunijas. Tās būvi uzsāka 1872. gadā, bet gaismu pagaidu bākas tronī iededza 3 gadus vēlāk. Uz salas uzbūvēja dzīvojamo māju apkalpei un uzstādīja no Parīzes atvestu miglas tauri. Pabeigtā bāka sāka darboties 1884. gadā. Miglas tauri aizstāja ar tvaika sirēnu, 1915. gadā nekustīgo lēcu – ar zibšņu gaismu, bet 1934. gadā par kvēlgaismas avotu kļuva starmetēju lēcas, novietotas uz rotējoša galda. Sešdesmitajos gados bāku atkal modernizēja, savukārt, 1979. gadā bāka sāka darboties automātiski, bez apkalpes.

image-135Ovīšu bāka
Latvijas vecākā bāka, kas bez ārējām izmaiņām funkcionē vēl šodien. Uguns tajā iedegta 1814. gadā. Būves iekštelpu centrā ir otrs tornis. Varbūt šāda dīvainība skaidrojuma ar militāriem apsvērumiem, jo bāka, iespējams, iecerēta kā fortifikācijas būve. Bakas modernizācija notikusi 1860. g., bet pēc 44 gadiem uzbūvēta atsevišķa ēka miglastaurei.

53146_pic1

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Irbes bāka
1979.g. tika uzsākta stacionāras bākas būve Mihaila sēklī, bet Padomju masu informācijas līdzekļos to nosauca par PSRS lielāko atombāku. 1963.g Irbes šaurumā tika noenkurots Somijā būvēts ugunskuģis, kuru izmantoja

līdz 1985. gadam. To nomainīja tornis ar augšējo platformu – helikopteru nosēšanās laukumu. Bāka sen vairs neatrodas PSRS ūdeņos, bet enerģiju tai piegādā saules baterijas.

 

 

 

 

 

53144_pic1

Miķeļbāka

Bāka senajā lībiešu ciemā, ko agrāk dēvēja par Pizi (latviski nozīmējot kārkla vicu), ir augstākā Baltijā (65 m). Tomēr 1884.g. uzcelto bāku nenosauca par Pizes torni, bet gan par Mihailabāku, jo tās uzdevums bija brīdināt jūrniekus no sēkļa ar tādu pašu vārdu. Vēlāk nosaukumu latviskoja – Miķeļbāka, arī Miķeļtornis. Bāka divas reizes ir nojaukta, bet tagadējais bākas tornis celts 1957.g.